Dievs dzird pazemīgas un sagrauztas sirds saucienus. Tie, kas bieži iet pie žēlastības krēsla, upurējot sirsnīgus un nopietnus lūgumus pēc dievišķās gudrības un spēka, tiešām kļūst čakli un derīgi Kristus kalpi. Viņiem var nebūt lielu spēju, bet, ja viņi ir no sirds pazemīgi un paļaujas uz Jēzu, tie var veikt labu darbu, mantojot dvēseles Kristum. Ar Dieva palīdzību viņi var aizsniegt cilvēkus.
Kristus kalpiem vienmēr vajadzētu apzināties, ka tie pilnībā ir iesaistījušsies svētā darbā un ka viņiem ar savām pūlēm jācenšas pamācīt Kristus miesu un nevis paaugstināt sevi cilvēku priekšā. Un, kaut arī kristiešiem uzticīgu sludinātāju vajadzētu cienīt kā Kristus vēstnesi, ir jāizvairās no jebkādas cilvēka cildināšanas.
“Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” Cilvēks ar saviem ļaunajiem darbiem atsvešinājās no Dieva, bet Kristus atdeva savu dzīvi, lai visi, kas vēlas, varētu tikt atbrīvoti no grēka un no jauna atgūtu Radītāja labvēlību. Cerība uz atpestītu, svētu Universu ierosināja Kristu pienest šo lielo Upuri. Vai mēs esam pieņēmuši tik dārgi pirktās priekšrocības? Vai mēs sekojam Dievam kā mīļi bērni vai varbūt kalpojam tumsas lielkungam? Vai mēs esam Jehovas vai Baala pielūdzēji? Vai esam dzīvā Dieva vai elku kalpi?
Ārēji var nebūt neviena tempļa vai redzama tēla mūsu acu priekšā, un tomēr mēs varam būt elku pielūdzēji. Šos elkus (174) tikpat viegli var izveidot no iemīļotas domas vai iecerēta mērķa, un tiem nemaz nav jābūt no koka vai akmens. Tūkstošiem ļaužu ir nepareizi uzskati par Dievu un Viņa īpašībām. Tie neīstajam dievam kalpo tikpat patiesi, kā to dara Baala kalpi. Vai mēs pielūdzam patieso Dievu, kā Viņš atklāts savā Vārdā, Kristū un dabā, vai varbūt Viņa vietā dievinām kādu filozofisku elku? Dievs ir patiesības Dievs. Viņa Troņa galvenās pazīmes ir — taisnība un žēlastība. Viņš ir mīlestības, žēlsirdības un maigas līdzjūtības Dievs. Tā Viņš ir atklājies savā Dēlā, mūsu Pestītājā. Viņš ir arī pacietības Dievs. Ja tāda ir Būtne, kuru pielūdzam un kuras raksturam cenšamies līdzināties, tad mēs pielūdzam patieso Dievu.
Ja mēs sekojam Kristum, tad mums piedēvētais Viņa nopelns kā salda smarža uzkāpj pie Tēva, bet mūsu sirdī iedēstītās Pestītāja jaukās rakstura īpašības visā apkārtnē izplata patīkamu aromātu. Mīlestības, lēnprātības un iecietības gars, piepildot mūsu dzīvi, spēs mīkstināt un klusināt cilvēku cietās sirdis un mantot Kristum niknus ticības pretiniekus.
“Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainīgi un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē.”
Iedomība un savtīga godkāre ir klints, kas izsaukusi ne mazums dvēseļu bojāeju un padarījusi nespējīgas daudzas draudzes. Tieši tie, kas vismazāk pazīst dievbijību un vismazāk ir saistīti ar Dievu, parasti visdedzīgāk meklē sev augstāko vietu. Viņi nesaskata savu vājumu un sava rakstura trūkumus. Ja daudzi mūsu jaunie sludinātāji neizjutīs Dieva pārveidojošo spēku, viņu pūles draudzei būs drīzāk kavēklis nekā palīdzība. Viņi varbūt ir dzirdējuši Kristus mācības, bet nav iepazinušies ar pašu Kristu. (175) Bet dvēsele, kas pastāvīgi skatās uz Jēzu, redzēs Viņa pašaizliedzīgo mīlestību un atdarinās Viņa piemēru. Sirds ir jāatbrīvo no lepnuma, no godkāres, viltības, naida un savtības. Daudziem šīs ļaunās īpašības ir gan daļēji apspiestas, bet nav pilnīgi no sirds izsakņotas. Labvēlīgos apstākļos tās no jauna parādās un nobriest dumpīgā nepaklausībā Dievam. Tādā veidā mēs sevi pakļaujam ārkārtīgi lielām briesmām. Saudzēt kādu grēku nozīmē draudzēties ar ienaidnieku, kas tikai gaida mirkli, kad mēs nebūsim piesardzīgi, lai tad mūs iznīcinātu.
“Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā.” Mani brāļi un māsas! Kā jūs izlietojat savu valodas dāvanu? Vai esat iemācījušies valdīt pār mēli, lai tā vienmēr paklausītu apgaismotai sirdsapziņai un svētām izjūtām? Vai jūsu sarunas ir brīvas no vieglprātības, no lepnuma un ļaunprātības, no viltus un neķītrības? Vai Dieva priekšā esat bez viltus? Vārdiem ir ievērojams spēks. Un sātans grib, ja vien iespējams, likt mēlei čakli kalpot viņam. Mēs jau paši nespējam savaldīt šo nepaklausīgo locekli. Šeit mūsu vienīgā cerība ir Dieva žēlastība.
Tiem, kas dedzīgi meklē ceļus sava pārākuma nodrošināšanai, labāk vajadzētu pētīt, kā viņi var iegūt gudrību, kas “vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības”. Man tika rādīts, ka dažiem sludinātājiem jāpanāk, lai šie vārdi tiktu iespiesti viņu dvēseles plāksnē. Tas, kurā Kristus būs kā godības cerība, “pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā”.
Pēteris mudina ticīgos, lai esam “vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību. Jo, kas mīl (176) dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu. Lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā. Jo tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām, bet tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu.”
Ja pareizais ceļš ir tik skaidri iezīmēts, kāpēc tad tie, kas saucas Dieva bērni, pa to nestaigā? Kāpēc viņi nemācās, nelūdz un nopietni nepūlas, lai būtu vienprātīgi? Kāpēc viņi necenšas parādīt viens otram līdzjūtību un viens otru mīlēt kā brāļi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu un lamāšanu ar lamāšanu? Kas tad nemīl dzīvību un nevēlas labas dienas? Tomēr tikai nedaudzi pakļaujas nosacījumam atturēt mēli no ļauna un lūpas no viltus runāšanas. Maz ir to, kas labprātīgi seko Pestītāja lēnprātības un pazemības piemēram. Daudzi lūdz Kungu viņus pazemot, bet paši nav gatavi pakļauties nepieciešamajai disciplīnai. Kad nāk pārbaudījumi, kad jāsastopas ar bēdām vai pat ar nelielām grūtībām, sirds saceļas un mēle izteic vārdus, kurus var pielīdzināt saindētām bultām vai postošai krusai.
Ļauna runāšana ir lāsts, kas smagāk skar runātāju nekā klausītāju. Tas, kas izkaisa šķelšanās un strīdu sēklu, savā dvēselē ievāks nāvējošus augļus. Cik nožēlojams ir mēlnesis, ļaunu aizdomu glabātājs un izplatītājs! Īsta laime viņam ir sveša.
Svētie Raksti saka, ka “svētīgi tie, kas mieru tur”. Žēlastība un miers ir pār tiem, kas atsakās iesaistīties vārdu karā. Kad tenku izplatītāji iet no ģimenes uz ģimeni, tad tie, kas bīstas Dievu, savas mājas pasargās no ļauna. Laiku, kas tik bieži tiek izšķiests pārsvarā tukšai, vieglprātīgai un ļaunai pļāpāšanai, vajadzētu veltīt augstākiem un cēlākiem mērķiem. Ja mūsu māsas un brāļi vēlētos kļūt par misionāriem Dievam, lai meklētu slimos un nelaimīgos un pacietīgi un laipni strādātu maldošo labā, īsi sakot, ja viņi atdarinātu Jēzus priekšzīmi, tad draudze uzplauktu it visās jomās. (177)
Ļaunas runāšanas grēks iesākas ar ļaunu domu piekopšanu. Viltīga rīcība sevī ietver visāda veida netīrību. Paciešot vienu netīru domu, lolojot vienu nesvētu vēlēšanos, dvēsele jau ir aptraipīta, tās godīgums iedragāts. “Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.” Ja mēs nevēlamies grēkot, tad mums no tā jāizvairās jau pašā sākumā. Visas jūtas un vēlmes jāpatur prāta un sirdsapziņas uzraudzībā, un nekavējoties jāatvaira katra nesvēta doma. Kristus skolotāji, ieslēdzieties savā kambarī un lūdziet tur ticībā un ar visu sirdi. Sātans modri vēro, lai jūsu kājas ievilinātu lamatās. Ja gribat izbēgt viņa viltīgajiem izdomājumiem, tad jums vajadzīga palīdzība no augšas.
Ticot un lūdzot visi var sasniegt Evaņģēlija prasībām atbilstošu stāvokli. Nevienu cilvēku nevar piespiest grēkot. Vispirms jāiegūst viņa paša piekrišana. Pirms kaislība var pārvaldīt prātu un netaisnība uzvarēt sirdsapziņu, dvēselei jāizšķiras par grēcīgu rīcību. Bet kārdināšana, lai arī cik stipra tā būtu, nekad nav attaisnojums grēkam. “Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām.” Sauc uz Kungu, kārdinātā dvēsele! Bezpalīdzīgais, necienīgais, paļaujies uz Jēzu un atsaucies uz Viņa doto apsolījumu. Kungs uzklausīs. Viņš zina, cik stipras ir dabīgās sirds tieksmes, un Viņš palīdzēs katrā kārdināšanu brīdī.
Esat iekrituši grēkā? Tad nevilcinoties meklējiet pie Dieva žēlastību un piedošanu. Kad Dāvids bija pārliecināts par savu grēku, viņš nožēlā un pazemībā atvēra savu dvēseli Dieva priekšā. Viņš juta, ka varētu paciest troņa zaudēšanu, bet nevis dzīvot bez Dieva žēlastības. Kungs liek atskanēt savam aicinājumam uz visiem mūsu maldu ceļiem, proti: “Atgriezieties, jūs, pārkāpēju bērni, un Es dziedināšu jūsu atkāpšanos!” Dieva svētība var būt mūsu ikviena daļa, ja tikai ievērosim Viņa Gara lūdzošo balsi. Svētie Raksti ziņo: “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas.”
