Šis aicinājums uzrakstīts 1882. gada 30. maijā Hildsburgā, Kolorādo, lasīšanai telts sanāksmēs. Tas satur brīdinājumus un pamācības, ko autore, personīgi klāt nebūdama, tika pamudināta sniegt draudzei. Tā ir ievietota šinī grāmatā to labā, kas nepiedalījās šajās sanāksmēs, kā arī visu to dēļ, kas vēlas šo liecību saglabāt nemainīgā veidā.
Mani māc skumjas, domājot par mūsu tautas stāvokli. Kungs nav aizslēdzis Debesis, bet mūsu pašu nepārtrauktā atkrišana mūs ir šķīrusi no Dieva. Sirdī mājo lepnums, alkatība, mīlestība uz pasauli, nemaz nebaidoties no izraidīšanas vai nosodīšanas. Mūsu vidū pastāv smagi un nekaunīgi grēki. Un tomēr vispārīgi valda uzskats, ka tās robežās draudze plaukst un ka miers un garīga labklājība mājo.
Draudze ir novērsusies no sekošanas Kristum, savam Vadonim, un nepārtraukti turpina atkāpties Ēģiptes virzienā. Tomēr par garīgā spēka trūkumu satraukti vai pārsteigti jūtas tikai nedaudzi. Mūsu draudzes visās vietās saraudzē šaubas un pat neticība Dieva Gara liecībām. Tieši to vēlas sātans. Liecības nelasa un nevērtē. Dievs ir runājis uz jums. Gaisma ir spīdējusi no Viņa Vārda un Liecībām, bet kā viena, tā otra gaisma ir nicināta, atmesta un atstāta novārtā. Un sekas izpaužas skaidrības, dievbijības un nopietnas ticības trūkumā mūsu vidū.
Katram vajadzētu jautāt savai sirdij: “Kā mēs esam nonākuši tādā garīgā vājuma un nevienprātības stāvoklī? Vai tikai neesam pār sevi izsaukuši Dieva dusmas, tāpēc ka mūsu rīcība neatbilst mūsu ticībai? Vai neesam meklējuši draudzību pasaulē (218) un piekrituši tai vairāk nekā Kristus klātbūtnei un Viņa prāta dziļākai izpratnei?” Pārbaudiet savu sirdi, tiesājiet paši savu rīcību! Ņemiet vērā, kādus draugus sev izvēlaties! Vai jūs meklējat “gudro sabiedrību”, vai arī priekšroku dodat pasaulīgiem biedriem un draugiem, kas nebīstas Dievu un nepaklausa Evaņģēlijam?
Vai jūsu atpūtas brīži ir tādi, kas sniedz morālu un garīgu spēku? Vai tie vada uz domu un rīcības skaidrību? Morāla netīrība šodien ir plaši izplatīta pat starp tiem, kas saucas Kristus sekotāji. Kaislības netiek savaldītas, bet, apmierinot dzīvnieciskās tieksmes, tās kļūst arvien spēcīgākas, kamēr tikumiskie spēki pakāpeniski novājinās. Daudzi dedzīgi piedalās pasaulīgās, demoralizējošās izpriecās, ko Dieva Vārds aizliedz. Tā viņi sarauj saites ar Dievu un nostājas vienā līmenī ar pasaules izpriecu mīlētājiem. Grēki, kas iznīcināja pirmsplūdu iedzīvotājus un līdzenuma pilsētas, šodien pastāv ne tikai pagānu zemēs, ne tikai visur esošajās kristīgajās draudzēs, bet arī starp tiem, kas apliecina, ka gaida Cilvēka Dēla atgriešanos. Ja Dievs jums šos grēkus parādītu tā, kā Viņš tos redz, jūs pārņemtu kauns un šausmas.
Kas ir izraisījis šo satraucošo stāvokli? Patiesības teoriju ir pieņēmuši daudzi, kas nemaz nav piedzīvojuši patiesu atgriešanos. Es zinu, ko saku. Tikai nedaudzi patiesi skumst par grēku, dziļi un asi izjūtot neatdzimušās dabas izvirtību. Akmens sirds nav apmainīta pret miesīgu sirdi. Tikai nedaudzi ir labprātīgi krist uz Klinti, lai tur tiktu sasisti.
Neskatoties uz to, kas jūs esat vai kāda ir bijusi jūsu dzīve, jūs varat tikt glābti vienīgi Dieva noteiktajā ceļā. Jums jānožēlo savi grēki un sava nespēka apziņā jākrīt uz Klinti — Kristu Jēzu. Jums jāizjūt Lielā Ārsta un vienīgā grēkus dziedinošā līdzekļa — Kristus asiņu vajadzība. Šīs zāles iegūstamas vienīgi nožēlojot un atgriežoties pie Dieva un ticot Kungam Jēzum Kristum. (219) Šeit darbs vēl jāiesāk daudziem, kas saucas kristieši un pat Kristus kalpi. Līdzīgi senajiem farizejiem, daudzi no jums neizjūt vajadzību pēc Pestītāja. Jūs esat pašapmierināti un augstprātīgi. Kristus sacīja: “Es neesmu nācis taisnus aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” Jā, Kristus asinis nederēs nevienam citam kā vienīgi tiem, kas jūt nepieciešamību pēc šo asiņu šķīstījošā spēka.
Kāda neizsakāma mīlestība un pretimnākšana, ka Kristus bija labprātīgs uzņemties mūsu darbu, kad mēs nemaz vēl neprasījām dievišķo žēlastību! Tomēr mūsu lielais Ārsts no katras dvēseles prasa nesvārstīgu paklausību. Mēs nekad nedrīkstam paši būt noteicēji savā dzīvē. Kristum pilnīgi jāpārvalda mūsu griba un rīcība.
Daudzi neapzinās savu stāvokli un tiem draudošās briesmas. Kristus darba raksturā un veidā ir daudz kā tāda, kas nesaskan ne ar vienu pasaulīgu pamatlikumu un ir ienaidā ar cilvēciskās sirds lepnumu. Jēzus prasa, lai mēs pilnīgi nododamies Viņa rokās un uzticamies Viņa mīlestībai un gudrībai.
Mēs, līdzīgi Nikodēmam, varam sev glaimot, ka mūsu tikumiskais raksturs ir labs un nav vajadzības pazemoties Dieva priekšā kā parastam grēciniekam. Tomēr mums jābūt ar mieru Mūžībā ieiet pa to pašu ceļu, kas paredzēts vislielākajiem grēciniekiem. Mums jāatsakās no savas taisnības un jālūdz pēc Kristus taisnības. Spēka ziņā mums pilnīgi jābūt atkarīgiem no Kristus. Cilvēkam pašam ir jāmirst. Mums jāatzīst, ka visas mums piederošās lietas ir nākušas no dievišķās žēlastības neizmērojamās bagātības. Mūsu sirds valodai jābūt: “Ne sevi, ak Kungs, ne sevi, bet Tavu Vārdu pagodināšu, par Tavu žēlastību un Tavu patiesību!”
Neviltotai ticībai seko mīlestība, un mīlestībai — paklausība. Visi atgriezta cilvēka spēki un tieksmes tiek pakļautas Kristus kontrolei. Dieva Gars ir atjaunojošs spēks, kas pārveidos dievišķā līdzībā visus, kas to pieņems. Man ar sāpēm jāsaka, ka tikai nedaudzi, kas atklāti atzīst Patiesību, zina, (220) ko tas nozīmē. Ļoti daudzi turpina iet savu paša ceļu un apmierināt savas grēcīgās iekāres, lai gan saucas par Kristus mācekļiem. Savu sirdi viņi nekad nav nodevuši Dievam. Līdzīgi neprātīgajām jaunavām, tie palaiduši garām iespēju piepildīt savus lukturus un traukus ar žēlastības eļļu. Es jums apliecinu, mani brāļi, ka liels skaits no tiem, kas atklāti paziņo, ka tic patiesībai un pat māca to, atrodas grēka verdzībā. Zemiskās kaislības aptraipa prātu un samaitā dvēseli. Daži, kas staigā vispretīgākos netaisnības ceļus, patapinājuši Debesu tērpu, lai vēl ietekmīgāk varētu kalpot sātanam.
“Ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko.” Tas izjūt, ka ir atpirkts ar Kristus asinīm un ka devis vissvinīgāko solījumu — pagodināt Dievu savā miesā un garā, kas pieder Dievam. Mīlestība uz sevi un mīlestība uz grēku viņā ir apspiesta. Tas ik dienas jautā: “Kā es Kungam atlīdzināšu visu Viņa labdarību pret mani?” “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Patiess kristietis nekad nesūdzēsies, ka Kristus jūgs ir mokošs. Viņš kalpošanu Jēzum uzskata par visīstāko brīvību. Dieva likumi viņam sagādā prieku. Viņš nekad nemēģina vājināt dievišķo pavēļu spēku, lai to saskaņotu ar savu vājumu un trūkumiem, bet gan pastāvīgi cenšas pacelties līdz to pilnīgai izpildei.
Ja vēlamies, lai Dieva dienā varētu pastāvēt, tad tādam jābūt arī mūsu piedzīvojumam. Tagad, kamēr vēl ilgst pārbaudes laiks, kamēr dzirdama žēlastības balss, mums ir laiks atstāt savus grēkus. Kamēr morālā tumsa līdzīgi līķautam klāj zemi, Dieva karognesēju gaismai jāspīd vēl spožāk, rādot starpību starp Debesu gaismu un sātana tumsību.
Dievs ir bagātīgi gādājis, lai mēs Viņa žēlastībā varētu kļūt pilnīgi, lai, gaidot uz Kunga parādīšanos, mums nekā netrūktu. Bet vai jūs esat gatavi? Vai esat ietērpušies kāzu drēbēs? Šis tērps nekad neapklās viltu, nešķīstību, samaitātību (221) vai liekulību. Dieva acis visu redz, tās redz mūsu domas un sirds apslēptākās iegribas. Cilvēku acīm mēs savus grēkus varam apslēpt, bet no Radītāja neko nenoslēpsim.
Dievs netaupīja savu Dēlu, bet To nodeva nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un atkal uzmodināja mūsu taisnošanas dēļ. Kristus vārdā mēs savus lūgumus varam pienest Troņa priekšā, ar Viņu mēs, kas esam necienīgi, varam iegūt visas garīgās svētības. Vai iesim pie Viņa, lai saņemtu dzīvību?
Kā mēs varam iepazīt Dieva laipnību un Viņa mīlestību? Dziesminieks saka nevis dzirdiet un atzīstiet, nevis lasiet un atzīstiet vai ticiet un atzīstiet, bet “baudiet un redziet, cik Kungs ir labs”. Tā vietā, lai paļautos uz otra vārdiem, baudiet paši.
Pieredze ir zināšanas, kas iegūtas piedzīvojumos. Mums tagad nepieciešama tieši praktisku piedzīvojumu reliģija. “Baudiet un redziet, cik Kungs ir labs!” Dažiem, tiešām lielam skaitam, ir teorētiskas zināšanas par reliģisko patiesību, bet viņi nekad savā sirdī nav izjutuši dievišķās žēlastības atjaunojošo spēku. Šīs personas vienmēr ir kūtras ievērot Svētā Gara dotās brīdinošās un norājošās Liecības. Viņi tic Dieva dusmām, bet nopietni necenšas no tām izbēgt. Viņi tic Debesīm, bet neko nedara, lai tās iegūtu. Viņi ir pārliecināti par dvēseļu vērtību un to, ka drīz uz visiem laikiem izbeigsies iespējas tās glābt, tomēr palaiž garām visdrošākās izdevības tās samierināt ar Dievu.
Viņi var lasīt Bībeli, bet tās biedinājumi viņus neuztrauc un apsolījumi nesaviļņo. Viņi atzīst to, kas ir ieteicams, tomēr iet pa ceļu, ko Dievs aizliedzis. Viņi zina patvēruma vietu, bet to neizmanto. Viņi zina zāles pret grēku, bet tās nelieto. Viņi zina Patiesību, bet tā tiem nesagādā prieku, tādēļ visas viņu zināšanas tikai (222) palielinās sodu. Piedzīvojumos viņi nekad nav izjutuši un uzzinājuši, ka Kungs ir labs.
Kļūt par Kristus mācekli nozīmē aizliegt sevi un sekot Jēzum kā pie ļaunām, tā pie labām ziņām. Bet tikai daži tagad tā dara. Daudzi pravieto viltu, un klausītājiem tas patīk, bet ko viņi beidzot darīs? Kāds būs lēmums, kad Dieva priekšā izskatīs viņu darbu ar visām tā sekām?
Kristieša dzīve ir cīņa. Apustulis Pāvils, stāstot par savu labo ticības cīņu, runā par cīnīšanos pret valdībām un varām. Turklāt viņš saka: “Jūs vēl neesat pretī stāvējuši, līdz asinīm cīnīdamies pret grēku”. Tiešām nē! Šodien grēks tiek mīlēts un atvainots. Gara asais zobens — Dieva Vārds — neaizsniedz dvēseli. Vai tad reliģija ir izmainījusies? Vai sātana naids pret Dievu ir mazinājies? Kādreiz reliģiska dzīve izraisīja grūtības un prasīja sevis aizliegšanu. Tagad viss ir iekārtots ļoti patīkami un ērti. Bet kāpēc tas tā? — Cilvēki, kas sevi sauc par Dieva tautu, ir ielaidušies kompromisā ar tumsas spēkiem.
