Atkal un atkal jūs ir uzrunājusi balss no Debesīm. Vai jūs tai paklausīsiet? Vai ņemsiet vērā Uzticīgā Liecinieka padomu meklēt ugunī pārbaudītu zeltu, baltas drēbes un acu zāles? Zelts ir ticība un mīlestība, baltās drēbes — Kristus taisnība, bet acu zāles — garīga uztvere, kas jūs darīs spējīgus ieraudzīt sātana viltības un no tām izvairīties, kā arī atklāt grēku un to ienīst, saskatīt patiesību un tai paklausīt.
Prātu paralizē nāvējošā pasaules letarģija. Grēks vairs neliekas riebīgs, jo sātans ir aizmiglojis jūsu skatu. Drīz pār zemi jātiek izlietam Dieva sodam. “Izglāb savu dzīvību,” skan Dieva eņģeļu brīdinājums. Bet ir arī citas balsis, kas saka: “Neuztraucies, sevišķai trauksmei nav iemesla.” Bezrūpīgie Ciānā sludina mieru un drošību, kamēr Debesis paziņo, ka pārkāpējiem tūlīt uzbruks ātra bojāeja. Jaunieši, vieglprātīgi ļaudis un izpriecas mīlošie šos brīdinājumus uzskata par tukšu pasaku un jokodamies no tiem novēršas. Arī vecāki domā, ka viņu bērni rīkojas pareizi, un visi turpina bezrūpīgi gulēt. Tieši tā bija vecās pasaules izpostīšanas laikā un tad, kad uguns iznīcināja Sodomu un Gomoru. Naktī pirms bojāejas līdzenuma (234) pilsētās ēda, dzēra un priecājās. Latu par viņa brīdinājumiem izsmēja. Bet tajā pašā naktī ļaunajiem un bezrūpīgajiem Sodomas iedzīvotājiem žēlastības durvis tika aizvērtas uz visiem laikiem.
Tas ir Dievs, kas savās rokās tur dvēseļu likteni. Ne vienmēr Viņš ļaus sevi izsmiet, ne vienmēr ar Viņu varēs jokot. Virs zemes jau sākušās Viņa sodības. Trakojoši un briesmīgi negaisi sēj postu un nāvi, uguns iznīcina mežus un cilvēku pārpilnās pilsētas. Kuģu bojāeja un vētras gaida tos, kas dodas pāri jūrām, katastrofas un nelaimes apdraud tos, kas ceļo pa sauszemi. Orkāni, zemestrīces, kari un bads strauji seko viens otram. Tomēr cilvēku sirdis ir tā nocietinājušās, ka nespēj izprast Dieva brīdinošo balsi. Tie nemeklēs vienīgo patvēruma vietu.
Daudzi, kas nolikti uz Ciānas mūriem, lai ar ērgļa skatu vērotu briesmu tuvošanos un laikā brīdinātu citus, paši ir aizmiguši. Tieši tie, kam šinī bīstamajā stundā vajadzētu būt visdarbīgākajiem un modrākajiem, savu pienākumu izpildē izturas nevērīgi un sevi aptraipa ar dvēseļu asinīm.
Mani brāļi, sargieties no ļaunas un neticīgas sirds. Dieva Vārds ir skaidrs un noteikts. Tas neļauj apmierināt savtīgās iegribas, tāpēc jūs tam nepaklausāt. Viņa Gara Liecības pievērš jūsu uzmanību Rakstiem, atklāj jūsu rakstura trūkumus un norāj jūsu grēkus, tāpēc jūs tās neņemat vērā. Un, lai attaisnotu savu miesīgo, ērtības mīlošo rīcību, jūs sākat šaubīties, vai tikai Liecības ir no Dieva. Ja jūs paklausītu šīm mācībām, tad paši pārliecinātos par to dievišķo izcelsmi. Atcerieties, ka jūsu neticība nekaitēs to patiesīgumam. Ja tās ir no Dieva, tad pastāvēs. Tie, kas cenšas vājināt Dieva ļaužu ticību Liecībām, kuras draudzē pastāvējušas pēdējo trīsdesmit sešu gadu laikā, cīnās pret Dievu. (235) Ne jau darbarīku jūs noniecināt un apvainojat, bet Dievu, kas uz jums ir runājis šajos brīdinājumos un rājienos.
Mūsu Pestītāja mācekļiem dotajās pamācībās ir brīdinoši vārdi, kas sevišķi piemēroti mums, proti: “Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk!” Esiet nomodā, lūdziet un strādājiet, tad tā būs īsta ticības dzīve. “Lūdziet vienmēr”, tas ir, pastāvīgi dzīvojiet lūgšanas garā, tad jūs būsiet sagatavoti uz sava Kunga ierašanos.
Sargi nes atbildību par cilvēku drošību. Ja jūs atverat durvis lepnumam, skaudībai, šaubām un citiem grēkiem, tad valdīs strīdi, naids un visādi ļauni darbi. Lēnprātīgais un pazemīgais Jēzus lūdz atļauju ieiet pie jums kā jūsu viesis, bet jūs baidāties Viņu ielaist. Viņš ir runājis uz jums gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā un joprojām runā uz mums caur savu Garu un aizgādību. Viņa pamācības vēlas darīt cilvēkus godīgus pret Dievu un godīgus pret sevi.
Jēzus uzņēmās cilvēka dabu, lai varētu cilvēcei atstāt pilnīgu un nevainojamu priekšzīmi. Viņš vēlas mūs darīt sev līdzīgus, patiesus visos nolūkos, jūtās un domās, patiesus sirdī, dvēselē un dzīvē. Tā ir kristietība. Mūsu kritušajai dabai jātiek skaidrotai, cēlinātai, svētotai, paklausot patiesībai. Kristīgā ticība nekad nesaskanēs ar pasaulīgiem principiem. Kristīgais godīgums ir pretējs jebkurai krāpšanai un jebkuram izlikšanās veidam. Cilvēks, kas savā dvēselē visvairāk kopj Kristus mīlestību, kas vispilnīgāk atstaro Viņa līdzību, Dieva acīs ir visuzticamākais, viscēlākais un visgodīgākais cilvēks virs zemes.
