(236) “Es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.”
Vienība ir spēks, bet šķelšanās — vājums. Ja tie, kas tic tagadējai patiesībai, ir vienoti, viņi atstāj paliekošu pozitīvu iespaidu. Sātans to labi saprot. Nekad viņš nav bijis apņēmīgāks kā tagad, lai Dieva patiesību padarītu pilnīgi neiedarbīgu, izraisot Kunga ļaužu vidū rūgtumu un šķelšanos.
Pasaule ir pret mums, tāpat kā populārās baznīcas. Arī valsts likumi drīzi vien būs pret mums. Ja kādreiz ir bijis laiks, kad Dieva ļaudīm jāspiežas kopā, tad tas ir tagad. Dievs mums ir uzticējis šim laikam īpaši domātas patiesības, lai mēs tās darītu zināmas pasaulei. Tagad skan pēdējā žēlastības vēsts, un mums jārunā ar vīriem un sievām, kurus gaida Dieva tiesa. Cik uzmanīgiem mums vajadzētu būt, katrā vārdā un darbībā cieši sekojot savam Paraugam, lai mūsu piemērs vadītu cilvēkus pie Kristus! Cik rūpīgi mums vajadzētu pasludināt patiesību tā, lai citi, ieraudzījuši tās vienkāršo skaistumu, tiktu ierosināti to pieņemt. Ja mūsu raksturs liecinās par tās svētojošo spēku, tad mēs citiem būsim par pastāvīgu gaismu un dzīvu vēstuli, redzamu un lasāmu visiem cilvēkiem. Mēs nekad nedrīkstam atļauties dot mūsu vidū vietu sātanam ar nevienprātību un strīdiem.
Mūsu Pestītāja tieši pirms krustā sišanas izteiktās pēdējās lūgšanas nasta bija, lai Viņa mācekļu vidū valdītu vienība un mīlestība. Lai gan Viņu pašu sagaidīja briesmīgas ciešanas pie krusta, tomēr Kungs nerūpējās par sevi, bet gan par tiem, kam vajadzēs turpināt Viņa darbu virs zemes. Viņus gaidīja briesmīgi pārbaudījumi, bet Jēzus redzēja, ka vislielākās briesmas radīs rūgtuma un šķelšanās gars. Tāpēc arī Viņš lūdza: (237) “Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat, kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”
Šī Kristus lūgšana ietver visus Viņa sekotājus līdz laika noslēgumam. Mūsu Pestītājs redzēja tos pārbaudījumus un briesmas, kas sagaida Viņa ļaudis. Jēzus nav nevērīgs pret nevienprātību un šķelšanos, kas satrauc un vājina Viņa draudzi. Viņš uz mums skatās ar dziļāku interesi un daudz maigāku līdzjūtību par to, kas pilda vecāku sirdis pret untumainu un nelaimīgu bērnu. Kristus mums pavēl mācīties no Viņa un aicina Viņam uzticēties. Viņš liek mums atvērt sirdi, lai mēs saņemtu Viņa mīlestību. Kristus ir solījis būt mūsu Palīgs.
Atgriežoties Debesīs, Jēzus virs zemes darāmo darbu atstāja savu kalpu, Labā Gana palīgu rokām. “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”
Izsūtot savus kalpus, mūsu Pestītājs šiem cilvēkiem deva dāvanas, jo tādā veidā Viņš pasaulei darīja zināmus mūžīgās dzīvības vārdus. Tie ir līdzekļi, kurus Dievs paredzējis svēto pilnveidošanai atzīšanā un patiesā svētumā. Kristus kalpu darbs nav tikai sludināšana, bet tiem jābūt arī nomodā par dvēselēm kā tādiem, kam būs jādod Dievam norēķins. Viņiem lielā pacietībā un saskaņā ar mācību ir jānorāj, jāpamāca un jāskubina. (238)
Visiem, kas guvuši labumu no Dieva kalpa pūlēm, vajadzētu atbilstoši savām spējām savienoties ar viņiem dvēseļu glābšanā. Tas ir visu patieso ticīgo, sludinātāju un ļaužu darbs. Viņiem vienmēr acu priekšā vajadzētu turēt šo cildeno mērķi, katram cenšoties izpildīt sev piemēroto darbu draudzē, visiem strādājot noteiktā kārtībā, saskaņā un mīlestībā.
Kristus reliģija nav savtīga vai ierobežota. Tās pamatlikumi ir visu pārvaroši un uzbrūkoši. Kristus tos simbolizē ar spožu gaismu, uzturošu sāli un pārveidojošo raugu. Dieva kalpi dedzīgi, nopietni un bijīgi centīsies izplatīt patiesības atziņu tālu un tuvu. Tomēr viņi neatstās novārtā darbu draudzes stipruma un vienotības labā. Viņi uzmanīgi sekos, lai nedotu iespēju savā vidū iezagties nevienprātībai un šķelšanās tieksmēm.
Pēdējā laikā mūsu vidū ir cēlušies vīri, kas atklāti paziņo, ka ir Kristus kalpi, bet kuru darbs vēršas pret vienotību, ko mūsu Kungs nodibinājis draudzē. Viņiem ir īpatnēji plāni un darba metodes. Tie vēlas draudzē ieviest pārmaiņas, kas atbalstītu to uzskatus par virzīšanos uz priekšu, un iztēlojas, ka tādā veidā nodrošinās ievērojamus panākumus. Bet šiem cilvēkiem Kristus skolā piemērotāk būt skolniekiem nekā skolotājiem. Viņi vienmēr ir nemierīgi, cenšoties veikt kaut kādu lielu darbu, darīt kaut ko, kas viņiem pašiem nestu godu. Tiem vēl jāapgūst visderīgākā no visām mācībām, proti: paze-mība un ticība Jēzum. Daži modri vēro savus līdzstrādniekus un cenšas atklāt viņu kļūdas, kad tiem pašiem vajadzētu vairāk censties sagatavot savu dvēseli nākotnes lielajai cīņai. Pestītājs viņiem pavēl: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.”
Patiesības skolotāji, misionāri un draudzes vadītāji var darīt labu darbu savam Meistaram, ja viņi tikai paklausīs patiesībai un šķīstīs savu dvēseli. Katrs īsts kristietis (239) būs nesavtīgs strādnieks. Kungs mums ir darījis zināmu savu prātu, lai mēs varētu kļūt par gaismas kanāliem citu labā. Ja Kristus paliek mūsos, tad mēs vienkārši nespēsim nestrādāt kopā ar Viņu. Ir neiespējami saglabāt Dieva labvēlību un baudīt Pestītāja mīlestības svētības, un tomēr būt vienaldzīgam pret briesmām, kas draud tiem, kas iet bojā savos grēkos. “Mana Tēva prāts ir, ka jūs nesat daudz augļus.”
Pāvils skubina efeziešus sargāt vienotību un mīlestību: “Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars —jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, — viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.”
Apustulis pamudina savus brāļus parādīt dzīvē patiesības spēku, ar ko viņš tos ir iepazīstinājis. Lēnprātīgi un maigi, pacietīgi un ar mīlestību viņiem vajadzēja atklāt Kristus raksturu un Viņā glābjošās svētības. Ir tikai viena miesa un viens Gars, viens Kungs un viena ticība. Visi ticīgie kā Kristus miesas locekļi ir darīti dzīvi caur vienu un to pašu Garu uz vienu un to pašu cerību. Šķelšanās draudzē apkauno Kristus reliģiju pasaules priekšā un dod iemeslu patiesības ienaidniekiem attaisnot savu rīcību. Pāvila vēstules netika rakstītas tikai viņa laika draudzei vien. Pēc Dieva nodoma, tām vajadzēja sasniegt arī mūs. Bet ko mēs darām, lai uzturētu šo vienotību ar miera saiti?
Kad Svēto Garu izlēja pār pirmo draudzi, brāļi mīlēja cits citu. “Tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” Šo vienkāršo kristiešu (240) bija skaitliski maz, bez bagātības un goda, tomēr viņi atstāja varenu iespaidu. No viņiem atstaroja pasaules Gaisma. Kur vien pazina viņu raksturu un mācību, tur ļauna darītāji no tiem bijās. Tāpēc bezdievīgie viņus ienīda un vajāja līdz nāvei.
Svētuma standarts mūsu dienās ir tāds pats kā apustuļu laikā. Ne Dieva apsolījumi, ne Viņa prasības neko nav zaudējušas no sava spēka. Bet kāds, salīdzinot ar pirmo draudzi, ir to stāvoklis, kas apliecina ticību Kungam? Kur ir Gars un Dieva spēks, kas toreiz pavadīja Evaņģēlija sludināšanu? Ak vai, “kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts”!
Kungs dēstīja savu draudzi kā vīnakoku auglīgā zemē. Ar vismaigākajām rūpēm Viņš to kopa un sargāja, lai tas nestu taisnības augļus. Viņš it kā saka: “Kas tad Man vēl bija ko darīt pie Savā vīnadārzā, ko Es nebūtu darījis?” Bet šis Dieva dēstītais vīnakoks tiecās pretī zemei un savas stīgas apvija ap cilvēciskiem balstiem. Tā zari bija tālu izpletušies, bet nesa meža vīnkoka augļus. Tad vīnadārza Kungs sacīja: “Kad Es gaidīju, ka tas nesīs labus ogu ķekarus, tas nesa sūras vīnogas.”
Kungs savai draudzei ir dāvājis lielas svētības. Taisnība prasa, lai tā šīs dāvanas atdotu ar augļiem. Vairojoties tās glabāšanā uzticētajām patiesības bagātībām, ir pieauguši tiešie pienākumi. Bet, kur tai vajadzēja izlietot šīs dāvanas un iet uz priekšu pretī pilnībai, tā ir atkritusi no tā, ko bija sasniegusi sākotnējos piedzīvojumos. Pārmaiņa tās garīgajā stāvoklī iestājusies pakāpeniski un gandrīz nemanāmi. Kad draudze sāk meklēt slavu un draudzību pasaulē, tās ticība mazinās, centība atslābst un dedzīgas dievbijības vietu ieņem nedzīvs formālisms. Katrs pretī pasaulei spertais solis to attālina no Dieva. Ja tiek lolots lepnums un pasaulīga godkāre, Kristus Gars draudzi atstāj un tā vietu (241) ieņem savstarpējas sacensības tieksmes, nevienprātība un strīdi, kas izraisa apmulsumu un vājumu ticīgo saimē.
Pāvils saviem brāļiem Korintā raksta: “Jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi?” Skaudības un strīdu samulsinātam prātam ir neiespējami saprast Dieva Vārda dziļās garīgās patiesības. Miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Mēs nespējam pareizi saprast vai novērtēt dievišķu atklāsmi bez tā Gara palīdzības, kas šo Vārdu ir devis.
