Jēzus pievērsa skatu personai, kas Viņu bija aizskārusi. Sievieti pārņēma bailes. Viņa bija izjutusi lielu prieku, bet vai tā nebija darījusi vairāk nekā pienācās? Zinādama, kas ar viņu noticis, tā trīcēdama pienāca pie Pestītāja un pakrita pie Viņa kājām, izstāstīdama visu patiesību. Kristus tai nepārmeta, bet laipni sacīja: “Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.”
Šeit ir redzama atšķirība starp gadījuma rakstura saskari un ticības pieskārienu. Lūgšana un sludināšana bez dzīvas ticības Dievam būs veltīga. Bet ticības pieskāriens mums atvērs dzīvā Dieva spēka un gudrības mantu namu, un tādā veidā Dievs caur māla darbarīkiem veiks savu žēlastības brīnumdarbu.
Šī dzīvā ticība ir mūsu lielā vajadzība šodien. Mums jāzina, ka Jēzus tiešām ir mūsos, ka Viņa Gars šķīsta un izdaiļo mūsu sirdi. Ja Kristus sludinātājiem būtu bijusi īsta ticība ar lēnprātību un mīlestību, ak, kādu tad darbu tie varētu paveikt! Kādi augļi tad būtu redzami par godu Dievam!
Ko lai es jums saku, mani brāļi, lai jūs pamostos no savas miesīgās drošības sajūtas? Man ir rādītas jums draudošās briesmas. Draudzē ir gan ticīgi, gan neticīgi. Kristus šīs divas šķiras attēlo līdzībā ar vīna koku un tā zariem. Viņš pamudina savus sekotājus: “Palieciet Manī un Es — jūsos! Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. Es esmu vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”
Ir liela atšķirība starp liekuļotu un patiesu savienību ar Kristu ticībā. Patiesības atklāta apliecināšana cilvēkus ieved draudzē, bet tas nepierāda, ka tiem ir vitāla saikne ar dzīvo Vīnakoku. Pastāv noteikts mērs, ar kuru patieso mācekli var atšķirt no tiem, (229) kas sevi tikai sauc par Kristus sekotājiem, bet Viņam netic. Viena šķira nes augļus, bet otra ir neauglīga. Vieni bieži tiek pakļauti Dieva apcērpošajam nazim, lai varētu nest vēl vairāk augļu, bet otri kā nokaltuši zari drīz tiks atdalīti no dzīvā Vīnakoka.
Es esmu dziļi norūpējusies, lai mūsu ļaudis savā vidū saglabātu dzīvu liecību un draudze tiktu pasargāta neticības neaptraipīta. Vai mēs spējam iedomāties ciešākas un tuvākas attiecības ar Kristu par tām, kādas atklātas vārdos: “Es esmu Vīnakoks, jūs zari!” Zara šķiedras ir gandrīz identiskas ar Vīnakoka stumbru. Spēka un auglīguma plūsma no stumbra uz zariem rit netraucēti un pastāvīgi. Sakne baro zaru. Un tādas ir arī katra patiesa ticīga cilvēka attiecības ar Kristu — viņš paliek Kristū un no Viņa saņem dzīvībai nepieciešamo barību.
Šīs garīgās attiecības var nodibināt vienīgi ar personisku ticību. Šai ticībai no mūsu puses vajag izpausties minēto garīgo attiecību vērtēšanā augstāk par visu, pilnīgā paļāvībā un sevis nodošanā. Mūsu gribai pilnīgi jāpakļaujas dievišķajai gribai, mūsu jūtām, ilgām, interesēm un godam jāsavienojas ar Kristus valsts interesēm un Viņa lietas godu, mums pastāvīgi saņemot žēlastību no Viņa un Kristum pieņemot pateicību no mums.
Kad ir izveidojušās šīs ciešās saites, šīs tuvās attiecības, tad mūsu grēki tiek uzlikti Kristum un mums piešķirta Viņa taisnība. Viņš mūsu labad tika darīts par grēku, lai mēs Viņā varētu kļūt Dieva taisnība. Tikai pateicoties Viņam, mēs varam nākt pie Dieva. Kas ar vārdiem vai darbiem dara pāri kādam ticīgajam, tas ievaino Jēzu. Kas māceklim tāpēc, ka tas ir Dieva bērns, pasniedz kausu auksta ūdens, to Kristus vērtēs kā Viņam pasniegtu dāvanu. (230)
Tieši tad, kad Kristus jau gatavojās atstāt savus mācekļus, Viņš tiem deva šo skaisto savu attiecību ainojumu ar ticīgajiem. Viņš stāstīja par ciešo savienību ar sevi, pateicoties kurai tiem būs iespējams saglabāt garīgo dzīvību, kad Viņa redzamā klātbūtne tiks atņemta. Lai šie vārdi neaizmirstos, Viņš norādīja uz vīna koku kā uz visatbilstošāko un piemērotāko simbolu.
Jūdi vīnakoku vienmēr uzskatīja par visdižciltīgāko no visiem augiem, par paraugu visam, kas spēcīgs, ļoti labs un auglīgs. Mūsu Kungs, šķiet, gribēja sacīt, ka Vīnakoks, kuru tie tik augstu vērtēja, ir tikai simbols, bet Viņš ir īstenība — īstais Vīnakoks. Sak, jūs kā tauta augstu vērtējat vīnakoku, bet kā grēciniekiem jums Mani vajadzētu vērtēt pāri visām zemes lietām. Zars nevar dzīvot šķirti no koka, un vēl jo vairāk jūs nevarat dzīvot, ja nepaliekat Manī.
Visiem Kristus sekotājiem šī mācība ir tikpat dziļi nozīmīga kā mācekļiem, kas klausījās Viņa vārdus. Atkrišanas rezultātā cilvēks atsvešinājās no Dieva. Šķirošā plaisa ir plata un briesmīga, tomēr Kristus gādāja, lai mēs atkal tiktu ar Dievu savienoti. Ļaunā vara cilvēciskajai dabai ir tik atbilstoša, ka neviens cilvēks, nesavienojoties ar Kristu, nespēj to pārvarēt. Šajā savienībā mēs gūstam morālu un garīgu spēku. Ja mums ir Kristus Gars, tad mēs nesīsim taisnības augļus, kas sagādās godu un laimi pašiem cilvēkiem un paaugstinās Dievu.
Tēvs ir vīnadārza Kopējs. Viņš prasmīgi un žēlsirdīgi apgriež katru augļus nesošu zaru. Tie, kas tagad dalās Kristus ciešanās un kaunā, nākotnē būs Viņa godības līdzdalībnieki. Viņš “nekaunējās tos saukt par brāļiem”. Tiem kalpo Viņa eņģeļi. Otro reizi Viņš nāks kā Cilvēka Dēls, arī pat savā godībā sevi identificējot ar cilvēci. Tiem, kas ir savienojušies ar Viņu, Jēzus paziņo: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (231)
Ak, kādas apbrīnojamas priekšrocības mums tiek piedāvātas!
Vai mēs visiem spēkiem centīsimies izveidot šo savienību ar Kristu, kas ir vienīgais Ceļš piedāvāto svētību iegūšanai? Vai mēs nokratīsim savus grēkus un noziegumus, pievēršoties Kristus taisnībai? Pastāv plaši izplatītas šaubas un neticība. Kristus jautāja: “Kad Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs Zemes?” Mums jāiemīl un jākopj dzīva, darbīga ticība. Ticības pastāvība ir mūsu savienības priekšnosacījums.
Dzīvas ticības radīta savienība ar Kristu ir pastāvīga; neviena cita savienība nebūs pastāvīga. Pirmais mūs izvēloties, Kristus par mūsu atpirkšanu samaksāja bezgalīgi dārgi, un katrs patiess ticīgais izvēlēsies Viņu par pirmo un pēdējo, par labāko it visā. Bet šī savienība arī mums kaut ko maksā. Tā ir savienība, kurai iestājoties lepnajai cilvēciskajai būtnei jākļūst pilnīgi atkarīgai no Kristus. Visiem, kas veido šo savienību, jāizjūt vajadzība pēc Kristus salīdzinošajām asinīm. Tiem nepieciešama sirds izmaiņa. Viņiem sava paša griba jāpakļauj Dieva gribai. Būs jācīnās ar ārējiem un iekšējiem šķēršļiem. Jānotiek sāpīgam atšķiršanas darbam un jāveidojas jaunām saitēm. Ja ir vēlēšanās iestāties savienībā ar Kristu, tad jāuzvar lepnums, savtība, pasaulīgums, iedomība, citiem vārdiem sakot, — grēks visās tā formās. Iemesls, kāpēc daudziem kristīgā dzīve ir tik nožēlojami grūta, kāpēc viņi ir tik svārstīgi, tik nepastāvīgi, slēpjas viņu centienos savienoties ar Kristu, iepriekš nešķiroties no šiem iemīļotajiem elkiem.
Pēc tam, kad savienība ar Kristu ir izveidota, to var saglabāt vienīgi ar nopietnām lūgšanām un nenogurstošu piepūli. Mums jāpretojas, jāatsakās un jāuzvar sevi. Pateicoties Kristus žēlastībai, mēs ar drosmi, ticību un modrību varam iegūt uzvaru.
Ticīgie kļūst vienoti Kristū, tomēr zars zaru nevar uzturēt. Barība ir jāiegūst no dzīvas savienības ar Vīnakoku. Mums jāizjūt pilnīga atkarība no Kristus, jādzīvo ticībā (232) Dieva Dēlam. Par to arī runā vārdi: “Palieciet Manī!” Dzīve, kuru dzīvojam miesā, mums netiek dota, lai dzīvotu cilvēkiem pa prātam vai izpatiktu mūsu Kunga ienaidniekiem, bet lai kalpotu un godātu To, Kas mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies. Vārdiska piekrišana, ka vajadzīga šāda savienība, ja tajā pašā laikā no pasaules, tās priekiem un izlaidības netiek atrauta pieķeršanās, tikai vēl vairāk iedrošina sirdi uz nepaklausību.
Mums kā tautai ļoti trūkst ticības un mīlestības. Ņemot vērā briesmu pilno laiku, kurā dzīvojam, mūsu pūles ir pārāk vājas. Lepnums un savu iegribu apmierināšana, neticība un netaisnība, kas mūs apņem, noteikti atstāj savu iespaidu. Tikai nedaudzi saprot, cik svarīgi ir bēgt no katras reliģiskajai dzīvei nelabvēlīgas biedrošanās. Izvēloties dzīvesvietu, tikai nedaudzi vispirms domā par savu garīgo labklājību.
Vecāki ar visu ģimeni steidzas uz pilsētu tāpēc, ka domā, ka tur vieglāk nopelnīt iztiku nekā uz laukiem. Bērni, kuriem no skolas brīvajā laikā nav nekā ko darīt, iegūst ielas izglītību. No ļauniem biedriem viņi piesavinās nevēlamus un sliktus ieradumus. Vecāki visu to redz, bet seku izlabošana prasa upuri, un tie paliek tur, kur ir, līdz sātans viņu bērnus pilnīgi pārņem savā vadībā. Labāk būtu upurēt jebkuru laicīgu apsvērumu, nekā apdraudēt jūsu uzraudzībai uzticētās dārgās dvēseles. Kārdināšanas bērniem uzbruks, bet jāmāca tām pretoties. Jūsu tiešais pienākums — novērst katru iespaidu, salauzt katru ieradumu, saraut visas važas, kas jūs pašus vai ģimeni traucē godīgi un sirsnīgi nodoties Dievam.
Cilvēkiem pārpildītu pilsētu vietā meklējiet kādu vientuļu apgabalu, kur jūsu bērni būtu pēc iespējas vairāk pasargāti no kārdināšanām, un tur māciet viņus un audziniet lietderīgai dzīvei. Pravietis Ecēhiēls min šādus Sodomas grēka un izpostīšanas cēloņus: “Lepnība, maizes pilnība (233) un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku.” Visiem, kas vēlas izbēgt no Sodomas likteņa, jāizvairās no tādas rīcības, kas pār šo ļauno pilsētu izsauca Dieva sodību.
Mani brāļi, atstādami novārtā sevis un savu bērnu svētīšanu Dievam, jūs ignorējat Kunga vissvētākās prasības. Daudzi no jums dzīvo maldīgā drošībā, nododamies savtīgām interesēm un mīlestībai uz laicīgām vērtībām. Jūs nebaidāties ne no kāda ļaunuma. Jums šķiet, ka briesmas ir tālu. Bet, ja jūs nemodīsieties un nožēlā un dziļā pazemībā neatgriezīsieties pie Kunga, tad pievilsiet un piekrāpsiet sevi uz mūžīgu pazušanu.
