Mēs ļoti maz pazīstam savu sirdi un vēl mazāk izprotam personīgo vajadzību pēc Dieva žēlastības. Tas ir iemesls, kāpēc mums ir tik maz jaukas līdzjūtības, kādu Jēzus parādīja mums un kādu mums vajadzētu parādīt citiem. (247) Mums vajadzētu atcerēties, ka mūsu brāļi ir mums līdzīgas vājas, maldīgas un mirstīgas būtnes. Pieņemsim, ka kādu brāli modrības trūkuma dēļ ir pārvarējušas kārdināšanas, un, pretēji savam parastajam rīcības veidam, tas ir pieļāvis dažas kļūdas. Kā tagad pret viņu izturēties? No Bībeles vēstures zinām, ka cilvēki, kurus Dievs izlietojis lieliem un labiem darbiem, arī ir izdarījuši smagus grēkus. Kungs viņus neatstāja nenorātus, bet arī neatmeta. Kad tie nožēloja un atgriezās, Viņš žēlsirdīgi piedeva un atklāja savu klātbūtni, un darbojās viņos. Kaut nožēlojamie, vājie, mirstīgie pārdomātu, cik ļoti viņiem pašiem vajadzīga Dieva un brāļu līdzjūtība un pacietība. Viņiem jāsargās tiesāt un nosodīt citus. Mums vajadzētu ievērot apustuļa pamācību: “Jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu…” Mēs katrs varam krist kārdināšanās, un tad arī mums būs vajadzīga tāda pati lēnprātība, kādu esam aicināti parādīt vainīgajam. “Ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsiet tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”
Bet katram neatkarīgajam un pašpaļāvīgajam apustulis vēl pievieno brīdinājumu: “Ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi… Ikkatram jānes sava paša nasta.” Tas, kurš domā, ka viņš savos spriedumos un pieredzē ir pārāks par brāļiem, un nicina viņu padomu un aizrādījumus, pierāda, ka viņš atrodas bīstamos maldos. Sirds ir viltīga, tādēļ viņam savu raksturu un dzīvi vajadzētu pārbaudīt ar Bībelē doto standartu. Dieva Vārds uz cilvēku dzīves takas rāda nemaldīgu gaismu. Neskatoties uz daudzajām ietekmēm, kas cenšas novērst un samulsināt prātu, tie, kas godīgi meklē gudrību no Dieva, tiks vadīti pa pareizo ceļu. Katrs cilvēks pats beidzot stāvēs vai kritīs nevis par to atbalstošās vai tam naidīgās partijas uzskatiem, nedz arī par kāda cilvēka sprieduma, bet gan atbilstoši paša (248) raksturam, kāds tas ir Dieva skatījumā. Draudze var brīdināt, dot padomu un pamācīt, bet tā nevienu nespēj piespiest rīkoties pareizi. Kas turpina neievērot Dieva Vārdu, tam būs jānes pašam sava nasta, tas ir, jāatbild Dievam par sevi un jācieš pašam savas rīcības sekas.
Kungs savā Vārdā mums ir devis noteiktas un nepārprotamas pamācības, kurām paklausot mēs varam draudzē saglabāt vienotību un saskaņu. Brāļi un māsas! Vai jūs ņemat vērā šos inspirētos norādījumus? Vai esat Bībeles lasītāji un Vārda darītāji? Vai cenšaties piepildīt Kristus lūgšanu, lai viņa sekotāji varētu būt viens? “Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu… Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, ieprieciniet viens otru, esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums!”
