Tiem, kas iecelti sargāt draudzes garīgās intereses, vajadzētu rūpīgi domāt par savu atstāto priekšzīmi, nedodot nekādu iemeslu skaudībai, greizsirdībai vai ļaunām aizdomām, vienmēr atklājot to pašu mīlestības, cieņas un laipnības garu, ko viņi vēlas atbalstīt savos brāļos. Īpaša uzmanība jāpievērš Dieva Vārda norādījumiem. Atturieties no katras naida un nelaipnības izpausmes, iznīciniet katru rūgtuma sakni. Kad brāļu vidū rodas grūtības, tad stingri vajadzētu ievērot Pestītāja noteikumus. Visiem spēkiem vajadzētu censties panākt samierināšanos, bet, ja abas puses stūrgalvīgi paliek pie sava ieskata, tad viņus vajadzētu atcelt no amata, kamēr nav panākta kopēja saskaņa.
Sastopoties ar grūtībām draudzē, katram loceklim vajadzētu pārliecināties, vai grūtību iemesls neatrodas tieši viņā. Garīgs lepnums, vēlēšanās pavēlēt, godkāra tieksme pēc cieņas vai amata, pašsavaldīšanās trūkums, kaislību apmierināšana un nodošanās aizspriedumiem, kā arī sprieduma nepastāvība vai tā trūkums var sajaukt un laupīt draudzes mieru.
Grūtības bieži rada tenku izplatītāji, kuru čukstos izteiktie mājieni un pieņēmumi saindē prātu tiem, kas nenojauš neko ļaunu, tā atšķirot vistuvākos draugus. Šos intrigantus viņu ļaunajā darbā atbalsta daudzi, kas ir kāri uzklausīt un gaida, (242) sacīdami: “Stāsti,... un mēs pateiksim tālāk!” Bet šo grēku Kristus sekotājiem nevajadzētu paciest. Kristīgiem vecākiem nevajadzētu pieļaut, ka ģimenes lokā atkārto tenkas vai izsaka piezīmes, kas pazemo draudzes locekļus.
Skaudības un sacensības gara apspiešanu kristiešiem vajadzētu uzskatīt par reliģisku pienākumu. Viņiem vajadzētu priecāties, ka brāļiem ir labāka slava vai panākumi, pat ja šķiet, ka paša raksturs un sasniegumi ar to tiktu aizēnoti. Tas bija sirdī lolotais lepnums un godkāre, kas sātanu izraidīja no Debesīm. Šis pats ļaunums ir dziļi iesakņojies mūsu kritušajā dabā, un, to nelikvidējot, tas aptumšos katru labu un cēlu ticību, nesot negantus strīda un skaudības augļus.
Mums labāk vajadzētu tiekties pēc patiesa krietnuma, nevis lieluma. Tie, kam ir Kristus prāts, par sevi domās pazemīgi. Viņi strādās draudzes skaidrības un labklājības labā un drīzāk būs gatavi upurēt savas intereses un vēlmes, nekā izraisīt brāļu vidū nevienprātību.
Sātans vienmēr cenšas Dieva ļaužu vidū izsaukt nevienprātību, atsvešināšanos un ļaunprātību. Mēs bieži tiksim kārdināti domāt, ka ir aizskartas mūsu tiesības, kad faktiski tādām jūtām nav nekāda pamata. Tie, kuru mīlestība uz sevi ir stiprāka par mīlestību uz Kristu un Viņa lietu, savas intereses liks pirmajā vietā un ķersies gandrīz pie jebkura līdzekļa, lai tās aizsargātu un aizstāvētu. Kad tie uzskata, ka brāļi viņiem ir darījuši pāri, viņi ir gatavi griezties pie laicīgās tiesas, kur tiem vajadzēja paklausīt Dieva dotajiem noteikumiem. Pat daudzus, kas liekas esam apzinīgi kristieši, lepnums un sevis vērtēšana kavē iet personīgi pie tiem, kas pēc viņu domām maldās, lai Kristus garā šo jautājumu pārrunātu un viens par otru lūgtu. Sacensība, strīdi un tiesāšanās brāļu vidū ir negods (243) patiesības lietai. Tie, kas tā rīkojas, draudzi pakļauj tās ienaidnieku izsmieklam un dod iemeslu tumsas spēkiem gavilēt. Tie no jauna uzplēš Kristus brūces un Viņu atklāti apkauno. Tīši neievērojot draudzes autoritāti, tie nicina Dievu, kas draudzei šo autoritāti piešķīris.
Pāvils galatiešiem raksta: “Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina! Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. — Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat! Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsiet.”
Viltus skolotāji galatiešiem atnesa Kristus Evaņģēlijam pretēju mācību. Pāvils centās šos maldus parādīt un izlabot. Viņš ļoti vēlējās, lai viltus skolotāji tiktu no draudzes atšķirti, bet viņu iespaids bija ietekmējis tik daudzus ticīgos, ka šķita bīstami uzsākt pret tiem cīņu. Draudēja briesmas izraisīt strīdu un šķelšanos, kas atstātu postošu iespaidu uz draudzes garīgajām interesēm. Tāpēc Pāvils centās savus brāļus pārliecināt, cik svarīgi ir mēģināt cits citam palīdzēt mīlestībā. Viņš paskaidroja, ka visas baušļu prasības, kas izklāsta mūsu pienākumus pret citiem cilvēkiem, tiek piepildītas savstarpējā mīlestībā. Viņš tos brīdināja, ka, ja tie ļaus vaļu naidam un strīdiem, daloties grupās un, līdzīgi dzīvniekiem, cits citu kožot un ēdot, tad viņi būs nelaimīgi jau tagad un nākotnē aizies bojā. Šo briesmīgo ļaunumu novēršanai bija tikai viens ceļš, un apustulis to izteica pavēlē: “Staigājiet Garā!” Nemitīgi lūdzot, tiem jāmeklē Svētā Gara vadība, kas viņus vestu pie mīlestības un vienotības. (244)
Nams ar dalītiem uzskatiem nevar pastāvēt. Kristiešiem strīdoties, ierodas sātans un ņem vadību savās rokās. Cik bieži jau viņam ir izdevies izpostīt draudžu mieru un saskaņu! Cik niknas cīņas, kādu rūgtumu un kādu naidu ir izraisījis pat niecīgs iemesls! Kādas cerības ir iznīcinātas, cik daudz ģimeņu sašķeltas, tikai pateicoties nesaskaņām un ķildām!
Pāvils saviem brāļiem pavēlēja sargāties, lai, cenšoties labot citu kļūdas, viņi paši neizdarītu tikpat lielu grēku. Apustulis paziņoja, ka naids, sacensība, dusmas, strīdi, mulsināšana, nepareizas mācības un skaudība ir tikpat patiesi miesas darbi kā baudkāre, laulības pārkāpšana, dzeršana un slepkavības, jo arī tie vainīgajiem tikpat noteikti aizvērs Debesu vārtus.
Kristus saka: “Kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas Man tic, tam būtu labāk, ja tam piesietu dzirnakmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dzelmē.” Kas apzināti krāpj vai ar nepareizu piemēru pavedina kādu Kristus mācekli, ir vainojams lielā grēkā. Kas kādu pakļauj neslavai vai izsmieklam, tas apvaino Jēzu. Mūsu Pestītājs atzīmē katru Viņa sekotājiem nodarītu netaisnību.
Cik bargi tika sodīti ļaudis, kas senatnē izturējās vieglprātīgi pret to, ko Dievs bija izraudzījis kā svētu? Godinot Bābeles elkus, Belzacars ar saviem tūkstoš virsniekiem apgānīja Jehovas zelta traukus. Bet Dievs, kuru viņi izaicināja, bija velnišķīgā skata liecinieks. Zaimojošās līksmības karstākajā brīdi bija redzama kāda roka, kas uz pils sienas rakstīja noslēpumainus burtus. Ar šausmām ķēniņš un galminieki dzirdēja Visuaugstākā kalpa vārdus, kas tiem izteica briesmīgu spriedumu.
Kaut tie, kam patīk uzklausīt un izplatīt neslavu un melus par Kristus kalpiem, atcerētos, ka Dievs ir viņu rīcības liecinieks. Viņu zaimojošais pieskāriens tagad neapgāna nejūtīgus traukus, bet to raksturu, kurus Kristus (245) atpircis ar savām asinīm. Roka, kas zīmēja burtus uz Belzacara pils sienas, uzticīgi pieraksta katru netaisnu darbu un netaisnu apspiešanu, kas vērsta pret Dieva ļaudīm.
Svētā vēsture sniedz apbrīnojamus piemērus par Kunga lielajām rūpēm attiecībā uz visvājāko no saviem bērniem. Israēlam ceļojot tuksnesī, nogurušajiem un nespēcīgajiem, kas pakrita un palika guļam pārējo aizmugurē, uzbruka gļēvie un nežēlīgie amaleķieši un tos nogalināja. Bet vēlāk Israēls ar amaleķiešiem karoja un tos uzvarēja. Un tad Kungs Mozum sacīja: “Raksti to par piemiņu grāmatā un pavēli to Jozuas ausīs, jo es izdeldēšu Amaleka piemiņu zem debesīm.” No jauna Mozus šo uzdevumu atkārtoja pirms savas nāves, lai viņa pēcteči to neaizmirstu, proti: “Piemini, ko amaleķieši tev darīja ceļā, kad izgāji no Ēģiptes zemes, kad viņi tev pretī cēlās ceļā un tev nogalināja atpalikušos, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis, un tie nebijās Dievu… Amaleķieša piemiņa būs jāizdeldē no pasaules, neaizmirsti to!”
Ja Dievs tā sodīja pagānu tautas cietsirdību, kā lai Viņš skatās uz tiem, kas saucas Viņa ļaudis, bet uzbrūk paši saviem brāļiem, kas izsmēluši spēkus un noguruši Kunga darbā? Sātanam ir liela vara pār tiem, kas padodas viņa vadībai. Tie bija augstie priesteri un vecaji — tautas skolotāji, kas asinskāro pūli steidzināja no tiesas nama uz Golgātu. Arī šodien starp tiem, kas saucas Kristus sekotāji, ir sirdis, kas iedvesmotas no tā paša gara, kurš prasīja, lai mūsu Pestītāju pienaglotu pie krusta. Lai ļauna darītāji atceras, ka visiem viņu darbiem ir viens Liecinieks — Svētais, grēkus ienīstošais Dievs! Viņš ikvienu darbu cels tiesas priekšā, līdz ar visu, kas apslēpts.
“Mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, (246) kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam.” Kā Kristus ir jutis līdzi mūsu nespēkā un grēcīgumā, tā mums vajadzētu just līdzi un palīdzēt citiem. Daudzi ir šaubu samulsināti, vājību nomākti, nespēcīgi ticībā un nespējīgi satvert neredzamo, bet draugs, kuru var redzēt, nākot pie viņiem Kristus vietā, var būt kā savienojošs loceklis, piesaistot to drebošo sirdi Kristum. Ak, cik svētīgs ir tāds darbs! Kaut lepnums un savtība neaizkavētu darīt labu, kas ir mūsu spēkos, ja gribam strādāt Kristus vārdā un darboties ar mīlošu un maigu garu.
“Brāļi, ja kāds cilvēks ir pieķerts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojiet uz sevi, ka arī paši nekrītat kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas; tā jūs piepildīsiet Kristus likumu.” Šajos vārdos no jauna skaidri parādīts mūsu pienākums. Bet kā tie, kas sevi atklāti atzīst par Kristus sekotājiem, var tik bezrūpīgi izturēties pret šiem inspirētajiem priekšrakstiem? Nesen saņēmu vēstuli, kas stāsta par viena brāļa neapdomīgu rīcību kādā atsevišķā gadījumā. Lai gan tas noticis pirms vairākiem gadiem un jautājums ir ļoti mazsvarīgs, kam grūti piešķirt pat otrās pakāpes nozīmi, rakstītāja ziņo, ka tas uz visiem laikiem ir iznīcinājis viņas uzticību šim brālim. Ja, šīs māsas pašas dzīvi pārbaudot, neatklātos vēl lielākas kļūdas, tad tas tiešām būtu brīnums, jo cilvēka daba ir ļoti vāja. Es esmu dzīvojusi sadraudzībā un vēl joprojām dzīvoju sadraudzībā ar brāļiem un māsām, kas noziegušies smagos grēkos un kas pat vēl tagad nesaskata savus pārkāpumus, kā Dievs tos redz. Bet Kungs pacieš šīs personas, un kāpēc lai es tā nedarītu? Viņš vēl liks savam Garam ietekmēt to sirdi, ka grēks parādīsies ārkārtīgi grēcīgs, tāds, kādu to ieraudzīja Pāvils.
