Visas cilvēka spējas pieder Dievam. Piemērošanās un pieķeršanās pasaulei Viņa Vārdā ir stingri aizliegta. Kad sirdī sāk darboties Dieva žēlastības pārveidojošais spēks, tad tas līdz tam laikam pasaulīgi noskaņoto cilvēku var ievadīt jebkurā labdarības ceļā. Bet tas, kurš savā sirdī apņēmies krāt mantu pasaulei, “krīt kārdinājumā un valgā, un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir naudas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (278)
Katram draudzes loceklim vajadzētu sajust svēto pienākumu stingri aizsargāt Dieva intereses. Atsevišķi draudzes locekļi ir atbildīgi par Dieva lietas nenoteikto un drosmi atņemošo stāvokli, kas apkaunojis vissvētākās patiesības, kādas jebkad cilvēkam ir uzticētas. Šāds lietu stāvoklis nav attaisnojams. Jēzus katram ir atvēris ceļu gudrības, žēlastības un spēka iegūšanai. Viņš ir mūsu piemērs visās lietās, un nekam nevajadzētu novērst prātu no galvenā mērķa dzīvē, proti, ļaut Kristum mājot dvēselē, darot sirdi iejūtīgu un padevīgu. Tādā veidā katrs draudzes loceklis, katrs patiesības apliecinātājs kļūs līdzīgs Kristum raksturā, valodā un rīcībā.
Daži, kas agrāk bija gaismas kanāli, kuru sirdi iepriecināja dārgā patiesības gaisma, vēlāk ar pielīdzināšanos pasaulei ir patiesību aizlieguši. Tā viņi ir pazaudējusi pašuzupurības garu un patiesības spēku, savu laimi darot atkarīgu no nepastāvīgajām zemes lietām. Tie atrodas lielās briesmās. Reiz līksmojušies gaismā, viņi tiks atstāti pilnīgā tumsā, ja steigšus nesakrās tos starus, kas vēl viņiem spīd, un, nožēlojot un izsūdzot savus pārkāpumus, neatgriezīsies pie Kunga. Mēs dzīvojam briesmu pilnās dienās, kad ļaudis savaldzina dažādi grēki un maldi. Kas brīdinās pasauli, kas tai rādīs labāku ceļu, ja tie, kam ir šī patiesības gaisma, nebūs tās svētoti un neliks šai gaismai tā spīdēt, ka citi redzētu viņu labos darbus un pagodinātu Dievu? Es vēlētos, lai spētu visus pārliecināt, ka tiem draud briesmas pazaudēt Debesis. Pievienošanās draudzei ir viena lieta, bet savienošanās ar Kristu ir pavisam kas cits. Ne visi vārdi, kas ierakstīti draudzes grāmatās, atrodas Jēra dzīvības grāmatā. Daudziem šķietami sirsnīgiem ticīgiem nav dzīvas savienības ar Kristu. Viņi gan iestājušies draudzē, viņu vārds ierakstīts draudzes grāmatās, bet žēlastības iekšējais darbs nav padarīts, un rezultātā — tie nav laimīgi, bet kalpošana Dievam ir kā apgrūtinājums.
“Ar kādu tiesu jūs tiesāsiet, ar tādu jūs tiksiet tiesāti!” Atcerieties, ka jūsu brāļi ir jums līdzīgas būtnes, kas arī maldās; (279) tāpēc pret viņu kļūdām un maldiem izturieties ar tādu pašu žēlastību un iecietību, kādu jūs vēlaties saņemt no viņiem. Nav vajadzīga modra novērošana un viņu kļūdu izcelšana, lai pasaulei būtu iemesls ļaunam priekam. Tie, kas iedrošinās to darīt, ir uzkāpuši tiesneša krēslā un sevi darījuši par tiesnešiem, kamēr paši savas sirds dārzu atstājuši novārtā un ļāvuši tur augt treknai un indīgai nezālei.
Mūsu katra individuālo lietu izšķir Debesu tiesā. Raksturu sver svētnīcas svaros, tāpēc visiem sirsnīgi un nopietni vajadzētu censties staigāt pazemīgi un uzmanīgi, lai ar nolaidīgu izturēšanos pret gaismas izplatīšanu pasaulē nepazaudētu Dieva žēlastību un visu, kas ir vērtīgs. Vajadzētu nolikt pie malas visu nevienprātību, strīdus un kļūdu meklēšanu, kā arī ļaunu aprunāšanu un rūgtumu, tā vietā kopjot laipnību, mīlestību un savstarpēju līdzjūtību, piepildot Kristus lūgšanu, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu. Saskaņa un vienprātība draudzē ir tās pilnvaras, ar kurām viņi parāda pasaulei, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Patiesa atgriešanās vienmēr vadīs uz patiesu mīlestību pret Jēzu un visiem tiem, kuru dēļ Viņš mira.
Katrs, kas dara Dievam, ko spēj, kas patiesi un nopietni cenšas darīt labu apkārtējiem cilvēkiem, savām pūlēm saņems Dieva svētību. Ikviens var ietekmīgi kalpot Kungam, kaut arī viņš nav Kristus miesas galva vai sirds. Kalpošana, kas Dieva Vārdā attēlota ar rokas vai kājas veikto darbu, ir pavisam vienkārša, tomēr svarīga. Ne jau darba lielums, bet mīlestība, ar kādu tas tiek veikts, un rīcības pamatā esošie motīvi nosaka darba vērtību. Mums ir savs pienākums kaimiņu un apkārtējo cilvēku labā, ar kuriem mēs sastopamies. Mēs nedrīkstam zaudēt pacietību, pūloties dvēseļu labā tik ilgi, kamēr kāds atrodas ārpus drošību sniedzošā šķirsta. No šīs cīņas neviens nav atbrīvots. Mēs esam Kristus kareivji, un mums pienākas būt modriem, lai ienaidnieks negūtu sev priekšrocības un nenodrošinātu sev to dvēseļu kalpošanu, kuras mēs varam mantot Kristum. (280)
Šī ir mūsu diena, kad jāveic atbildīgais uzdevums. Mums ir darāms darbs Dievam. Bet draudze X ir pakāpeniski kļuvusi auksta un neticīga. Tās atsevišķu locekļu labā ir daudz kas darāms. Uz tās ceļa spīdēja liela gaisma, par ko no tās locekļiem prasīs atbildību. Kristus sacīja: “Jūs esat pasaules gaisma; jūs esat zemes sāls.” Šo locekļu sirdīs nepieciešams dziļāks žēlastības darbs. Ir vajadzīga reforma, pirms Dievs viņus var svētīt. Formālu patiesības apliecinātāju ir daudz. Savtīga tiekšanās pēc laicīga ieguvuma aizēno Debesu mantojumu. Ja Debesu valstībai būs ierādīta pirmā vieta, tad dzīvē un raksturā atmirdzēs nevainība un cēls godīgums. Un tas ir tas, kas vajadzīgs brālim A, ja viņš vēlas izplatīt iespaidu uz labu. Viņam patīk rīkoties ar naudu un redzēt, kā tā, dažādi izlietota, arvien vairāk uzkrājas. Viņa prāts un jūtas pieder laicīgiem pasākumiem. Viņš ir kā piedzēries no šīs zemes dzīves rūpēm, tāpēc ka ir aizņemts ar saviem veikaliem un nespēj sapratīgi domāt par Dieva lietām. Viņa skatu ir aptumšojusi mīlestība uz naudu. Tādēļ patiesībai vajadzētu dziļi aizskart viņa sirdi un attīstīt augļus tā personiskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Rakstu nepētīšanu brālis A ir attaisnojis ar to, ka viņu saistot laicīgie pasākumi. Tomēr tieši laicīgo rūpju noslogotam cilvēkam Raksti kļūst par spēka avotu un patvēruma vietu. Tādam cilvēkam vairāk vajadzīga Dieva Vārda gaisma, padomi un brīdinājumi, nekā tad, ja viņš neatrastos tik bīstamā vietā. Ja brālis A ar tādu pašu apdomību un gudrību būtu strādājis Dieva lietās, kādu tas veltījis laicīgiem pasākumiem, viņš būtu sasniedzis svētīgus rezultātus. Ja viņš domā, ka Dievs ir apmierināts ar viņu, kamēr tas savu talantu un enerģiju gandrīz pilnīgi ziedo kalpošanai mamonam, tad briesmīgi pieviļas. Kristus sacīja: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem, jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, vai arī vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai!” Un, ja brālis A turpinās mūžīgās lietas pakļaut laicīgajām interesēm, viņa kaislība krāt pastāvīgi pieaugs, līdz tā kļūs par pārvaldošo pamatlikumu, un (281) šīs pasaules dievs padarīs viņu tik aklu, ka tas nespēs atšķirt svētu no parastā.
Brālim A ir liels iespaids uz citu brāļu domām, kas uz dažādām lietām lielā mērā skatās no viņa redzes viedokļa. Viņam garīgi jāatveseļojas un jākļūst gudram, staigājot kopā ar Dievu. Viņam vajadzētu sākt interesēties par Debesīs valdošo kārtību un tai pieķerties, attīstot savus spēkus tā, lai tie derētu kalpošanai Dieva darbā. Tam nepieciešamas taisnības bruņas, ar ko atvairīt ienaidnieka bultas. Viņam ir neiespējami izglābties, ja izšķiroši neizmainās tā dzīves mērķi un darbi, ja viņš pastāvīgi nevingrināsies garīgās lietās.
Dievs aicina atsevišķus draudžu locekļus šajās divās savienībās atmosties un atgriezties. Brāļi, jūsu pasaulīgums, neuzticība un kurnēšana jūs ir novedusi tādā stāvokli, ka jebkuram vīram strādāt jūsu vidū būs ārkārtīgi grūti. Jūsu Savienības priekšnieks ir pametis novārtā savu darbu un nav pildījis uzticēto pienākumu, bet arī jūsu nostāja nav bijusi tāda, kas būtu viņu iedrošinājusi. Ar autoritāti apveltītam, viņam vajadzēja rīkoties kā Dieva vīram, norājot, pamudinot, iedrošinot, kā gadījums to prasa, vienalga, vai jūs viņa liecību pieņemtu vai atmestu. Bet viņš viegli padevās mazdūšībai un atstāja jūs bez palīdzības, ko jums no uzticīga Kristus sludinātāja vajadzēja saņemt. Viņš nerīkojās atbilstoši Dieva atklātajai gribai un aizgādībai, nenorādot jums uz jūsu pienākumu un nesagatavojot jūs dotā laika prasībām. Tomēr sludinātāja nolaidībai nevajadzēja jums atņemt drosmi un ierosināt attaisnot savu nevīžību, pildot uzticētos pienākumus. Šādos apstākļos enerģija un uzticība no jūsu puses ir jo vairāk vajadzīga.
