Rakstu mācītājs Kristum jautāja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Un Jēzus viņam atbildēja: “Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tad rakstu mācītājs sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tad Kristus viņam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi!” Mūžīgā dzīvība ir balva, kuras dēļ ir vērts atdot visu, un Kristus saka, kā to varam iegūt. Viņš mums norāda uz rakstīto, jautādams: “Kā tu lasi?” Ceļš ir skaidri parādīts, proti: vajag mīlēt Dievu pāri par visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Bet, ja mēs tuvāko mīlam kā sevi pašu, tad mēs tam nepārdosim neko, kas viņam varētu būt par slazdu.
Mīlēt Dievu un cilvēkus ir kristiešu tiešais pienākums. (360) Uz tādu cilvēku sirds galdiņiem ir rakstīta mīlestības bauslība, un tajos mājo Kristus Gars, un viņu raksturs atklājas labos darbos. Jēzus kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Kādus upurus mēs esam gatavi pienest Viņa dēļ? Vai mūsu sirdī ir iekļauta Viņa mīlestība? Vai mīlam savu tuvāko tāpat, kā Kristus to darīja? Ja mūsos ir šī mīlestība, tad tā liks mums būt ļoti uzmanīgiem ar saviem vārdiem un darbiem, lai mūsu iespaids kaut kādā veidā nebūtu par iemeslu kāda kārdināšanai, kuram maz morālā spēka. Nenosodīsim vājo un cietošo, kā to pastāvīgi darīja farizeji, bet gan centīsimies no brāļa ceļa novākt katru piedauzības akmeni, lai pat tizlais nevarētu nomaldīties.
Kā tauta mēs saucamies par reformatoriem, gaismas nesējiem, uzticīgiem sargiem, kas Dievam kalpo, apsargājot katru ceļu, pa kuru sātans varētu ienākt ar savām kārdināšanām, lai samaitātu prātu. Mūsu piemēram un iespaidam jābūt spēkam reformas pusē. Mums jāatturas no jebkuras rīcības, kas notruli-na sirdsapziņu vai atbalsta kārdināšanas. Mēs nedrīkstam atvērt nevienas durvis, pa kurām sātans varētu rast pieeju kādas Dieva līdzībā veidotas cilvēcīgas būtnes prātam. Ja visi modri un uzticīgi sargātu pašas mazākās spraugas, ko rada tā saucamā nekaitīgo vīnu un raudzētās ābolu sulas mērenā lietošana, tad tiktu slēgts lielceļš, kas ved uz pastāvīgu dzeršanu. Katrai sabiedrībai ir vajadzīga stingra apņemšanās un griba neaizskart, nebaudīt un neņemt rokā, tad sātības reforma būs stipra, pilnīga un ilgstoša.
Mīlestība uz naudu spiedīs cilvēkus aptraipīt savu sirdsapziņu. Varbūt tieši šo naudu ienes Kunga mantu namā, bet Viņš tādu upuri nepieņems, jo tas Viņu apvaino. Tas ir iegūts, pārkāpjot Viņa likumu, kas prasa cilvēkam mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Pārkāpējs nevar attaisnoties, sakot, ka tad, ja viņš nebūtu gatavojis vīnu vai raudzētu ābolu sulu, to būtu darījis kāds cits, un viņa tuvākais tāpat būtu varējis kļūt par dzērāju. Vai tāpēc, ka daži liek pudeli pie savu tuvāko lūpām, arī kristieši uzdrošināsies savas drēbes aptraipīt (361) ar dvēseļu asinīm, tā pelnot sev lāstu, kas pasludināts pār tiem, kas šo kārdinājumu liek maldošo cilvēku ceļā? Jēzus savus sekotājus aicina stāties zem Viņa karoga un palīdzēt iznīcināt velna darbus.
Pasaules Pestītājs, kas labi pazīst sabiedrības stāvokli pēdējās dienās, ēšanu un dzeršanu uzrāda kā grēkus, kas notiesā šo laikmetu. Viņš saka mums, ka, tāpat kā bija Noas dienās, būs arī tad, kad parādīsies Cilvēka Dēls, proti, “tie ēda, dzēra un priecājās, un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja”. Tieši tāds pats stāvoklis būs pēdējās dienās, un tie, kas tic šiem brīdinājumiem, būs cik vien iespējams piesardzīgi, lai savas rīcības rezultātā netiktu notiesāti.
Brāļi, skatīsimies uz šo jautājumu Rakstu gaismā un atstāsim neapstrīdamu iespaidu par labu sātībai visās lietās. Āboli un vīnogas ir Dieva dāvanas, ko var teicami izlietot kā veselīgu uzturlīdzekli, vai arī padarīt kaitīgu un lietošanai nederīgu. Cilvēku grēcīgo ieradumu dēļ Dievs jau pieļauj sa-mazināties vīnogu un ābolu ražai. Mēs pasaules priekšā stāvam kā reformatori, tāpēc nedosim neticīgajiem iemeslu nopelt ticību. Kristus sacīja: “Jūs esat sāls un pasaules gaisma.” Tādēļ rādīsim, ka mūsu sirdi un apziņu pārveidojusi dievišķā žēlastība, ka mūsu dzīvi pārvalda Dieva bauslības skaidrie likumi, pat ja tie prasa upurēt laicīgās intereses.
