Ar godkāri vai slinkumu, šaubām vai savu iegribu apmierināšanu sātans aizviļ bērnus no šaurā svētuma ceļa, kas sagatavots Kunga atpirkto kājām. Tie parasti šo ceļu (42) neatstāj uzreiz. Viņi tiek aizrauti prom pakāpeniski. Spēruši vienu nepareizu soli, tie vairs nedzird Gara liecību, ka Dievam viņi ir labi un pieņemami. Tad viņi kļūst mazdūšīgi un šaubīgi. Tie izjūt nepatiku pret reliģiskiem pasākumiem, tāpēc ka sirdsapziņa viņus notiesā. Viņi ir iekrituši sātana slazdā, un izglābšanās ceļš ir tikai viens. Viņiem pa noieto ceļu jāiet atpakaļ un dvēseles pazemībā jāatzīst savi grēki un jāatsakās no attiecīgās rīcības. Lai viņi no jauna meklē savus agrākos piedzīvojumus, kurus tie nav nopietni vērtējuši, lai rūpīgi kopj katru dievišķi iedvestu domu un lai viņu dvēselē valda svētas jūtas, kādas vienīgi Dieva Gars var dot. Ticība Kristus varenībai sniegs spēku censties un gaismu, lai nenomaldītos.
Kristīgiem vecākiem ir jābūt gataviem dot saviem bērniem šīs praktiskās pamācības reliģiskajā dzīvē. Dievs to no jums prasa, un, ja jūs nedarāt šo darbu, tad savu pienākumu atstājat neizpildītu. Rādiet saviem bērniem, kādas ir Dieva izraudzītās audzināšanas metodes un kādi ir noteikumi sekmju iegū-šanai kristīgā dzīvē. Māciet viņus, ka, pārmērīgi rūpējoties par šīs dzīves vajadzībām, tie nespēs kalpot Dievam; bet neļaujiet viņiem domāt, ka nav vajadzīga piepūle un ka brīvos brīžus drīkst pava-dīt bezdarbībā. Dieva Vārds šajā jautājumā runā skaidri. Jēzus, Debesu Augstība, ir atstājis piemēru jaunatnei. Viņš dienišķo maizi sev nopelnīja, strādājot Nācaretes darbnīcā. Viņš bija pakļauts saviem vecākiem un necentās būt noteicējs pār savu laiku vai rīkoties pēc paša gribas. Dzīvojot ērti un apmierinot savas vēlmes, jaunietis nekad neaizsniegs patiesu lielumu un cēlumu ne kā cilvēks, ne arī kā kristietis. Dievs mums neapsola, ka, Viņam kalpojot, iegūsim ērtības, godu vai bagātību, bet Viņš apgalvo, ka “vajāšanas” mums sniegs visas vajadzīgās svētības un nākamā pasaulē arī mūžīgo dzīvi. Neko mazāku par pilnīgu svētīšanos Viņa darbam Kristus nepieņems. Šī mācība jāsaprot ikvienam no mums. (43)
Tie, kas pētī Bībeli, prasa padomu no Dieva un paļaujas uz Kristu, būs spējīgi gudri rīkoties visos laikos un visos apstākļos. Labos principus uzskatāmi atainos reālā ikdiena. Lai tikai šī laika patiesība tiek sirsnīgi uzņemta un kļūst par rakstura pamatu, tad tā rādīs nelokāmu mērķtiecību, ko nespēs iete-kmēt izpriecu vilinājumi, ieradumu spēks, pasaules mīlētāju nicināšana un paša sirds prasības pēc savu iegribu apmierināšanas. Vispirms jāapgaismo sirdsapziņa un Dievam jāpakļauj sava griba. Dvēselē jāvalda patiesības un taisnības mīlestībai, un tad attīstīsies raksturs, kuru Debesis var atzīt par labu.
Mums ir spilgti piemēri, kas rāda spēcīgu reliģisku principu stiprinošo varu. Pat bailes no nāves nevarēja piespiest pārgurušo Dāvidu dzert no Bētlemes ūdens, tas ir, ņemt to, par ko drosmīgi vīri bija riskējuši ar savu dzīvību. Draudošā lauvu bedre nespēja atturēt Daniēlu no ikdienas lūgšanām, ne arī kvēlojošais ceplis likt Sadraham un viņa biedriem zemoties Nebukadnecera uzceltā elka priekšā. Jauni cilvēki, kam ir stipri pamatlikumi, atturēsies no izpriecām, neņems vērā sāpes un nicinās pat lauvu bedri un karsti sakurināto cepli, lai tikai neparādītos neuzticīgi Dievam. Vērojiet Jāzepa raksturu! Tikumība tika pakļauta smagam pārbaudījumam, tomēr uzvara bija pilnīga. Šis godājamais jaunietis pārbaudi izturēja visās vietās. Katrā pārbaudījumā atklājās tas pats augstais un nelokāmais pamatlikums. Kungs bija ar viņu, un Kunga Vārds bija likums.
Šāda stingrība un neaptraipīta nostāja par pamatlikumiem gaiši izceļas pretstatā šī laikmeta jauniešu vājumam un nederīgumam. Ar dažiem izņēmumiem, viņi visi ir svārstīgi, mainoties līdzi apstākļiem un videi, kas šodien saka vienu un rīt atkal kaut ko citu. Piedāvājiet viņiem vilinošās izpriecas vai savu tieksmju apmierināšanas iespējas, un iekārojama apmierinājuma labad tiks upurēta sirdsapziņa. Vai tādam cilvēkam var uzticēties? Nekad! Kad kārdinājumu (44) nebūs, viņš varbūt izskatīsies ļoti savākts un jūsu šaubas un aizdomas liksies netaisnas; bet, lai tikai rodas izdevība, un viņš pievils jūsu uzticību. Viņa sirds nav skaidra. Viņš atkāpsies tieši tad, kad stingrība un nostāšanās par pamatlikumiem būs vajadzīga visvairāk, un, ja viņš nekļūst par Jūdu, tad tikai tāpēc, ka nav piemērotas izdevības.
Vecāki, pirmkārt, jums vajadzētu paklausīt pienākuma aicinājumam un ar sirdi un dvēseli nodoties darbam, kuru Dievs jums devis. Ja jums arī ir trūkumi citur, tad esiet pilnīgi, esiet darboties spējīgi vismaz šeit. Ja jūsu bērni pēc audzināšanas mājās būs skaidri un tikumīgi, ja ieņems kaut vismazāko un zemāko vietu Dieva lielajā plānā par labu pasaulei, tad jūsu dzīvi nevar saukt par zaudējumu, un tā nekad nebūs jānožēlo.
Uzskats, ka mums vajag padoties stūrgalvīgu bērnu paradumiem, ir kļūda. Elīsu pašā darba sākumā izsmēja un izzoboja Bēteles jaunatne. Viņš bija ļoti miermīlīgs vīrs, bet Dieva Gars viņu spieda pasludināt lāstu pār šiem zobgaļiem. Viņi bija dzirdējuši par Elijas uzbraukšanu Debesīs un šo svinīgo notikumu pārvērta par izsmiekla priekšmetu. Elīsa parādīja, ka ne veci, ne jauni nedrīkst ar viņu jokoties viņa svētajā aicinājumā. Kad tie viņam sacīja, ka labāk būtu bijis, ja viņš tāpat kā Elija būtu uzbraucis augšā, viņš tos Kunga Vārdā nolādēja. Briesmīgais sods, kas par viņiem nāca, bija no Dieva. Pēc tam Elīsam viņa misijā grūtību vairs nebija. Piecdesmit gadus viņš iegāja un izgāja pa Bēteles vārtiem un devās no pilsētas uz pilsētu, ejot cauri visļaunāko un rupjāko neko nedarošu, izlaidīgu jauniešu pūļiem, bet neviens nekad viņu neizsmēja, ne arī nicināja viņa kā Visaugstākā pravieša tiesības. Pietika ar ārkārtīgu stingrību šajā vienā gadījumā darba iesākumā, lai viņu cienītu visā viņa dzīves laikā. Ja viņš ņirgāšanos būtu atstājis neievērotu, tad pūlis viņu izsmietu, nonievātu un varbūt pat nogalinātu, (45) un viņš nebūtu varējis izpildīt savu uzdevumu — pamācīt un glābt tautu tās lielajā nelaimē.
Pat laipnībai jābūt savām robežām. Autoritāte jāuztur ar noteiktu stingrību, vai arī daudzi to izsmies un nicinās. Tā saucamais maigums, pierunāšana un izdabāšana, kas vērojami vecāku un aizbildņu attiecībās ar jaunatni, ir vislielākais ļaunums, kas pār viņiem var nākt. Stingrība, noteiktība un pareizas prasības ir svarīgas katrā ģimenē. Vecāki, uzņemieties savus novārtā pamestos pienākumus, audziniet savus bērnus saskaņā ar Dieva plānu, pasludinot “Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā”.
