Vecākais brāli M, man ir rādīts, ka Tu uz darbu neskaties pareizi, ka Tu nesaproti tā svarīgumu. Tu neesi audzinājis ļaudis patiesā uzupurēšanās un nodošanās garā. Tu esi baidījies skubināt bagātos, lai tie darītu savu pienākumu, un, kad tu pieliki nelielas pūles pareizā virzienā un viņi sāka atrunāties (374) un meklēt nelielas kļūdas pie dažiem cilvēkiem darba vadīšanas metodēs, tad Tu domāji, ka viņiem varbūt tiešām ir taisnība. Un šī atrunāšanās, kas viņos attīstījusi šaubas un neticību, ir ietekmējusi arī Tavu sirdi, un viņi to ievēroja un saprata, kā nostāties pret Tavām pūlēm. Kad viņi sāka šaubīties par Liecībām, Tu nedarīji to, ko Tev vajadzēja darīt, lai izsakņotu šīs jūtas. Tev vajadzēja paskaidrot, ka sātans vienmēr meklē vainas, apsūdz un uzkrauj negodu brāļiem un ka nav droši ieņemt kādu no šīm nostājām…”
“Mans brāli, Tava rīcība nav bijusi tāda, kas pamudinātu cilvēkus nodoties sludināšanas darbam. Darba algas samazināšanas vietā Tev pienācās pamācīt ļaudis, lai viņi saprot, ka “strādniekam sava alga pienākas”. Draudzes jāpārliecina par to, ka tām ir pienākums godīgi izturēties pret Dieva lietu un nepieļaut, ka ļaudis kļūst vainīgi visļaunākajā laupīšanas veidā, tas ir, Dieva aplaupīšanā ar desmito un ziedojumiem. Norēķinoties ar Dieva darba strādniekiem, nevajadzētu spiest viņus samierināties ar mazu atalgojumu, tāpēc ka mantnīcā trūkst naudas. Daudziem tādā veidā ir nokrāpta viņiem godīgi piederošā daļa, un tas Dieva acīs ir tieši tāds pats noziegums kā algas atraušana jebkurā citā parastā profesijā strādājošajiem.
Ir spējīgi vīri, kas labprāt izietu darbā un strādātu mūsu savienībās; bet viņiem nepietiek drosmes, jo tiem vajadzīgi līdzekļi savu ģimeņu uzturēšanai. Vislielākais ļaunums, ko vadība spēj izdarīt, — atļaut savienībai palikt bezdarbībā vai nenokārtot tās goda parādus. Tādas lietas jau ir notikušas daudzkārt; un, kur tas ir pieļauts, Dievam tas nav paticis.
Ja prezidenti un citi mūsu savienību darbinieki liks ļaudīm saprast Dieva aplaupīšanas nozieguma smagumu un ja viņi patiesi svētīsies un labprāt uzņemsies darba nastas, tad Dievs viņu pūles darīs ļaudīm par svētību, (375) un rezultātā būs redzami darba augļi. Sludinātāji ir bijuši ļoti nevērīgi sava pienākuma izpildē pret draudzēm. Bez sludināšanas vēl ir darāms svarīgs darbs. Ja tas būtu darīts saskaņā ar Dieva plānu, tad laukā būtu daudz vairāk strādnieku, nekā to ir tagad. Ja sludinātāji būtu darījuši savu pienākumu, audzinot katru locekli, vai tas ir turīgs vai trūcīgs, dot tā, kā Dievs tiem piešķīris veiksmi, tad mantu nams būtu pilns un no tā varētu godīgi samaksāt parādus strādniekiem, kas ļoti sekmētu misijas darbu visās tā robežās. Dievs man ir rādījis, ka daudzām dvēselēm savtības un pasaulīguma dēļ draud briesmas mūžīgi pazust, un vainīgi ir sargi, tāpēc ka tie ir pametuši novārtā savu pienākumu. Par šādu lietu stāvokli gavilē sātans.
Sludinātājiem jāstrādā visās darba nozarēs. Dieva kārtībā nav paredzēts, ka pēc viņiem vajadzētu nākt citiem un padarīt viņu nepabeigto darbu. Savienībai nav pienākuma izdot līdzekļus, nodarbinot citus strādniekus, kas izlabotu nolaidīgo darbinieku nepadarītos sīkumus. Savienības prezidenta pienākums ir uzraudzīt strādniekus un viņu darbu un pamācīt tos būt šajās lietās uzticīgiem, jo neviena draudze nevar plaukt, ja tā aplaupa Dievu. Garīgais bads mūsu draudzē bieži ir sekas savtībai, kas valda satraucošos apmēros. Starp dvēseli un Dievu nostājas savtīgi, laicīgi pasākumi un plāni. Cilvēki pieķeras pasaulei un, liekas, baidās, ka Dievs par viņiem negādās, ja tie atrausies no pasaules. Un tā viņi mēģina parūpēties paši par sevi. Noraizējušies un norūpējušies viņi turas pie savām lielajām fermām un vēl pavairo savus īpašumus.”
Dieva Vārds runā par “algādža algu”, kas tiek atrauta strādniekiem. Parasti to attiecina uz bagātniekiem, kas nodarbina kalpus un tiem nemaksā par viņu darbu, tomēr šiem vārdiem ir plašāka nozīme, jo tie tikpat tieši attiecas uz cilvēkiem, kurus apgaismojis Dieva Gars, bet kas tomēr visās jomās vadās no tā paša pamatlikuma, kas nosaka to cilvēku rīcību, kuri algo kalpus un spiež tiem strādāt par viszemāko atalgojumu. (376)
Es Tevi svinīgi brīdinu neieņemt nostāju, kas līdzinātos neuzticīgo izlūku rīcībai, kuri devās izzināt apsolīto zemi. Šiem izlūkiem atgriežoties no zemes apskates, Israēla draudze viņus sagaidīja ar lielām cerībām un nepacietību. Ziņa par viņu atgriešanos gāja no cilts uz cilti un tika līksmi apsveikta. Ļaudis steidzās satikt vēstnešus, kas, ejot dedzinošā saulē pa putekļainiem ceļiem, bija panesuši pārgājiena grūtības. Izlūki atnesa augļu paraugus, kas liecināja par augsnes auglību. Draudze priecājās, ka viņiem piederēs tik laba zeme, un vērīgi sekoja Mozum sniegtajam ziņojumam, cenšoties nepalaist garām nevienu vārdu. “Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji,” izlūki iesāka savu ziņojumu, “un patiesi — tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi.” Tauta bija sajūsmā, tā dedzīgi vēlējās paklausīt Kunga balsij un tūlīt iet un iemantot šo zemi.
Tomēr izlūki turpināja savu stāstu, sacīdami: “Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus.” Pēc šādiem vārdiem aina izmainījās. Cerība un drosme atdeva vietu gļēvam izmisumam, uzklausot izlūku viedokli, kas nāca no viņu neticīgajām sirdīm, pilnām ar sātana iedvestu mazdūšību. Viņu neticība pār draudzi meta drūmu ēnu, un Dieva varenais spēks, kas tik bieži atklājās izredzētās tautas labā, tika aizmirsts.
Pievilto cerību un izmisuma saniknoti, ļaudis kļuva it kā bez prāta. Atskanēja sirdi plosošas vaimanas, kas mijās ar satrauktu balsu kurnēšanu. Kālebs izprata stāvokli un, drosmīgi aizstāvēdams Dieva Vārdu, darīja visu viņa spēkos esošo, lai novērstu neuzticīgo biedru ļauno iespaidu. Īsu brīdi ļaudis palika klusu, klausoties viņa drosmes un cerību pilnajos vārdos par šo labo zemi. Kālebs nenoliedza to, kas jau bija sacīts, ka mūri ir augsti un kānaānieši stipri, bet viņš steidzināja: “Dosimies cīņā nekavējoties, un mēs to ieņemsim, jo mēs esam spējīgi to uzvarēt!” Bet desmit (377) viņa līdzgaitnieki to pārtrauca, ainojot šķēršļus daudz tumšākās krāsās nekā iepriekš, un sakot: “Mēs nevaram iet pret šiem ļaudīm, jo tie ir stiprāki nekā mēs! Visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir liela auguma vīri. Mēs tur redzējām arī milzu ļaudis no milžu cilts — Anaka bērnus. Mēs viņu acīs bijām kā siseņi…”
Visa draudze sadumpojās un pacēla savu balsi, un tauta raudāja visu nakti. Vīri, kas tik ilgi bija cietuši Israēla stūrgalvību, pārāk labi saprata, kādi būs turpmākie notikumi. Sekoja sacelšanās un atklāts dumpis, sātans ieguva noteicošo varu, un ļaudis rīkojās, it kā prātu zaudējuši. Viņi nolādēja Mozu un Āronu, aizmirsdami, ka Dievs dzird viņu ļauno valodu un ka Viņa eņģelis, kas apslēpts padebesī, ir liecinieks šim briesmīgajam dusmu izvirdumam. Sarūgtinājumā tie izsaucās: “Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?” Un tie runāja cits uz citu: "Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!”
Pazemoti un bēdu nomākti Mozus un Ārons krita “uz sava vaiga Israēla draudzes priekšā” neziņā, ko citu darīt, lai novērstu šo pārsteidzīgo nodomu. Kālebs ar Jozuu mēģināja nomierināt satraukto tautu. Ar saplēstām drēbēm, kas liecināja par bēdām un sašutumu, viņi izskrēja ļaužu vidū, un to skaļās balsis bija dzirdamas pāri vaimanām un raudāšanas troksnim: “Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret To Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!” (378)
Neuzticīgo izlūku viltus ziņojumu uzklausīja kā pilnīgi pareizu, un tā tika piekrāpta visa draudze. Notika tieši tas, ko sātans vēlējās sasniegt: Dieva balss caur Viņa uzticīgajiem kalpiem palika neievērota. Nodevēji savu darbu bija paveikuši. Viss lielais ļaužu pulks vienā balsī kliedza, prasot, lai Kālebu un Jozuu nomētā akmeņiem.
Un tad atklājās pats varenais Dievs, liekot apklust nepaklausīgajiem, kurnošajiem ļaudīm. “Kunga godība parādījās Saiešanas teltī visiem Israēla bērniem.” Ak, kāda nasta bija uzlikta Mozum un Āronam, un cik nopietni bija viņu lūgumi, lai Kungs neiznīcina savus ļaudis! Mozus aizlūdza Kunga priekšā, lai Viņš brīnišķā kārtā parāda savu dievišķo spēku, kas Israēla Dieva vārdu viņu ienaidniekiem jau bija darījis par briesmām. Viņi ļoti lūdza, lai Dieva un Viņa ļaužu ienaidniekiem nebūtu iemesla līksmoties, sakot: “Tāpēc, ka Tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī!” Kungs uzklausīja Mozus lūgšanu, bet paziņoja, ka tiem, kas sacēlušies pret Viņu pēc tam, kad savām acīm bija redzējuši Viņa spēku un godību, būs jāiet bojā tuksnesī, nekad neredzot zemi, kas bija tiem apsolītais mantojums. Bet par Kālebu viņš sacīja: “Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos.”
Paļāvība uz Dievu Kālebam deva drosmi. Tā viņu pasargāja, ka viņš nebaidījās no cilvēkiem, pat no varenajiem milžiem Anaka bērniem, un darīja viņu spējīgu droši un nesvārstīgi nostāties taisnības pusē. No tā paša varenā Avota — Debesu armijas Virspavēlnieka — ikvienam patiesam Kristus kareivim vajadzētu smelt spēku un drosmi to šķēršļu pārvarēšanai, kas bieži liekas nepārvarami. Kad likums tiek padarīts par spēkā neesošu, tad tiem, kas vēlas pildīt savus pienākumus, jābūt vienmēr gataviem runāt to, ko saka Kungs, bet nevis izteikt šaubu, mazdūšības un izmisuma pilnus vārdus.
