Vecākais brāli M, kaut arī Tevi var atbalstīt daudzi, (379) tāpat kā neuzticīgos izlūkus, tomēr Tavā vēstulē izteiktie uzskati nav Kunga Gara iedvesti. Sargies, lai Tu savos vārdos un savā garā nelīdzinātos viņiem un Tavam darbam nebūtu tikpat postošs raksturs. Tādā laikā kā šis mēs nedrīkstam dot patvērumu nevienai neticīgai domai, nedrīkstam teikt nevienu neticīgu vārdu, ne arī atbalstīt kādu savtīgu pasākumu. Bet tas ir darīts U.C. un N.P. savienībās. Tur atrodoties, mēs zināmā mērā izjutām skumjas, pazemojumu un mazdūšību, tāpat kā Mozus un Ārons, Kālebs un Jozua. Mēs centāmies likt straumei plūst pretējā virzienā, bet tas maksāja daudz smaga darba, lielu satraukumu un dvēseles ciešanas. Reformas darbs šajās savienībās ir tikko iesācies. Lai uzvarētu gadiem loloto neticību, paļāvības trūkumu un ļaunas aizdomas, vajadzīgs laiks. Piepildot savus nodomus šajās savienībās, sātans ir strādājis ar lielām sekmēm, tāpēc ka viņš atrada cilvēkus, kurus varēja izlietot par saviem darbarīkiem.
Brāli M, Kristus un patiesības dēļ, neatstāj darbu savā savienībā tādā stāvoklī, ka tam, kas Tev sekos, būtu neiespējami lietas savest kārtībā. Cilvēki ir pieraduši pie šauriem un ierobežotiem uzskatiem par mūsu darbu, ir atbalstīta savtība, un pasaulīgums palicis nenorāts. Es aicinu Tevi darīt visu iespējamo, lai tiktu iznīcināts viss nepareizais, ko Tu šajā savienībā esi ieviesis, lai tiktu novērstas bēdīgās sekas, kas pavada Tavu nolaidību pienākuma pildīšanā, un lai Tu tādā veidā lauku sagatavotu citam strādniekam. Ja Tu to nedarīsi, tad lai Dievs žēlo darbinieku, kas nāks pēc Tevis.
Savienību prezidentiem vajadzētu būt vīriem, kuriem var droši uzticēt Dieva darbu. Tiem vajadzētu būt godīgiem, nesavtīgiem un darbīgiem kristiešiem. Ja tie šajā ziņā ir nepilnīgi, tad viņu gādībā esošās draudzes neuzplauks. Pat vairāk nekā citiem Kristus kalpiem tiem vajadzētu rādīt priekšzīmi svētā dzīvē un nesavtīgā sevis atdošanā Dieva lietai, lai ļaudis, kas viņus uzlūko kā priekšzīmi, netiktu maldināti. Tomēr dažos gadījumos viņi cenšas kalpot gan Dievam, gan Mamonam. Tie nav pašaizliedzīgi (380) un nenes dvēseļu nastu. Viņiem ir nejūtīga sirdsapziņa, un, kad Dieva lieta tiek ievainota, tie nejūtas garā satriekti. Savā sirdī viņi apšauba Dieva Gara liecības un tām neuzticas. Viņi nenes Kristus krustu un nepazīst kvēlošu mīlestību uz Jēzu. Tie arī nav uzticīgi gani ganāmpulkam, pār kuru iecelti kā uzraugi. Par viņiem izdarītais ieraksts Debesu grāmatās nav tāds, par kuru tie varētu priecāties iepazīties Kunga dienā.
Ak, cik daudz tiek prasīts no sludinātāja viņa darbā attiecībā uz dvēseļu uzraudzīšanu, par kurām viņam būs jādod norēķins! Kādu nodošanos, kādu mērķtiecību, kādu augstu dievbijību vajadzētu saskatīt viņu dzīvē un raksturā! Cik daudz ir zaudēts smalkjūtības un prasmes trūkuma dēļ, paslu-dinot citiem patiesību, cik daudz ir zaudēts ar nevērīgu izturēšanos, rupju valodu un pasaulīgumu, kas nepavisam nenorāda uz Jēzu un nesmaržo pēc Debesīm! Mūsu darbs jau noslēdzas. Drīz Debesīs pasludinās: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara; kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns; kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts!” Šajā svinīgajā laikā draudze ir uzaicināta būt modra, ņemot vērā sātana sasprindzināto rosību. Viņa darbība ir redzama visur. Tomēr sludinātāji un ļaudis rīkojas tā, it kā tie nepazītu viņa viltīgos plānus un it kā paši būtu sātana spēka paralizēti. Ir jāatmostas katram draudzes loceklim. Lai katrs darbinieks atceras, ka vīna dārzs, kurā tas strādā, nepieder viņam, bet Kungam, kurš devies tālā ceļojumā un pilnvarojis savus kalpus Viņa prombūtnes laikā rūpēties par Viņa interesēm, paturot prātā, ja tie savā uzdevumā būs neuzticīgi, Kungam atgriežoties, būs jādod norēķins.
Kamēr šaubīgie runā par neiespējamību, kamēr viņi dreb, domājot par augstajiem mūriem un spēcīgajiem milžiem, lai uzticīgie kālebi, kam “cits gars”, iziet priekšējās rindās. Dieva patiesība, kas nes pestīšanu, cilvēkiem noteikti tiks pasludināta, ja vien sludinātāji un tie, kas sevi sauc par ticīgiem, nešķērsos ceļu, kā to darīja neuzticīgie izlūki. Mūsu darbam ir uzbrūkošs raksturs. Ir jādara kaut kas, lai brīdinātu pasauli, un tāpēc lai nav (381) dzirdama neviena balss, kas uz misijas darba rēķina atbalstītu savtīgas intereses. Šajā darbā jāiesaistās ar sirdi, dvēseli un balsi un jāpamodina kā garīgie, tā fiziskie spēki. Mūsu darbā ir ieinteresētas visas Debesis, un Dieva eņģeļus apkauno cilvēku niecīgās pūles.
Esmu satraukta par mūsu draudžu vienaldzību. Līdzīgi Merosam, tās nav cēlušās palīdzēt Kungam. Ierindas locekļi ir dzīvojuši bezrūpīgu dzīvi, turējuši rokas klēpī, domādami, ka atbildība gulstas tikai uz sludinātājiem. Bet Dievs katram cilvēkam ir nozīmējis savu pienākumu, ne jau darbu pašam savā kviešu un kukurūzas laukā, bet nopietnākā — dvēseļu glābšanas pasākumā. Vecāko brāli M, Dievs aizliedz Tev vai kādam citam sludinātājam kaut kādā veidā censties apspiest to darba garu, kāds pašlaik ir cilvēkos. Vai Tu labāk negribētu to atbalstīt ar nopietniem un dedzīgiem vārdiem? Kungs mums uzticējis nopietnu un svētu patiesību, kas jāpasniedz citiem uzticīgos brīdinājumos, rājienos un pamudinājumos. Dzelzceļu un kuģu satiksmes līnijas mūs savieno ar citām pasaules daļām, tāpēc mums ir iespējas vēsti darīt zināmu katrai tautai. Sēsim Evaņģēlija sēklu pie visiem ūdeņiem, jo mēs nezinām, kur gūsim sekmes. Katrā vietā tā var būt dažādi auglīga. Pāvils var dēstīt un Apolls laistīt, bet vienīgi Dievs liek tai augt.
“Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs!” Nelieciet savu gaismu zem pūra, bet lukturī, lai tā spīd visiem, kas ir ap mums. “Jūs nepiederat sev pašiem, bet esat dārgi atpirkti ar Dieva Dēla dārgajām asinīm.”
Mums nav nekādu tiesību dzīvot sev. Katram sludinātājam vajadzētu būt iesvētītam misionāram, katram ierindas loceklim — strādniekam, izlietojot savu iespaidu un līdzekļus Kunga darbā, jo darbīga labdarība kristietībā ir dzīvību noteicošs pamatlikums. Šī pamatlikuma ievērošana dod pļaujas Kungam kūlīšus, bet tā neievērošana kavē Dieva darbu un aizsprosto ceļu dvēseļu glābšanai. (382)
Sludinātāji ir bijuši nolaidīgi pamudinātāji uz labdarību, kādu prasa Evaņģēlijs. Par desmito un dāvanām nav runāts tik daudz, cik vajadzētu. Cilvēki pēc dabas nav noskaņoti būt devīgi, viņi ir negodīgi, skopi un tiecas dzīvot sev. Un sātans vienmēr ir gatavs piedāvāt labumus, ko var nopelnīt, ja visus savus līdzekļus izlieto savtīgiem un pasaulīgiem nolūkiem. Viņš ir priecīgs, ka izdodas ļaudis iespaidot izvairīties no pienākuma un aplaupīt Dievu ar desmito un upuriem. Bet no šī uzdevuma neviens nav atbrīvots. “Lai katrs no jums noliek mantu namā, kā Dievs viņu svētījis.” Trūcīgiem un bagātiem, jaunekļiem un jaunietēm, kas saņem algu — visiem jānoliek sava daļa, jo Dievs to prasa. Katra draudzes locekļa garīgo labklājību nosaka personīgais darbs un stingra uzticība Dieva priekšā. Apustulis Pāvils saka: “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” No visiem tiek prasīta dziļa interese par Dieva lietu tās dažādajos nozarojumos, un tiem tiks pieļauti tieši skaroši un negaidīti pārbaudījumi, lai tad redzētu, kurš ir cienīgs saņemt dzīvā Dieva zīmogu.
Visiem vajadzētu saprast, ka viņi nav īpašnieki, bet namturi un ka tuvojas laiks, kad būs jādod norēķins par tiem piešķirto Kunga naudas izlietošanu. Dieva darbam vajadzīgi līdzekļi. Tādēļ mums pienākas sacīt līdz ar Dāvidu: “Viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” Dažādās vietās jādibina skolas, jāpavairo izdevniecības, lielās pilsētās jāliek pamati draudzēm un jāizsūta strādnieki ne tikai pilsētās, bet arī uz lielceļiem un sētmalēm. Tagad, mani brāļi, kas ticat patiesībai, jums ir piešķirta izdevība. Mēs tiešām stāvam pie mūžīgās pasaules robežas, kad gaidām sava Kunga krāšņo parādīšanos. Nakts drīz paies, diena ir tuvu. Kad mēs sapratīsim glābšanas plāna lielumu, (383) tad kļūsim daudz drošsirdīgāki, pašuzupurīgāki un dievbijīgāki nekā esam tagad.
Mums vēl darāms liels darbs, pirms mūsu pūles vainagos sekmes. Mūsu mājās un draudzēs nepieciešamas noteiktas reformas. Vecākiem jāpūlas savu bērnu glābšanas labā. Dievs strādās kopīgi ar mūsu pūlēm, ja no savas puses darīsim visu, ko Viņš mums pavēlējis un kam piešķīris spējas. Bet mūsu neticība, pasaulīgums un kūtrums stāv ceļā asinīm atpirkto dvēseļu glābšanas darbā, kas mūsu nama ēnā mirst savos grēkos nebrīdinātas. Vai tad sātans lai vienmēr līksmo? Nē! Golgātas krusta gaisma rāda, ka ir darāms lielāks darbs par to, kādu mūsu acis jebkad redzējušas.
Mūsu darbu attēlo trešais eņģelis, kas lido Debesu vidū, nesot vēsti par Dieva baušļiem un Jēzus liecību. Eņģelim lidojot uz priekšu, vēsts nezaudē savu spēku, jo Jānis redz, ka tā pieaug stiprumā un spēkā, līdz visa zeme ir tās godības apgaismota. Dieva baušļus turošo ļaužu ceļš ved uz priekšu, vienmēr uz priekšu. Patiesības vēstij, kuru mēs nesam, jāizplatās starp tautām, valodām un visiem ļaudīm. Drīz tā atskanēs spēcīgā saucienā, un zemi apgaismos tās godība. Vai mēs gatavojamies uz šo vareno Dieva Gara izliešanos?
Šajā darbā tiks izlietoti cilvēciskie darbarīki, bet ir jāpieaug dedzībai un enerģijai. Kalpošanā jāiesaista talanti, kas rūsē bezdarbībā. Balsis, kas saka: “Pagaidiet, neļaujiet sev uzlikt nastas”, ir gļēvo izlūku balsis. Mums tagad vajadzīgi Kālebi, kas spiestos uz priekšējām līnijām, vajadzīgi virsaiši Israēlā, kas ar drošsirdīgiem vārdiem sniegtu spēcīgu ziņojumu par labu tūlītējai rīcībai. Kad savtīgie, ērtības mīlošie un panikas pārņemtie, kas baidās no liela auguma milžiem un nepieejamiem mūriem, prasa atkāpšanos, tad lai atskan Kāleba balss, pat ja šie gļēvuļi ceļas ar akmeņiem rokās, gatavi to nosist viņa uzticīgās liecības dēļ.
