Nerīkojieties, vadoties no cilvēciskas gudrības. Mūsu darījumu cilvēkiem un tiem, kas atrodas atbildīgos posteņos, draud lielas briesmas tikt novērstiem no Kristus, lai nodrošinātu sev palīdzību arī bez Viņa. Pēteris netiktu atstāts tādā vājumā un apmātībā, ja viņš no apvainojumiem un izsmiekla, no vajāšanām un izrēķināšanās nebūtu centies izvairīties pats ar savu cilvēcisko gudrību. Viņa lielākās cerības koncentrējās Kristū; bet, redzot To pazemotu, iezagās un tika uzņemta neticība. Viņš padevās kārdināšanas spēkam (428) un krīzes brīdī nevis parādīja uzticību, bet gan bezdievīgi aizliedza savu Kungu.
Lai nopelnītu naudu, daudzi šķiras no Dieva un neņem vērā savas mūžīgās intereses. Viņi iet to pašu ceļu, kāds raksturīgs viltīgajam, pasaulīgajam cilvēkam, bet Dievs tad vairs nevar būt klāt; tas Viņu aizvaino. Dievs gan vēlas, lai viņi iecer un īsteno dzīvē gudrus plānus; bet jebkurā gadījumā visi darījumi jākārto saskaņā ar Dieva lielo morāles bauslību. Mīlestības principi uz Dievu un savu tuvāko jāīsteno visos ikdienas aspektos, kā mazākajos, tā lielākajos. Jābūt tādam garam, kas gatavs darīt vairāk par desmitā došanu no mētrām, dillēm un ķimenēm, jo nedrīkst pamest novārtā grūtāko bauslībā, proti, tiesu, žēlastību un Dieva mīlestību; jo katra ar Dieva darbu saistītā cilvēka personīgais raksturs arī uz darbu atstāj savu iespaidu.
Ir tādi cilvēki, kas Kristus dēļ atstājuši visu. Laicīgās intereses un prieks, ko var iegūt sabiedrībā, ģimenē un draugu lokā vien, ir mazsvarīgāks par Dieva valstības interesēm. Mājas, zemes īpašumi, radi un draugi, lai arī cik dārgi tie būtu, viņu jūtās neieņem pirmo vietu, atstājot Dieva lietu otrā vietā. Un viņiem, kas savu dzīvi nodod patiesības izplatīšanai, lai mantotu Dievam daudz dēlu un meitu, pieder apsolījums, ka tie visu atgūs simtkārtīgi jau šajā dzīvē, bet nākamajā pasaulē saņems mūžīgo dzīvību. Kas strādā, vadoties no šī cēlā redzesviedokļa un ne no savtīgiem motīviem, tie Dievam svētīs savu miesu, dvēseli un garu. Viņi nepaaugstinās sevi, viņi nejutīsies spējīgi uzņemties atbildības, bet arī neatteiksies nest nastas, jo vēlēsies darīt visu, ko spēj. Viņi nemeklēs sev ērtības, bet jautās, kāds ir pienākums.
Jo atbildīgāks stāvoklis, jo svarīgāk, lai iespaids būtu pareizs. Katrs, kuru Dievs izredzējis sevišķam darbam, kļūst par mērķi sātana uzbrukumiem. Viņam bieži un spēcīgi uzmācas kārdināšanas, tāpēc ka mūsu modrais ienaidnieks zina, ka tāda cilvēka rīcība atstāj pārveidojošu iespaidu uz citiem. (429) Mēs atrodamies pēdējo dienu briesmu vidū, un sātans ir nonācis lielās dusmās, zinādams, ka viņam maz laika atlicis. Viņš izlieto netaisnības pieviļošo varu; bet Debesis ir atvērtas katram, kas uzticas Dievam. Mūsu vienīgā drošība ir pieķerties Jēzum un nepieļaut nekam šķirt dvēseli no varenā Palīga.
Ir jābaidās no tiem, kam ir tikai dievbijības forma, bet kas tomēr saistīti ar mūsu darbu naudas lietās. Viņi noteikti kļūs neuzticīgi. Sātana viltība viņus pārvarēs, un tie apdraudēs Dieva lietu. Nāks kārdināšanas, aicinot pārvaldību nodot savam “es”, pamodīsies valdonīgs un kritizējošs gars, tā ka daudzos gadījumos tie, pret kuriem vajadzēja izturēties rūpīgi un maigi, vairs nesaņems līdzjūtību un uzmanību.
“Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Un kādu sēklu mēs izkaisām? Kāda būs mūsu pļauja šim laikam un mūžībai? Kungs katram cilvēkam devis darbu atbilstoši viņa spējām. Vai mēs sējam patiesības un taisnības sēklu, vai varbūt neticību, neapmierinātību, ļaunas aizdomas un mīlestību uz pasauli? Ir iespējams, ka tas, kurš izkaisa ļaunu sēklu, saskata sava darba raksturu, nožēlo un saņem piedošanu. Bet Meistara piedošana neizmaina izsētās sēklas dabu, tā ērkšķus un dadžus nepārvērš vērtīgos kviešos. Viņš pats var tikt izglābts kā caur uguni; bet pļaujas laikā tur, kur vajadzēja viļņot labības laukiem, būs tikai indīgas nezāles. Tas, kas izsēts ļaunā nevērībā, veiks savu nāves darbu. Šī doma sāpina manu sirdi un pilda mani ar skumjām. Ja visi, kas sakās ticam patiesībai, sētu laipnības, mīlestības un drosmes sēklu, tad viņi, ejot uz priekšu un uz augšu, dziedātu savā sirdī Dievam pateicības dziesmu un lielajā pļaujas dienā saņemtu mūžīgu atalgojumu.
