“Kas Mani nievā”, saka Kristus, “un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.” Kāds kauns un apmulsums tad pārņems tos, kuri saņēmuši tādu gaismu un priekšrocības, kuru sniedzamības robežās bijusi pestīšana, ko sagādājis Dieva Dēla bezgalīgais upuris, un kuri tomēr šīs labās dāvanas nav izlietojuši sev (435) par labu. Savā Vārdā Dievs mums pastāvīgi rāda pareizo ceļu, proti, augsto un slavējamo taisnības taku. Kas iet pa šo ceļu, tas nestaigā tumsībā, jo viņu apgaismo Taisnības Saule; bet jūs tomēr to esat atmetuši kā nevēlamu, jo tā ved pārāk tālu prom no pasaules. Patmīlība un savtīga godkāre nevar ieiet pa šaurajiem vārtiem, to ceļš neved uz augšu.
Galīgajā norēķinu dienā atklāsies, ka Dievs ikvienu cilvēku ir pazinis pēc vārda. Katrai dzīves darbībai ir neredzams liecinieks. “Es zinu tavus darbus,” saka Viņš, kas “staigā starp septiņiem lukturiem.” Ir labi zināms, kādas izdevības tiek noniecinātas un cik nenogurstošas ir bijušas Labā Gana pūles, meklējot tos, kas nomaldījušies līkumainajos pasaules ceļos, lai tos vestu atpakaļ uz drošības un miera takas. Atkal un atkal Dievs ir aicinājis izpriecu mīlētājus, atkal un atkal Viņš uz to ceļa ir iededzis sava Vārda gaismu, lai tie saskatītu draudošās briesmas un spētu izglābties. Bet tie jokodamies un smiedamies turpina iet pa plato ceļu, līdz pārbaudes laiks būs noslēdzies. Dieva ceļi ir taisni un līdzeni. Kad atskanēs spriedums par tiem, kas atrasti par viegliem, tad nevienam nebūs, ko iebilst.
Cik savādāks tagad būtu jūsu stāvoklis, ja jūs cilvēku slavu un godu būtu vērtējuši pareizā gaismā! Jūs abi vairāk slāpstat pēc slavas no pasaules puses nekā pēc dzīvības ūdens. Jūs ir saindējusi doma, ka kļūt ievērojamiem pasaules cilvēku vidū ir ko vērts, bet viņu cieņas apliecinošie vārdi jūs ir pievīluši. Ja jūs pareizi novērtētu mūžīgās lietas, tad jūs vairs neietekmētu ne bagāto, ne izglītoto cilvēku draudzība un cieņa. Tad lepnums, lai kādā veidā tas arī neizpaustos, vairs ilgāk nemājotu jūsu sirdīs. Bet jūs tik ilgi esat dzēruši no pasaulīguma duļķainās straumes, ka vairs nevarat saskatīt labāku dzīves ceļu.
Atkal un atkal Dievs izstiepa savu roku, lai jūs glābtu, rādīdams jums jūsu pienākumus un saistības. Šie pienākumi, palielinoties gaismai, izmaina raksturu. Kad atspīd gaisma, (436) kas atklāj un norāj agrāk neizprastus grēkus, tad ir jānotiek atbilstošai pārmaiņai dzīvē un raksturā. Kad tiek parādītas kļūdas, kas agrāk pastāvēja kā garīgā akluma dabīgās sekas, tad turpmāk tās vairs nevar uzskatīt par nezināšanas grēku vai maldīgu spriedumu. Ja tad nenotiek dotajai gaismai atbilstoša noteikta reforma, tad tā jau ir pārdroša nodošanās grēkam. Morālā tumsa, kas jūs apņem, kļūs vēl biezāka, jūsu sirds kļūs cietāka un cietāka, un Dieva acīs jūs būsiet vēl vairāk vainīgi. Jūs nesaprotat, cik lielās briesmās atrodaties, jo jūsu gadījumā gaisma var pilnīgi izdzist un jūs paliksiet biezā tumsā. Ja gaisma tiktu pieņemta un īstenota dzīvē, tad jūsu grēki būtu piesisti krustā, jūs tiešām būtu miruši pasaulei un dzīvotu Dievam. Tad jūs atstātu elkus, un jūsu piemērs vairāk būtu sevis aizliegšanas pusē, nekā savu iegribu apmierināšanas pusē.
Brāli un māsa P! Ja jūs būtu ņēmuši vērā Dieva Gara Liecības, tad tagad staigātu gaismā, saskaņā ar Dieva ļaudīm, bet jūsu neticība jums ir atņēmusi daudz laba. Māsa P nav sacēlusies pret Liecībām, bet nav tām arī paklausījusi un uzticējusies kā tādām, kas nākušas no Kunga. Viņai patīk, ka pasaule cildina un godā viņas vīru, jo tas apmierina viņas lepnumu, kas nepavisam nav mazs. Jums abiem derētu jautāt: “Kāpēc es esmu tik kūtrs iziet no pasaules un pieņemt Kristu? Kāpēc man jāmīl un jāgodā tie, kas, kā es zinu, nemīl Dievu un neciena Viņa prasības? Kāpēc es vēlos saglabāt sava Kunga ienaidnieku draudzību? Kāpēc man jāseko viņu ieradumiem un jāpakļaujas viņu uzskatu iespaidam?” Jūs, mani mīļie draugi, nevarat kalpot Dievam un Mamonam. Jums jāizdara atklāta nostāšanās Dieva pusē, jo pretējā gadījumā nākotnē gaisma, kas spīd uz jūsu takas, izdzisīs bezcerības tumsā. Jūs atrodaties uz ienaidnieka zemes. Jūs paši labprātīgi tur esat nostājušies, un Kungs jūs nepasargās no viņa uzbrukumiem.
Savā pašreizējā stāvoklī jūs darāt vairāk ļauna nekā laba, jo jums ir dievbijības forma un jūs sakāt, ka ticat (437) patiesībai, bet jūsu vārdi un darbi vēsta: “Plati ir vārti un plats ir ceļš,” kas aizved dzīvībā, “un daudz ir to, kas pa tiem ieiet”. Ja jūsu dzīve apliecina Kristu, tad mēs tiešām varētu sacīt, ka pasaule ir Viņam sekojusi. Jūsu ticības apliecība vārdos var būt pareiza, bet vai jums ir pazemība un mīlestība, labprātība un dievbijība? Kristus sacīja: “Kas Mani apliecinās cilvēku priekšā (ar svētu dzīvi un dievbijīgām sarunām), to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā.” Neviens, ja tam nav Kristus prāts un gars, nevar Kristu apliecināt. Viņš nav spējīgs stāstīt par to, ko pats nezina. Ikdienas dzīvei jāstāsta par patiesības svētojošo spēku un jāapliecina, ka dvēselē caur ticību mājo Kristus. Viss, kas ir pretējs Gara augļiem vai Dieva darbam, ar kuru Viņš savus ļaudis atšķir no pasaules, ir Kristus aizliegšana, un par tādiem Viņš saka: “Kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.”
Mēs Kristu varam aizliegt ar pasaulīgām sarunām un ar lepnu apģērbu. Jums ir draugu loks, kas ir slazds jums un jūsu bērniem. Jūs mīlat viņu sabiedrību. Satiekoties ar viņiem, jūs paši un jūsu bērni tiekat vadīti ģērbties atbilstoši to modei, kas nebīstas Dievu. Tādā veidā jūs rādāt, ka jums ir draudzība ar pasauli, — “kur daudz vārdu, tur netrūkst grēka”. Vai jūsu attiecības ar šiem draugiem jūs noskaņo meklēt klusu vietu, kur izlūgties dievišķu mīlestību un žēlastību, vai arī tās atsvešina jūsu prātu no Dieva? Vai aptverat, kādu iespaidu uz jūsu bērniem atstāj jūsu nevērība pret mūžīgajām interesēm? Jūsu piemērs viņus ir iedrošinājis steigties uz priekšu nāves ceļojumā. Viņus vada jūsu nevērīgā pārgalvība vai aklā pašpaļāvība bez stingriem reliģiskiem pamatlikumiem. Viņiem trūks apzinātas cieņas pret Sabatu, kā arī nostājas pret jebkuru citu Dieva prasību. Viņi vienkārši nemīl kristieša pienākumus, tā aizklīstot arvien tālāk un tālāk no gaismas, miera un prieka Avota.
Bez ticības ir neiespējami patikt Dievam, jo, “kas nav no ticības, tas ir grēks”. Šeit prasītā ticība nenozīmē tikai (438) piekrišanu mācībai, bet tā ir ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Pazemība, lēnprātība un paklausība nav ticība, bet gan ticības rezultāts jeb auglis. Bet šīs jaukās īpašības jums vēl jāiegūst, mācoties Kristus skolā. Jūs nepazīstat Debesu domas un pamatlikumus, tās valoda jums abiem ir gandrīz sveša. Dieva Gars vēl aizlūdz jūsu labā, bet mani moka nopietnas šaubas, vai tikai jūs sadzirdēsit balsi, kas jūs jau gadiem ilgi aicina. Tomēr ceru, ka jūs vēlēsities atgriezties un dzīvot.
Vai jūs domājat, ka sava nabaga necienīgā “es” nodošana Kristum ir pārāk liels upuris? Vai tiešām labāk izvēlēties bezcerīgo grēka verdzību un nāvi, nekā savas dzīves atšķiršanu no pasaules un tās savienošanu mīlestībā ar Kristu? Šajā virzienā ik dienas sirdī vajadzēja modināt pateicību savam Kungam. Tas, kurš atzīst savu vainu un savu bezpalīdzīgo stāvokli, var nākt tieši tāds, kāds viņš ir, un saņemt no Dieva svētību. Apsolījums pieder viņam, ja viņš to ticībā satvers. Bet tas, kas savās acīs liekas bagāts, godājams un taisns, kas uz visu skatās tā, kā skatās pasaule, kas ļauno sauc par labu, bet labo — par ļaunu, tas nevar lūgt un saņemt, jo viņš neizjūt nekādu vajadzību. Viņš domā, ka tam jau ir pietiekoši, tāpēc arī jāaiziet tukšā.
Ja jūs uztrauktos par savu dvēseli, ja jūs uzticīgi meklētu Dievu, tad arī Viņu atrastu, bet Viņš nepieņems nekādu nepilnīgu grēka nožēlu. Ja jūs savus grēkus atstāsiet, Viņš vienmēr ir gatavs piedot. Vai jūs Viņam nenodosieties tagad? Vai, skatoties uz Golgātu, jūs jautāsit: “Vai Jēzus šo upuri pienesa arī manis dēļ? Vai Viņš panesa pazemojumu, kaunu un negodu un izcieta nežēlīgas sāpes un nāvi pie krusta tāpēc, ka vēlējās mani glābt no ciešanām un izmisuma šausmām, kas ir grēka sekas, lai darītu mani neizsakāmi laimīgu savā valstī?” Uzlūko Viņu, kuru pie krusta pienagloja tavi grēki, un tad apņemies: “Lai mana dzīve pieder Kungam. Es nesavienošos ar Viņa ienaidniekiem un nepieļaušu, ka dumpinieki manu iespaidu izlietotu pret Viņa valstību. Viss, kas man pieder, un viss, kas es esmu, ir vēl pārāk maz priekš tā, kas mūs ikvienu tik ļoti mīlējis, ka par mums upurējis savu dzīvību... visu savu dievišķumu par katru (439) grēcīgo un kļūdaino.
Atšķirieties no pasaules un nostājieties pilnīgi Kunga pusē. Cīnieties, lai varētu ieiet pa Debesu vārtiem, un jūs iegūsiet krāšņas uzvaras.
Svētīgs ir tas, kas ņem vērā mūžīgās dzīvības vārdus. Tāds cilvēks, patiesības Gara vadīts, staigās visā patiesībā. Viņš nemīlēs, negodās un necildinās pasauli, bet būs dārgs Debesu skatījumā. “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.”
