(445) Manu dvēseli nospiež nasta par līdzekļu ziņā nabadzīgajiem misijas laukiem. Uzbrūkošs darbs ir jāveic mūsu tuvumā esošajās misijās, un ļoti vajadzīgi līdzekļi darba tālāki attīstīšanai ārzemju laukos. Mūsu ārzemju misijas pasākumi nīkst. Misionāri nesaņem atbalstu, kādu Dievs priekš tiem prasa. Līdzekļu trūkuma dēļ strādnieki nevar ieiet jaunos laukos.
Mums visapkārt ir dvēseles, kas iet bojā savos grēkos. Katru gadu tūkstoš reiz tūkstoši mirst bez Dieva un bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Savu darbu dara Dieva mocības un sodības, un dvēseles aiziet bojā tāpēc, ka patiesības gaisma nav atspīdējusi uz viņu tekas. Tomēr cik maz ir to, kurus nomāktu viņu līdzcilvēku stāvoklis. Pasaule iet bojā savā postā un bēdās, bet tas tik tikko skar pat tos cilvēkus, kas saka, ka tic visaugstākajai un vistālāk sniedzošai patiesībai, kāda jebkad mirstīgiem dota. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis būtu Viņa palīdzošā roka, kas aizsniegtu bojā ejošos, tomēr cik daudzi jūtas apmierināti, neko nedarot. Trūkst tās mīlestības, kas Kristum lika atstāt Savas Debesu mājas un uzņemties cilvēka dabu, lai cilvēcība varētu pieskarties cilvēcībai un cilvēci tuvinātu dievībai. Dieva ļaudis ir pārņēmis trulums, paralīze, kas neļauj tiem izprast, kas vajadzīgs šai laikā.
Dieva ļaudis atrodas Debesu Universa pārbaudošā skata priekšā, bet viņu skopās dāvanas un ziedojumi un vājās pūles Dieva darbā tos iezīmē kā neuzticīgus. Ja tas mazums, kas tagad ir padarīts, būtu vislabākais, ko viņi varēja padarīt, tad tie netiktu notiesāti, tomēr ar saviem līdzekļu krājumiem tie varēja padarīt daudz vairāk. Viņi paši zina, un pasaule zina, ka tie lielā mērā pazaudējuši pašaizliedzības un krusta nešanas garu. (446)
Dievs aicina ļaudis brīdināt pasauli, kas guļ, nomirusi noziegumos un grēkos. Tos, kuru sirds pieder darbam, kuri jūt pienākumu pret dvēselēm, lai tās nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību. Viņš aicina sniegt labprātīgus ziedojumus. Sātans dara visu iespējamo, lai iznīcinātu cilvēku dvēseles. Viņš cenšas iegūt līdzekļus, lai tos sasaistītu, ka tos nebūtu iespējams izlietot misijas pasākumu atbalstīšanai. Vai tīši gribam nezināt viņa viltīgos nodomus? Vai atļausim viņam notrulināt mūsu izpratnes spējas?
Es aicinu mūsu brāļus visās vietās atmosties, nodoties Dievam un meklēt gudrību no Viņa. Es aicinu mūsu savienību amatpersonas sirsnīgi strādāt mūsu draudžu labā. Pamodiniet to locekļus nodot daļu no saviem līdzekļiem ārējās misijas atbalstīšanai. Ja stāvoklis ārzemju laukos neaizkustinās jūsu sirdi, tad pēdējā žēlastības vēsts tiks ierobežota un netiks veikts darbs, kas ir jāpadara, jo Dievs to grib.
Strauji noslēdzas pārbaudes laika pēdējie gadi. Lielā Kunga diena jau ir ļoti tuvu. Tagad mums vajadzētu visiem spēkiem censties pamodināt mūsu ļaudis. Katrai dvēselei dariet pilnīgi izprotamus Kunga vārdus, ko izteicis pravietis Malaķija: “No savu tēvu laika jūs esat atkāpušies no Maniem likumiem un tos neesat turējuši. Atgriezieties atkal pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums, saka Kungs Cebaot. Bet jūs sakāt: kā lai atgriežamies? Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: Kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētības pārpārim? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaot. Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Kungs Cebaot.”
Ir pienācis laiks ņemt vērā Dieva Vārda pamācības. Visi Viņa priekšraksti doti mums par labu, lai dvēseli atgrieztu no grēka pie taisnības. Katrai patiesībā atgrieztai dvēselei vajadzētu paskaidrot Kunga prasību dot desmitos un ziedojumus. Līdz ar draudžu dibināšanu apņēmīgi jāķeras pie šī darba, un tas jāturpina Kristus garā. Visu, ko cilvēki bauda, tie saņem no Kunga lielās saimniecības, un Viņš priecājas, ka Viņa mantojums var baudīt Viņa labumus, tomēr visiem, kas stāv zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga, ir jāatzīst sava atkarība no Dieva un sava atbildība Viņa priekšā, atdodot atpakaļ mantu namā noteiktu Viņam piederošu daļu. Tā jāiegulda misijas darbā, izpildot uzdevumu, ko Dieva Dēls deva Saviem mācekļiem: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis.” “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”, “tos kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”
Tie, kas ir patiesi atgriezti, tiek aicināti darīt darbu, kas prasa līdzekļus un nodošanos. Saistības, kas liek mums ierakstīt savu vārdu draudzes sarakstā, uzliek mums arī atbildību līdz pēdējai iespējai strādāt priekš Dieva. Viņš prasa nedalītu kalpošanu, pilnīgu sirds, dvēseles, prāta un spēka nodošanu Viņam. (448) Kristus mūs ir ielicis draudzes ietvaros, lai iesaistītu un palielinātu visas mūsu spējas sevi nododošā dvēseļu glābšanas darbā. Kaut kas mazāks par to ir nostāšanās pret šo darbu. Pasaulē ir tikai divas vietas, kur mēs varam noguldīt savu bagātību – Dieva mantu nams vai sātans, un viss, kas nav nodots Kristus kalpošanas darbam, pāriet sātana pusē un stiprina viņa lietu.
Kungs grib, lai mums uzticētie līdzekļi tiktu izlietoti Viņa valsts uzcelšanai. Viņa mantas ir uzticētas Viņa mantu pārvaldniekiem, lai viņi ar tām apdomīgi tirgotos un atdotu Kungam atpakaļ ienākumu mūžīgai dzīvei izglābtajās dvēselēs. Un šīs dvēseles savukārt kļūs par patiesības pārvaldniekiem, lai sadarbotos ar lielo saimniecību Dieva valsts interešu labā.
Kur vien ir dzīvība, tur vērojama pavairošanās un augšana; Dieva valstī notiek pastāvīgas izmaiņas,- ņemšana un izdalīšana, dabūšana un atdošana Kungam, kas Viņam pieder. Dievs strādā ar katru patiesu ticīgo, un saņemtā gaisma un svētības atkal tiek izdalītas ar šī ticīgā darīto darbu. Tā palielinās ņemšanas apjoms. Ja kāds Debesu dāvanas dod tālāk, tad viņš ar to atbrīvo vietu jaunām patiesības un žēlastības straumēm, lai tās no dzīvā Avota plūstu dvēselē. Viņa daļa ir lielāka gaisma, vairāk zināšanu un svētību. Šai darbā, ko pienākas darīt ikvienam draudzes loceklim, ir ietverta draudzes dzīvība un augšana. Kas dzīvo, lai pastāvīgi saņemtu, un nekad neizdala, tie svētību drīz pazaudē. Ja patiesība neplūst no viņa uz citiem, tad viņš pazaudē spējas uzņemt. Debesu mantas mums jādod tālāk, ja vēlamies saņemt jaunas svētības.
Tas ir vienlīdz patiesi laicīgās, kā arī garīgās lietās. Kungs nenāk uz šo pasauli atbalstīt sava darba attīstību ar zeltu un sudrabu. Viņš apgādā ar līdzekļiem ļaudis, lai tie ar savām dāvanām un ziedojumiem varētu sekmēt Viņa darba augšupeju. Mērķis, kas stāv pāri citiem, kam vajadzētu izlietot Dieva dāvanas, ir strādnieku uzturēšana lielajā pļaujas laukā. (449) Un, ja vīri, kā arī sievas, kļūs par svētību kanāliem citām dvēselēm, tad Kungs gādās par šo kanālu apgādi. Ne tāpēc, ka atdod Dievam, kas Viņam pieder, cilvēki kļūst nabagi, tieši aizturēšana ved pretī nabadzībai.
Dodot tālāk to, ko pats ir saņēmis, katrs draudzes loceklis kļūst par Dieva līdzstrādnieku. Paši no sevis jūs neko nevarat darīt, lielais strādnieks ir tikai Kristus. Katrai cilvēcīgai būtnei, kas pieņem Kristu, ir priekšrocība kļūt par Viņa līdzstrādnieku.
Pestītājs teica: “Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Jāņa 12,32. Kristus panesa krustu tā prieka dēļ, ko Viņam sagādās skats uz atpestītām dvēselēm. Viņš kļuva par dzīvu upuri priekš kritušās pasaules. Šai sevis upurēšanas darbā bija ielikta Kristus sirds un Dieva mīlestība, un, pateicoties šim upurim, pasaulei tika dots varenais Svētā Gara iespaids. Arī turpmāk Dieva darbu virzīt uz priekšu iespējams tikai ar upuriem. Pašuzupurēšanās tiek prasīta no katra Dieva bērna. Kristus sacīja: “Ja kas grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ik dienas un seko Man.” Lūkas 9,23. Visiem ticīgajiem Kristus dod jaunu raksturu. Šis raksturs, pateicoties Viņa bezgalīgajam upurim, ir Viņa paša rakstura atdarinājums.
Mūsu pestīšanas Autors būs arī šī darba pabeidzējs. Viena sirdī uzņemta patiesība sagatavos vietu vēl citai patiesībai. Un, kur vien patiesība tiek uzņemta, tur tā pamodina darbībai saņēmēja spēkus. Ja mūsu draudzes locekļi patiesi mīlēs Dieva Vārdu, tad tiem būs vislabākās un spēcīgākās rakstura īpašības, un jo cēlāki tie kļūs, jo vairāk tie garā līdzināsies bērnam, ticot Dieva Vārdam, kas uzvar visu savtīgumu. (450)
No Dieva Vārda izstaro gaismas plūdi, un ir jānotiek atmodai, lai ieraudzītu un izlietotu novārtā pamestās izdevības. Kad visi uzticīgi atdos desmitos un ziedojumos Dievam to, kas Viņam pieder, tad tiks pavērts ceļš, lai pasaule sadzirdētu vēsti šim laikam. Ja Dieva ļaužu sirdis būtu piepildījusi mīlestība uz Kristu, ja katrā draudzes loceklī pilnībā mājotu pašuzupurēšanās gars, ja visi parādītu pilnīgu godīgumu, tad netrūktu līdzekļu ne vietējai, ne ārējai misijai. Mūsu līdzekļu krājumi pavairotos, pavērtos tūkstošiem durvju, kur mēs varētu būt derīgi, un mūs aicinātu pa tām ieiet. Ja Viņa ļaudis būtu strādājuši, lai tiktu piepildīts Dieva nodoms, sniedzot pasaulei žēlastības vēsti, tad Kristus jau būtu atnācis uz šo zemi un svētie būtu dzirdējuši Viņa apsveikuma vārdus Dieva pilsētā.
Ja vispār ir bijis laiks, kad vēlami upuri, tad tāds ir tagad. Kam ir nauda, tiem vajadzētu saprast, ka tagad ir pienācis laiks to izlietot priekš Dieva. Lai līdzekļi netiek saistīti iespēju pavairošanā tur, kur darbs jau ir nostiprinājies. Nepievienojiet vienu ēku otrai, kur jau tagad ir sakopotas daudzas intereses. Izlietojiet līdzekļus centru dibināšanai jaunos laukos. Tā jūs ievedīsiet dvēseles, kas darīs savu daļu, nesot augļus.
