Kādam vienmēr jābūt pirmajam
17. augusts, 2003
“... Viņš pats iet tām pa priekšu, un avis Viņam seko, jo tās pazīst Viņa balsi.” Jāņa 10:4.
Kā gans iet savām avīm pa priekšu, pirmais stādamies pretī ceļa briesmām, tā arī Jēzus izturas pret saviem ļaudīm. Ceļš uz Debesīm ir Pestītāja pēdu iesvētīts. Taka var būt stāva un nelīdzena, bet Jēzus šo ceļu jau ir izstaigājis; Viņa kājas ir pieminušas asos ērkšķus, lai padarītu mūsu gājumu vieglāku. Ikvienu nastu, kuru mēs tiekam aicināti nest, Viņš jau ir nesis.
Cēsu adventistu draudzē vienmēr ir bijuši Dieva bērni, kuri ir dziļi ieinteresēti misijas darbā. Dievs viņiem ir dāvājis vēlēšanos, spējas, arī laiku — lai sastaptos ar sabiedrību un to uzrunātu. Vienmēr ir bijuši tādi, kuri vēlas būt par visu informēti, lai aizlūgtu un nāktu palīgā ar savām nopūtām Dieva troņa priekšā, gan par tiem kas strādā pie ļaužu sirdīm, gan par tiem, kuru labā tiek kalpots.
2002. gada oktobrī sākām Bībeles izpētes semināru Līgatnē. Kaut piedzīvojām dažādas grūtības, sirds šodien ir pateicības pilna par darbu, kuru Dievs ir veicis pie ļaužu sirdīm; par jauniem draugiem, kuri ir iepazīti.
Skaists bija šā gada 7. jūnijs. Daudzi no Cēsu un Siguldas draudzes bija sapulcējušies uz kristībām Āraišu ezerā. Sirds derību ar Dievu tur noslēdza 6 Dieva bērni.
Gribu atzīmēt Cēsu draudzes locekļa Jāņa Mežciema un Siguldas adventistu draudzes locekles Ingrīdas Nežbortes kalpošanu. Lai Dievs viņus bagātīgi svētī par dedzību un neatlaidību, kuru viņi ir izkopuši savā kalpošanā. Dievs uzklausīja Ingrīdas 18 gadus ilgo lūgšanu par Jēkabu, savu dzīves draugu, kurš trīs nedēļas vēlāk Rīgā arī devās simboliskajā ūdens kapā.
Brīnišķīgs un Dieva svētīts bija Cēsīs 12. jūlijs. Kopā ar ciemiņiem no Rīgas V draudzes devāmies uz Raiskuma ezeru. Tur jaunai dzīvei augšāmcēlās četri mīļi Dieva bērni. Brālis Jānis Mežciems ilgus, ilgus gadus pacietīgi ir rūpējies par evaņģēliski luteriskās Baznīcas Sv. Annas draudzes locekļiem un padomi. gadiem ilgi noturētas Bībeles stundas. Ir koptas skaistas un kristīgas mīlestības pilnas attiecības. Tāpēc jo lielāks ir prieks par Edīti un Veltiņu, kas atsaukušās Labā Gana balsij. Viņām sacīju novēlējumu un reizē ar to arī dažu klātesošo apņēmību: “Tev, Edīt, šis solis bija jāsper. Kādam vienmēr jābūt pirmajam! Tagad mūsu lūgšanas lai tiek koncentrētas uz pārējiem ev. luteriskās draudzes locekļiem un viņu mācītāju Ziedoni Vartu, kuri mums ir tik mīļi, ka mēs “pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai (viņi), bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu.” Kol. 1:9.
Un tad bija klāt jau neaizmirstamais 19. jūlijs. Ļoti daudziem tā ir viena no skaistākajām dienām mūžā. No Cēsīm sabata rītā Salacgrīvas virzienā izbrauca 8 automašīnas. Tie bijām mēs — jaunās “Cēsu adventistu Mazo Grupu draudzes” idejas atbalstītāji. Mums bija un ir viss — jaunība, degsme, labas attiecības, mīlestība uz Dievu un savā starpā. Mums jau bija pat savi draudzes vadītāji, sekretāre, kasieri utt. Bija vajadzīgs tikai vēl viens... Daudziem no mums bija jāpieņem lēmums tapt kristītiem!
Pēc rīta dievkalpojuma mēs devāmies jūras virzienā. Kad sapulcējāmies atrastajā vietā, pie Kuivižiem, izsacīju aicinājumu šķērsot simbolisku, smiltīs novilktu līniju tos, kurus šajā dienā Dieva Gars bija aicinājis kāpt kristību ūdeņos. Līniju šķērsoja Kristīne, Druvis, Maruta, Armīns, Andis, Rihards un protams, arī Rego, Anda labradors.
Pēc mirkļa sešu jaunu cilvēku dzīves jūras viļņos tika apraktas Kristū. Fonā mums skanēja Aivara un Ievas dziesmas. Nav iespējams aprakstīt emocijas, smaidus un asaras, kuras ritēja pār vaigiem. Es zinu, ka daudzi tajā dienā atradās pastāvīgās aizlūgšanās. Arī tie, kuri bija palikuši Cēsīs. Pašreiz adventistu Cēsu ’mazo grupu’ draudzē mēs esam divpadsmit. Ir jāiet tālāk. Būs jaunas tikšanās un Bībeles studijas mazajās grupās. Būs jauni draugi. Kādam atkal būs jāpieņem lēmums pirmajam, lai citus iedrošinātu darīt to pašu. Mēs gribam savas sniedzamības robežās ar Dieva svētību izpildīt Kristus doto pavēli — “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19,20)
