1. septembris — šogad sabatā
8. septembris, 2001
Lasot preses izdevumos minētās ziņas par uzbrukumiem un vardarbībām, par dievnamu nojaukšanu dažādās pasaules valstīs, mums var likties, ka tas vēl nav pie mums — pie mums ceļ jaunus dievnamus, dibina jaunas un pieaug esošās draudzes. Bet vai mūsu valstī viss ir kartībā? Varbūt dažās vietās arī mums jāsāk mācīties cīnīties, ja tā var teikt, par sabata — kas ir Dieva spēka un mīlestības derības zīme starp Dievu un mums — ievērošanu?
Minēšu dažus jaunākos faktus par notikumiem kristiešu dzīvēs citās valstīs. Piemēram, Jūdejā jau kopš 1998.gada pieaug uzbrukumi kristiešu minoritātēm, jo pārsvarā valda hinduisms. Šī gada maijā Manipurā nošauti 3 kristiešu mācītāji, bet kopš 2000. gada decembra nošauti jau 6 mācītāji un dievnamiem izdarīti 150 uzbrukumi.
Islamiskajā Kaukāza republikā Azerbaidžānā pieaug naidīga attieksme pret kristiešiem, īpaši luterāņu konfesiju. Valdība dara visu, lai šo miljonu iedzīvotāju zemi padarītu par pilnīgu islama republiku. Vēl vairāk — nav atļauti nekādi sakari ar kaimiņu zemi Armēniju, kura pārsvarā ir kristiešu zeme.
Afganistānā tie musulmaņi, kas pāriet citā ticībā, tiek sodīti ar nāvi. Bet visasākie sodi tiek vērsti pret kristiešiem un jūdiem. Ja 1995. gadā šajā valstī bija ap 1000 kristiešu, tad 2001. gada martā ir tikai dažas mājas draudzes, par kurām reti kurš zina.
Tas nepārsteidz nevienu no mums, jo mēs zinām sātana naidu pret Kristus sekotājiem un tiem, kas tur Viņa baušļus un Viņa ticību.
Visā šajā sakarā gribu pastāstīt par mūsu draudzes cīņām (par sabata ievērošanu, par darbu skolā sabatā) šīs vasaras nogalē.
Mūsu draudzē ir vairāki skolotāji. Tā ir sanācis, ka 5 skolotājas no mūsu draudzes strādā Griķu pamatskolā. Viņas strādā ne pirmo gadu un arī draudzē ir diezgan sen. Līdz ar to nekad nekādu pārpratumu par darbu skolā sestdienās nebija. Bet šogad 1.septembris bija sabatā, un skolas direktore bija pavēlējusi visiem skolotājiem ierasties skolā, jo tā ir Zinību diena, svētku diena bērniem utt. Īpaši tika norādīts, ka pirmo klasi nevar audzināt skolotāja ar tādiem uzskatiem un pārliecību, kas šajā dienā nestrādā.
Sarunas par mūsu valsts Satversmē ierakstīto demokrātiju — uzskatu un reliģijas brīvību — nonāca līdz rajona Izglītības nodaļai. Uz šīm sarunām bija aicinātas visas 5 skolotājas, piedalījās arī sludinātājs A.Krēsliņš. Pieaicināts tika arī Valsts Cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūveris.
Vadība izteica savas prasības, sakot, ka vienu sestdienu jau varētu ierasties skolā. Interesanta ir bijusi O. Brūvera attieksme: ir jau gan ļoti labi, ka jūs tik stipri stāvat uz savas ticības pārliecību, bet vai vienu reizi nevarētu iziet uz kompromisu?
Mūsu skolotājas uzskatīja, ka kristiešu dzīvē nevar būt kompromisu varianta. Viņas bija lūgušas Dievu, protams, arī visa draudze un mājas grupiņas. Mēs atcerējāmies brāļa I. Kleimaņa rakstīto citātu: “Dieva gara svaidīta intuīcija ļauj mums pareizi redzēt dzīves jēgu, savu mērķi un ceļu, kā to sasniegt. Ir bīstami mēģināt manipulēt ar savu sirdsapziņu un censties tai uzspiest kādu kompromisu ar pasauli un tās dzīves veidu, jo Dieva brīdinājums un padoms skan: “Pāri visam, kas jāsarga, sardzi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība.” (Sal. pam. 4:23)
Mūsu skolotājas bija nolēmušas palikt uzticīgas labas sirdsapziņas solījumam Dievam.
Šī bija ticības un uzticības Dievam īsta pārbaudes un mācības stunda. Tas tikai vēlreiz atgādina, ka mums jābūt modriem, jāstāv uz īsta pamata ticībā Jēzum Kristum, dzīvajam Dievam. Saskaņosim savu sirds balsi ik dienas ar Dieva vārdu, uzticēsim savu dzīvi Viņa aizgādībai.
