Kalpošana bērnu patversmē “Gaujaslīči”

“Adventes Vēstu” 2003. gada novembra numurā bija raksts ar virsrakstu — “Galvenais ir cilvēks”, kurā citēts Adventistu Baznīcas Ģenerālkonferences prezidents Jans Polsens: “Es esmu norūpējies par to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kas var nebūt daļa no tiem, kurus mēs uzskatām par savu draugu loku… Mūsu publisko evaņģelizāciju papildina draudzības un līdzjūtības gars, un atmosfēra, kas izplūst gan no mūsu draudzes, gan no katra kristieša atsevišķi. Visi, kuriem bija sāpes, bēdas un ciešanas, juta, ka viņus velk pie Kristus. Vai viņus velk arī pie mums?”

Cēsu jaunveidojamajā mazo grupu draudzē un draugu lokā pārdomājām iespēju uzsākt kalpošanu bērnu namā “Gaujaslīči”. Secinājums bija, ka nebūs labi, ja kalposim tikai ar priekšnesumu programmām, jo vissvarīgākais tomēr ir personiskais kontakts. Nebūs labi, ja kalposim tikai Ziemsvētkos, tādēļ apņēmāmies tikties regulāri. Izveidot sadraudzību, kurai nevēlamies novilkt robežu.

Ko esam piedzīvojuši vairāk nekā divos mēnešos? Patiesus brīnumus un Dieva svētības. Gan pie mums, gan arī pie bērnu nama bērniem un personāla. Draudzes brāļi Andis un Māris, kuri pēc nodarbošanās pašreiz ir programmētāji, nolēma sakārtot bērnu nama datorklasi. Dažādas personas bija ziedojuši datorus, taču tie faktiski nedarbojās. Tā nu katrs dators tika apskatīts, papildināts, un nu tagad “Gaujaslīčos” jau darbojas 12 datori. Nākamais nodoms ir izveidot jaunu datorklasi ar interneta pieslēgumu, lai bērnu mācību un atpūtas laiks būtu konstruktīvāks. Protams, ir arī nodoms filtrēt bērnu iespējamo pieeju dažāda rakstura interneta lapām, lai tie varētu uzņemt informāciju, kura viņus ceļ, bet ne gremdē (1.Kor. 3:10).

Cēsu mazo grupu draudzes daži locekļi un draugi ir apņēmušies nedēļas nogalēs, pa sestdienām un svētdienām, ņemt bērnu nama bērnus savu ģimeņu aprūpēs. Liekas, ka te atklājas kristietības patiesā būtība. Varbūt vēl visai dziļi nezinām Rakstus, taču priecājos, ka Rakstu Gars mūs pārņem ātrāk nekā mēs paši to spējām iedomāties. Patiesi, tie ir jaunpiedzimuši kristieši, kaut daļa no viņiem vēl nav kristīti!

Kāda pasākuma laikā sēdēju blakus bērnu nama bērnam. Uzrakstīju viņam īsziņu: “Es esmu tev blakus. Un kur tu esi?” Pēc brītiņa atnāca atbilde: “Es esmu tālu prom.” Kontaktu nodibināju, taču atziņa paliek. Vai cilvēks, kuram es šķietami esmu blakus — mājās, draudzē, darbvietā, sabiedrībā — nav tālu distancējies no manis? Kāpēc tas tā dažreiz notiek? Ko es varu darīt šajā postmodernisma laikā un kas man jāmaina dzīvē, lai galvenais joprojām būtu cilvēks?

“Lai nāk … svešinieks, bārenis, un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, jo viņiem nav daļas un mantojuma kopā ar tevi, un lai viņi ēd un paēd, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī ikkatrā tavā roku darbā, ko tu dari.” 5. Moz. 14:29

P.S. Es joprojām ticu, ka Dievs runā caur draudzes vadību un un tās lēmumiem. E. Vaita 1909. gadā rakstīja: “Ja Ģenerālkonferencē tiek iesniegts priekšlikums, kuru sastādījuši brāļi no visas pasaules, tad personīgajai neatkarībai un personīgiem spriedumiem nevajadzētu ietiepīgi tikt aizstāvētiem, bet tie ir jāpakļauj” Dieva balsij.

Zināmā mērā pateicoties publikācijām pagājušo mēnešu “AV” pirmajās lappusēs, esmu personīgi nostiprinājies pārliecībā par ejamo virzienu. Pateicoties iedrošinājumam un aizlūgšanu spēkam, Cēsīs drīz būs jaunās — mazo grupu draudzes — dzimšanas diena. Tas nav pašmērķis, tas ir līdzeklis jauniem kristiešiem jaunu mērķu uzstādīšanai un aizsniegšanai. Brīnumi notiek. Kas zina, kā Dievs mūs ir nodomājis svētīt nākamajā mēnesī? Lai Dievs svētī arī Tevi, lasītāj.