Svētruna dzejā
23. marts, 2004
Š. g. 7. februārī Smiltenes adventistu draudzē notika neparasts dievkalpojums. Dievkalpojuma otrās daļas — svētrunas — tradicionālā veidā nebija. To aizvietoja ar garīga satura dzejām. Jau nedaudz iepriekš draudzes locekļiem tika piedāvāts pašiem izvēlēties un norunāt sevis izmeklēto dzeju. Mācītājs Ā. Glāzers tās apkopoja zināmā secībā. Izrādījās, ka dzeju bija vairāk, nekā iespēju tās visas nolasīt.
Pasākumu ievadīja visjaunākais dalībnieks Ilvars ar dziesmiņu: “Dari mani, mīļais Jēzu.” Tad savās kristīgās dzīves atziņās dālijās draudzes visvecākā māsa Rita Eglīte. Tika lasīti teksti no Bībeles.
Dzejās kopumā atainojās visdažādākie cilvēku dvēseles stāvokļi: prieki, bēdas, izmisums, ilgas, pateicība, lūgums un cerība. Katrai dzejai sekoja īss Ā. Glāzera komentārs. Par dzirdēto dažubrīd izraisījās aktīvas un interesantas diskusijas.
Starp dzeju lasījumiem lieliski iederējās Brigitas un Anša Avišānu dziedātās dziesmas.
Mēs dzīvojam ļaunuma pārņemtā pasaulē, tamdēļ no ciešanām izvairīties nav iespējams nevienam, arī kristietim. Un tomēr, Dievs grib mūs redzēt priecīgus. Mēs varam priecāties par pavisam vienkāršām lietām, tikai vajag tās saskatīt… Vislielākais prieks ir Dieva brīnišķais apsolījums!
Tāda apmēram bija visa dzirdētā pamatdoma. Dievkalpojums bija kupli apmeklēts, kaut arī tehnisku iemeslu dēļ tālākie viesi nebija ieradušies.
Cik daudz ir veidu, kā godināt un lūgt mūsu Kungu!
