Atsauksmes par semināru

No 16.–19. martam man bija ekskluzīva iespēja piedalīties Transeiropas nodaļas rīkotajā Ģimenes konsultantu seminārā, kas notika Rīgā un kas kopā pulcēja Ģimenes kalpošanas nodaļu vadītājus no vairākām valstīm – Anglijas, Izraēlas, Kipras, Polijas, Horvātijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī vieslektorus no Ģenerālkonferences. 

Semināra galvenā tēma bija savstarpējās attiecības. Pirmajā dienā aplūkojām ģimenes bibliskos un teoloģiskos pamatus — pirmo cilvēku radīšanu, pārrunājām Rutes grāmatu, Salamana augsto dziesmu, Elijas vēsti, Jēzus attieksmi pret ģimeni utt. Interesants likās piemērs ar apli — iedomājamies, ka centrā ir Kristus krusts, bet mēs — putekļi visapkārt viņam, bet, jo tuvāk nākam Kristum, jo tuvāk nākam viens otram. Un jo tuvāk esam viens otram, jo tuvāk esam Kristum. Tātad Kristus satuvina arī cilvēkus savstarpēji, jo krusts ir vienīgais ceļš uz sadraudzību. Secinājām, ka ģimene ir tā vieta, kur bērni apgūst attiecību pamatprasmes, iepazīst vērtības, uzsūc gan labo, gan slikto, tāpēc vecāku uzdevums ir darīt par mācekļiem vispirms savus bērnus, mācīt viņus mīlēt Dievu, jo ģimenei ir vislielākā ietekme.

Otrajā dienā pētījām temperamentu atšķirības. Uzzinājām ko vairāk par spēcīgo holēriķi, populāro sangvīniķi, pacietīgo flegmatiķi un perfekto melanholiķi. Temperaments iespaido morālo un garīgo attīstību, akadēmiskos rezultātus, darba vietas izvēli, popularitāti, atmiņu un spēju koncentrēties. Taču tikpat labi katrs cilvēks var pēc vajadzības uzlikt sev masku, kas slēpj viņa īsto būtību. Temperamenta atšķirības var sarežģīt mūsu attiecības, novest pie strīdiem, konfliktiem, pat kapitulācijas, ja nesaprotam, ko darīt ar šīm atšķirībām. Jeb arī kāds no partneriem uzliek masku, lai izpatiktu otram. Tāpēc labāk ir koncentrēties uz kopīgajām lietām un līdzībām, bet mūsu atšķirības var mūs papildināt. Vislabākais, ja varam priecāties par to, ka esam atšķirīgi un mīlestībā uz Jēzu tās pārvarēt. Labs rādītājs ir, ja pēc daudziem gadiem partnerim varam pateikt — neskatoties uz visu, es atkal izvēlētos tevi.

Trešā diena bija visražīgākā, jo strādājām 12 stundas — runājām par pašvērtību, mācījāmies tikt galā ar dusmām, risināt konfliktus, runājām par komunikāciju nozīmi attiecībās, kā arī veicām sava personības tipa testēšanu. Laiks pagāja nemanot, jo risinot atsevišķās tēmas, tika izmantots gan video materiāls, gan teatralizēti uzvedumi, gan paši iesaistīti sarunās un grupu darbos. 

Vispirms mums lika novērtēt ar ballēm no 0–10, kā katrs jūtamies pēdējos 3 mēnešos. Vai esmu apmierināts ar sevi, ar dzīvi, vai jūtos labi. Katram uz lapiņas bija jāuzraksta tikai cipars, tad vadītājs izrēķināja vidējo. Varat izmēģināt arī savās draudzēs! 

Interesanti bija uzzināt, ka dusmoties ir atļauts, ka tās ir tādas pašas jūtas, kā pārējās, taču jāatšķir pamatotas dusmas (netaisnība, negodīgums) no graujošām dusmām (kaut kas nav pēc mana prāta!). Nedrīkst ļaut dusmām valdīt pār mums, jo tad Jēzus nevar dzīvot mūsu vidū. Dusmas liecina, ka ir kāda problēma, kas ir jāpārrunā. Dusmas jau ir aisberga virsotne, bet apakšā var būt ļoti daudz faktoru, kas tās izsauc — vilšanās, krāpšana, stress, nožēla, neveiksme, bailes, atraidījums, neuzticība, bezpalīdzība utt. Kā signalizācija liecina par dūmiem vai troksnis mašīnas motorā par bojājumu, ko nedrīkst atstāt neievērotu, citādi tas var slikti beigties, tā arī dusmas par kaut ko liecina. Dusmas var būt 

1) vērstas uz āru, 
2) apspiestas vai 
3) atrisinātas. 

Labāk ir dusmās sasist kādu šķīvi, nekā paturēt tās sevī un krāt, un krāt, līdz sabrūkam paši. Daži laulātie pāri dusmās nerunā viens ar otru. Tā kāds vīrs ar sievu bija sastrīdējušies un sazinājās tikai ar zīmītēm. Vīram otrā rītā bija pl. 7 jāceļas uz lidmašīnu, un viņš zināja, ka pats nepamodīsies, tāpēc uzrakstīja zīmīti sievai — lūdzu, piecel mani pl. 7, un abi aizgāja gulēt. Otrā rītā, kad vīrs pamodās, pulkstenis rādīja jau 9, viņš, protams, sadusmojās vēl vairāk, bet tad ieraudzīja zīmīti uz spilvena — Ir jau 7, celies.... Mums tāpēc labāk turēties pie Efez. 4:26 izteiktās pamācības — Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. 

Tālāk runājām par komunikēšanās nozīmi attiecībās. Ja runājam viens ar otru, tad kļūstam tuvāki, iegūstam uzticību, paļāvību, drosmi, pārliecību, drošību, esam savstarpēji vienoti. Sarunājoties ļoti svarīgs ir acu kontakts. Paši grupiņās pārliecinājāmies, ka nevar sarunāties, sēžot ar muguru viens pret otru. Arī tad, ja viens runā, bet otrs tai laikā skatās apkārt vai šķirsta avīzi, saruna nevar būt produktīva. Vislabāk runāt, skatoties otram acīs un skaidri formulējot savas domas. “Tu” teikumi ir jāaizstāj ar “es” teikumiem, kas paskaidro, kā katrs jūtas konkrētā situācijā. 

Uzzinājām konflikta uzbūvi: pārspīlēšana → eskalācija → apvainojumi → negatīva interpretācija → kompromiss. 

Tad mums lektori mācīja izmantot dzelteno kartiņu principu strīda risināšanā. Vispirms viņi teatralizēja ainu mājās, kad vīram jau trešo reizi pēc kārtas tiek pasniegti vārīti kartupeļi. Briest konflikts un sākas strīds. Vairākas reizes to pārspēlējot, mācījāmies strīdu atrisināt produktīvi. Kuram rokās dzeltenā kartiņa, tas runā, skaidri definē savas jūtas, neaizvainojot otru, pārjautā, vai partneris pareizi sapratis teikto, tad nodod kartiņu partnerim un paliek klausītājos. Tad, savukārt, partneris izsaka savas domas, pretenzijas, komentē savas jūtas, bet otrs noklausās līdz galam, nepārtraucot un neuzdodot jautājumus, tad atkal nodod kartiņu partnerim, un saruna tā turpinās, līdz abi bez kliegšanas un apvainojumiem paskaidrojuši savu nostāju un var risināt konfliktu tālāk, nonākot pie kompromisa. (Abi izsaka priekšlikumus, ko darīsim ar tiem kartupeļiem — metīsim ārā, rīkosim viesības, atdosim nabagiem, taisīsim kartupeļu kotletes, pārdosim vai aizsūtīsim vīramātei). 

Vakarā strādājām pie darbietilpīga, 94 jautājuma gara testa, lai atklātu savu personības tipu. Skaidrojām, vai esam ekstraverti vai intraverti, esam prātīgi vai vadāmies pēc intuīcijas, esam domātāji vai paļaujamies uz jūtām, plānojam dzīvi vai baudām to. Rezultātā bija iespējami 16 varianti, kas pierāda, cik dažādi mēs varam būt, un tiešām laikam tikai Kristus mīlestība mūs apvieno vienā — Kristus ķermenī, kur papildinām viens otru.

Pēdējā dienā runājām par vardarbību ģimenēs un secinājām, ka arī adventistu ģimenes daudz cieš no tā. Vairāki dalībnieki sniedza liecības no savām draudzēm. Vadītāji atkal teatralizēti parādīja, kā vardarbība mūs nospiež. Rons lasīja tekstu par kādu sievieti, kas cieta gan no tēva cietsirdības, gan vīra ļaunuma, gan vīramātes nievājuma, bērnu nepaklausības utt. Karena sēdēja uz krēsla, un pēc katrām ciešanām viņai pārklāja palagu (kopumā deviņus), kas uzskatāmi parādīja, kā pārdzīvojumi mūs spiež pie zemes. Un tikai tad, kad Karena sāka meklēt Dievu, lūgt, apmeklēt baznīcu, aprunāties ar tuviem cilvēkiem, tikties ar sev līdzīgiem, pa vienam palagam no viņas ņēmām nost, līdz viņa kļuva brīva. Vardarbība ir nopietna problēma, un tā nav upura vaina, ka izveidojušās šādas attiecības. Ir jālauž klusēšana un jāmeklē palīdzība, citādi tas paliks apburtais loks. 

Vēl jau par daudz ko runājām seminārā, taču visu pārstāstīt nav iespējams. Bija iespēja saņemt arī literatūru, ko studēt un pārdomāt mājās.

Paldies Valdai un Viesturam Reķiem par doto iespēju apmeklēt šo TED semināru, tagad vēl vairāk saprotu, cik svarīga nozīme ir labām savstarpējām attiecībām ģimenē, un ģimene taču ir ne tikai sabiedrības, bet arī draudzes pamatvienība. Uzturēt labas un veselīgas attiecības ir jāmācās, un pirmais solis ir nostumt no troņa savu paša “es”. Kaut mums visiem tas izdotos!