Valsts un Baznīcu līgumi

Pagājušajā mēnesī īsumā informējām par līgumiem, kādus ar valsti noslēgušas visas tradicionālās konfesijas, tajā skaitā Septītās dienas adventistu Baznīca. Minējām, ka līgumi ir jau parakstīti, un tagad tos jāratificē Saeimai. Prognozējām, ka jau jūnija vidū būs skaidrs, vai līgumi ir ratificēti vai nav.

Ir pagājis mēnesis, bet notikumi tomēr ir attīstījušies citādāk nekā bija gaidāms. Saeima neizskatīja šo jautājumu un devās vasaras brīvdienās. Tas nozīmē, ka vismaz līdz rudenim parakstītie līgumi nestāsies spēkā.

Parlamentā un arī plašsaziņas līdzekļos tikmēr sākušās asas debates par to, vai Saeimai vajag ratificēt šos līgumus.


Ev. luteriskā Baznīca apsveic līgumus

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) 21. Sinodes dalībnieki ar aplausiem sveica arhibīskapa Jāņa Vanaga paziņojumu, ka beidzot noslēgts līgums starp Latvijas valsti un luterisko baznīcu.

Uzrunājot Sinodes dalībniekus, Vanags izteica gandarījumu, ka beidzot šis līgums ir parakstīts, vienlaikus izsakot nožēlo, ka tomēr valdība nav atbalstījusi divu baznīcai svarīgu nosacījumu iekļaušanu līgumā, proti — no līguma teksta izslēgts pants, kas paredzēja baznīcas īpašuma atbrīvošanu no nekustamā īpašuma nodokļa, un pants, kurš paredzēja atbrīvot baznīcas ienākumus no aplikšanas ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Līgumā atstāts punkts, kurš paredz LELB draudzes un institūcijas atbrīvot no valsts nodevas par īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Vanags sacīja, ka viņam bijusi izvēle — parakstīt līgumu tagad un tālāk cīnīties par izmaiņām nodokļu likumos, vai atlikt parakstīšanu un turpināt sarunas par līguma nosacījumiem rudenī. "Es izvēlējos pirmo variantu, jo kas gan to zina, kas būs rudenī," sacīja arhibīskaps.

Kā atzina Vanags, līgums starp valsti un LELB bija plānots jau vairākus gadus, taču reāli sācis virzīties uz priekšu tikai 8. Saeimas laikā. Vanags domā, ka līguma ātrāku izveidošanu veicināja arī valsts noslēgtais konkordāts ar Svēto Krēslu.


Partijas “Jaunais laiks” paziņojums

Partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcija aicina pārējās partijas nekavējoties risināt jautājumu par līgumu slēgšanu starp valsti un baznīcām. Pēc JL domām, par izskatīšanai Saeimas komisijā nodoto līgumu ratifikāciju ar sešām tradicionālajām konfesijām vajadzētu uzklausīt konstitucionālo tiesību ekspertu viedokli. gadījumā, ja līgumu ratifikācija nav pieņemama, tad visus līgumā paredzētos jautājumus vajadzētu nostiprināt atsevišķos līgumos par valsts sadarbību ar tradicionālajām reliģiskajām organizācijām.

JL uzskata, ka šis jautājums jārisina nekavējoties, vēlākais Saeimas rudens sesijā, jo ir jānoregulē tiesiskās attiecības starp valsti un baznīcu.

Plašsaziņas līdzekļos izskanējusi kritika par paredzamajiem līgumiem, “Jaunā laika” un citu partiju pārstāvju izteikumi pieļauj iespēju, ka līgumi varētu netikt ratificēti tā, kā tie ir parakstīti.

Adventes Vēstu redakcija ir nolēmusi publicēt parakstīto līgumu visā pilnībā, lai arī lasītāji var iepazīties ar tā tekstu. Iespējams, lasītājiem būs savs viedoklis par tā nozīmīgumu. Šajā ziņu izlaidumā lasiet līguma tekstus. Publicēsim arī divus viedokļus, kādi ir parādījušies presē pēc līgumu parakstīšanas.

---

Līgumus nevajag slēgt:

Tā jūnija vidū raksta laikraksts “Diena”:
“Slēdzot līgumus ar reliģiskajām konfesijām, valsts dod baznīcām virkni privilēģiju.”

Valsts līgumi ar baznīcām — tās ir "labas ticības attiecības", kuras valstij obligātus pienākumus neuzliek, bet, kā uzskata Valsts kancelejas juristi, vienīgi mudina savstarpēji sadarboties. Analizējot līgumus, tomēr iznāk, ka valsts svaru kausos neiebirst faktiski nekas, jo tie rakstīti, lai baznīcām nebūtu uz sevi jāattiecina vairākas likuma normas un būtu likumiskas tiesības darboties valstij svarīgās sfērās. Par nekorektu, īpaši juridiski, un sasteigtu šo valdības darbu uzskata vairāki Saeimas deputāti, kuriem par to būs jābalso, visticamāk, rudens sesijā. .

Analizējot līgumus, redzams, ka 8. jūnijā A. Šlesera parakstītie līgumi daudzviet ir pretrunā likumdošanai. . Pretrunā reliģisko organizāciju likumam ir pants, kurš baznīcām dod tiesības veikt saimniecisko darbību bez īpašas firmas dibināšanas šim nolūkam. Līdzīgi arī baznīcas var neievērot valsts noteiktos kvantitatīvos kritērijus skolu dibināšanai, piemēram, nepieciešamo studentu skaitu, pamatkapitālu. Brīvību baznīcām piešķir arī pants par darba tiesiskajām attiecībām — šeit tā var balstīties uz personas reliģisko piederību un tās gatavību un spēju sadarboties labā ticībā un lojalitātē pret attiecīgo ticību.

Visa cita starpā līgumos var atrast arī garantijas baznīcu "pieejai" masu saziņas līdzekļiem, kuros valstij ir "vadības kontrole". Tas, piemēram, attiecas uz Latvijas Vēstnesi, arī Latvijas TV un Latvijas Radio.

Pāris baznīcu ieteikumi ir arī noraidīti: par īpašumu atdošanu, atbrīvojumu no ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa, finansu garantijām kulta vietu sakārtošanai.


Deputāti iebilst

Līgumu tekstu Saeimas deputāti vairs izmainīt nevar. Saeimas balsojums nepieciešams likumam, kas katru līgumu nosaka pacelt likumdošanas līmenī. "Tas ir antikonstitucionāli!" teic Tautas partijas deputāts, jurists Jānis Lagzdiņš, kurš jau dienā, kad likumi nodoti komisijām, iesniedzis to grozījumus — līgumi par likumiem augstāki nebūs. Kā J. Lagzdiņa, tā citu deputātu iebildes attiecas kā uz līgumu saturu, kura vērtējumi gan ir piesardzīgi, jo "pēc būtības" iecere tiek atbalstīta, tā juridisko formu un veidu, kā tie akceptēti. Vaicāti par iespēju ietekmēt notikumu gaitu vēl padomē, deputāti atzīst savu bezspēcību: E. Jaunups uz izšķirošo balsojumu padomē vispār neesot uzaicināts, M. Pietkevičs atklāj — jautājums jau bijis izlemts pirms sēdes.

Vai vispār likumīgi?

"Šāda līgumu slēgšana no tiesību sistēmas viedokļa vispār nav atbalstāma," uzskata J. Lagzdiņš. Konstitucionālo tiesību speciālistus vērtēt, vai šādu līgumu akcepts ietilpst Saeimas kompetencē, mudina arī Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits. TP deputāti ir pārliecināti, ka baznīcu definētās pāris problēmas var iestrādāt, grozot attiecīgos likumus. "Bet kārtīga risinājuma te vēl nav," atzīst M. Pietkevičs. Kā skaidro M. Mits — starptautisko līgumu praksi nacionālajiem piemērot nevar. Tomēr līgums, kuru Saeima ir akceptējusi ar likumu, tiesību aktu hierarhijā lielā daļā gadījumu iegūst likumam pielīdzinātu spēku.

"Piešķirtās privilēģijas", kā atzīst M. Pietkevičs, vēl izvērtējamas arī valsts un baznīcas šķirtības kontekstā. I. Mēkons skaidro, ka citām konfesijām "ceļš uz līgumu nav aizslēgts". Ikviens savas tiesības varot aizstāvēt arī Satversmes tiesā. Reliģiskās pārvaldes dati liecina, ka Latvijā ir 15 lielas baznīcas un diacēzes, bez pieminētajām, arī Latvijas Dievturu sadraudze, Vasarsvētku draudžu centrs, Vācu evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā u. c.”


Valsts kancelejas atklāta vēstule pret “Dienas” rakstu:

Iepazīstoties rakstu laikraksta "Diena" šā gada 17. jūnija numurā, jāsecina, ka ir nepieciešama plašāka sabiedrības diskusija par šo tēmu. Lai varētu apgalvot, ka liela daļa valsts un baznīcu līgumu pantu ir pretrunā likumdošanai, ir jābūt juridiskai argumentācijai, kuru, izlasot šo rakstu, diemžēl atrast nebija iespējams. Šajā rakstā minēti apgalvojumi, kas nav balstīti uz juridiskiem argumentiem, bet gan uz atsevišķu personu izteikumiem un domām.

Izskanējušās šaubas un viedokļus par šo līgumu turpmāko virzību var iedalīt četros lielos blokos:

1) Vai līgums nav pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem?
2) Vai valsts un baznīcas attiecību regulējums nebija iespējams ar atsevišķiem likuma grozījumiem, neslēdzot šādus līgumus?
3) Vai līgumam var piemērot starptautiska līguma ieviešanas praksi?
4) Vai līguma teksts ir pietiekami izstrādāts un vai tajā ir veiktas nepieciešamās izmaiņas saskaņā ar Garīgo lietu padomes sēdē nolemto?

Par pirmo. Uzskatu, ka Latvijas Republikas Satversme neaizliedz šādu līgumu slēgšanu. Juridiskā maksima neierobežo likumdevēju pieņemt lēmumu par jebkuru jautājumu, kas tam liekas svarīgs. Jāsaka, ka arī Latvijas praksē ir bijuši šādi likumdevēja lēmumi kāda konkrēta jautājuma risinājumam.

Par pretrunām starp likumiem un valsts un baznīcu līgumiem — lai arī dažas līgumu normas satur atšķirīgu regulējumu, tās ir uzskatāmas par speciālajām normām iepretim vispārējām normām. Šajā gadījumā juridiskā konsekvence ir līguma pieņemšana un apstiprināšana ar likumu, tādejādi ienesot to nacionālajā tiesību sistēmā un piešķirot tam likuma spēku. Līgums nekādā ziņā netiek nostādīts augstāks par likumu, kā tas izskan pat no dažu juristu mutēm. Tam ir speciālā likuma spēks attiecībā pret pārējiem likumiem. Tādēļ arī vienlaicīgi ar Svētā Krēsla līguma apstiprināšanu 7. Saeima pieņēma arī grozījumus Reliģisko organizāciju likumā, kas likumu papildināja ar normu par to, ka valsts un reliģisko savienību (baznīcu) attiecības var regulēt speciāli likumi. No stenogrammām redzams, ka šie grozījumi Reliģisko organizāciju likumā tika pieņemti, lai arī pārējās tradicionālās konfesijas varētu slēgt līdzīgus līgumus ar valsti.

Par otro — vai valsts un baznīcas attiecību regulējums nebija iespējams ar atsevišķiem likuma grozījumiem, neslēdzot šādus līgumus. Pašreiz ir astoņas tradicionālās konfesijas. Tas nozīmē, ka par katru no šīm konfesijām būtu nepieciešams likumos izdarīt atrunas vai paredzēt atšķirīgu regulējumu. Paredzēt izņēmumus likumos varētu tikai attiecībā uz tām konfesijām, par kuru darbības nozīmību valsts laika gaitā ir pārliecinājusies, tātad tradicionālajām. Pretējā gadījumā — tas veicinātu formāli izveidot reliģisku organizāciju, lai uzreiz iegūtu īpašu statusu attiecībās ar valsti. Katrai no manis pieminētajām konfesijām ir arī sava specifika. Tādējādi atsevišķajos likumos būtu jāiekļauj ļoti kazuistiski regulējumi (astoņi izņēmumi). Šajā gadījumā jāatceras slavenais Prūsijas 18. gadsimta kodekss, kurā centās iekļaut visus dzīves gadījumus, bet drīz vien atkal atklājās jaunas, neparedzētas lietas. Rezultātā kodekss bija nepārtraukti jāgroza. Šajā gadījumā būtu līdzīga situācija, jo ceļš uz šādu līgumu noslēgšanu nevienai konfesijai nav slēgts. Apspriežot Svētā Krēsla līgumu 2002. gada 13. jūnijā, deputāti Saeimā norādīja: "Ar laiku arī netradicionālās konfesijas, kļūstot par tradicionālām, varēs iet pa šo ceļu (slēgt līgumus ar valsti, autores piebilde), taču katrai tradicionālajai konfesijai ir savs vēsturiskais ceļš uz tautas sirdi, un tāpēc to nav iespējams izdarīt trijos vai piecos gados. "

Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas Republikas Satversme paredz valsts un baznīcas atdalītību. Tas nozīmē, ka baznīca nav tiesīga ietekmēt valsti, un otrādi. Nebūtu pieļaujams, ka valsts izdotu likumu, kas regulē baznīcas darbību. Tā ir pašas baznīcas kompetence. Tādēļ līgums ir juridiski korektākais veids kā, nepārkāpjot Satversmē nostiprināto valsts un baznīcas atdalītības principu, valstij veidot sadarbību ar baznīcu. Jāuzsver, ka šādu līgumu slēgšana nav nekas unikāls — tā ir arī Eiropas valstu prakse.

Par trešo — vai līgumam var piemērot starptautiska līguma ieviešanas praksi? Gan starptautiskie līgumi, gan līgumi ar konfesijām tiek slēgti ar vienu mērķi — puses vienojas par kopēja labuma sasniegšanu. Tādēļ arī tiek piemērota tā pati juridiskā konsekvence — līguma pieņemšana un apstiprināšana ar likumu. Šādu konsekvenci ievēro arī citas Rietumeiropas valstis, piemēram, Vācija, Itālija.

Par ceturto — vai līguma teksts ir pietiekami izstrādāts un vai tajā ir veiktas nepieciešamās izmaiņas saskaņā ar Garīgo lietu padomes sēdē nolemto? Jāsaka, ka visi manis pieminētie jautājumi tika plaši apspriesti arī vairākās Garīgo lietu padomes sēdēs jau gada garumā. Laika posmā no 2003. gada 13. februāra, kad notika pēdējā Garīgo lietu padomes sēde, līguma teksts tika pilnībā izmainīts atbilstoši sēdē izteiktajiem priekšlikumiem. Saskaņā ar toreiz lemto — Valsts kancelejas juristi kopā ar tradicionālo konfesiju pārstāvjiem tos pilnībā pārstrādāja.

Nobeigumā gribu teikt — manuprāt, ir neētiski norādīt, ka valsts no šiem līgumiem neiegūst pilnīgi neko, vai arī ka valsts ieguvums ir niecīgs. Šādas pieeja raksturo sabiedrībā valdošo patērētāja filozofiju — tikai materiālās vērtības ir tās, par kurām ir vērts runāt. Pats lielākais valsts ieguvums no šo līgumu noslēgšanas ir morālas un ne materiālas dabas — pozitīva loma sabiedrības audzināšanā godprātības, tikumības un augstas morāles garā. Iespējams, ka sabiedrība vēl nav gatava šādu līgumu slēgšanai, jo kā citādi var izskaidrot krasi negatīvo nostāju, kas tiek pausta pat neiedziļinoties līgumu tekstos. Arī Svētā Krēsla līguma gaita Saeimā bija gara un ērkšķaina — divu gadu garumā. Cerams, ka savu kārtu likumdevēja labvēlībai sagaidīs arī šie līgumi.

Elita Ektermane, Valsts kancelejas direktora vietniece tiesību aktu lietās.