2001. gada 11. septembris: Kāpēc tā notika?

Ja mašīnai apstājas motors, ja sagrūst tilts vai māja, ja kaimiņš uz mani pēdējā laikā raugās nikni, vai nebūtu saprātīgi uzdot jautājumus: “Kāpēc tā notiek? Kas ir par iemeslu?”

2001. gada 11. septembrī sagruva divas no ievērojamākajām ASV augstceltnēm, un, šķiet, ka amerikāņu “kaimiņiem” bija padomā vēl tālejošāki plāni, kuriem gan pagaidām nebija lemts piepildīties. Vai tā vietā, lai domātu par tīru atriebību, nebūtu laiks uzdot šos pašus jautājumus: Kāpēc tā notika? Kāpēc daži cilvēki bija gatavi skriet ar pieri sienā, kolektīvi upurēt dzīvību, lai tikai panāktu savu? Viņi bija teroristi, nenoliedzami, bet kāpēc viņi par tādiem kļuva? Varbūt ka nelabvēlīga bija tā vide, tā ģimene vai tā pasaule, kurā tiem bija jāuzaug? Viņi upurējās savas mazās taisnības vārdā, bet cik liela taisnība valdīja šajos, tagad jau sagruvušajos tirdzniecības namos? Cik lielas taisnības vārdā šodien pasaulē dažādās struktūrās notiek tā dēvētā globalizācija? 

Lai arī kā to sauktu teorētiski, praktiski globalizācija nozīmē vienīgi to, ka tiem, kam bija vara, tagad tās būs vēl vairāk, un tiem, kam bija bagātība, tagad tā būs vēl lielāka, bet pārējiem, gan privāti, gan starpvalstu mērogā vienkārši jāpacieš. Paliek tikai jautājums: cik ilgi var turpināties tāda savstarpēja sapratne? 

Kādu lomu šeit cilvēkiem pienāktos ierādīt Dievam? Ja Kristus kādreiz, runājot uz ļaudīm, atļāvās izteikties, ka “jūsu galvas mati visi ir skaitīti” (Mat. 10:30), vai tad mēs varētu pieņemt, ka tūkstošiem cilvēku bojāeja Ņujorkā notika bez Viņa ziņas? Dievs noteikti nav vainīgs, bet tā kā mēs uzskatām, ka Viņš ir visspēcīgs un varēja šo traģēdiju novērst, tad Viņš tomēr ir uzņēmies atbildību. Patiesībā Dievs atbildību par konfliktiem virs Zemes ir uzņēmies jau pirms 6000 gadiem, kad atļāva grēkam turpināties. Dabīgi, ka katrai daudzmaz iejūtīgai sirdij vienmēr ir bijis un būs žēl citu cilvēku, kas mirst traģiskā nāvē, bet nekad nedrīkstētu aizmirst, ka arī Dieva žēlastībai vienmēr ir bijušas un būs savas robežas.

Pašreizējo notikumu labākas izpratnes dēļ atcerēsimies kaut vai faktu, ka Kungs savā laikā “visvarmācīgākos tautu starpā” (Ec. 28: 7), tas ir, babiloniešus izlietoja ne tikai citu pagānu tautu pazemošanai, bet arī savu izredzēto ļaužu pārmācīšanai. Viņš atļāva, lai Babilonijas karaspēks izposta Jeruzālemi un israēliešus aizved gūstā uz svešu zemi.

Lai nu kam, bet amerikāņiem kā kristīgas zemes pārstāvjiem vajadzētu saprast, ka arī šodien pasauli pārvalda Dievs. Viņš zināja, uz ko ir spējīgi teroristi, bet tikpat labi Viņš redzēja un sekoja līdzi netaisnībai, kas valdīja šajos tirdzniecības namos un tai netaisnībai, kādai pakļauti citi cilvēki turpat, dažus kvartālus tālāk, Ņujorkas graustu rajonos. Lasot Svētos Rakstus, nekad nevajadzētu pieņemt tikai to, kas mums patīk, bet ieklausīties visās kopsakarībās. Ne jau par velti Elena Vaita kādreiz izsaucās: “Ak, kaut Dieva ļaudīm būtu kaut kāda izpratne par tūkstošiem pilsētām draudošo iznīcību, kas tagad gandrīz pilnībā nodevušās elku kalpībai.” ( Pēdējo dienu notikumi, 101.lpp.) Vai Dievs nav izteicies pietiekoši skaidri, liekot Jēkabam paziņot:

“Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. (..) Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai.” (Jēk. 5:1–5)

Zinot, cik grūti daudziem cilvēkiem to saprast, Kungs taču par Ņujorku bija paskaidrojis vēl tiešāk jau pirms 100 gadiem, kad Elena Vaita rakstīja:

“Kādā nakts atklāsmē, atrodoties Ņujorkas pilsētā, mani aicināja aplūkot celtnes, kas stāvu pēc stāva cēlās pretī debesīm. Šīs ēkas bija izsludinātas par ugunsdrošām, un tās būvēja īpašnieku un celtnieku pagodināšanai. (..) Liela daļa līdzekļu, ko izlietoja tādā veidā, bija iegūta izspiešanas un trūcīgāko izmantošanas ceļā. Ļaudis aizmirsa, ka Debesīs ved pārskatu par katru veikalniecisku darījumu; tur tiek atzīmēta katra netaisna rīcība, katra krāpšana. (..) Nākamajā ainā es redzēju ugunsgrēka trauksmi,(..) liesmas tās aprija, it kā tās būtu celtas no piķa. Ugunsdzēsēju mašīnas pret šo postošo darbu bija bezspēcīgas, jo apkalpes ar tām nevarēja neko darīt.

Nav daudz, pat starp audzinātājiem un valstsvīriem, kuri izprot iemeslus, kas izsaukuši pašreizējo stāvokli sabiedrībā. Tie, kas tur valdības grožus, nav spējīgi atrisināt morālā pagrimuma, nabadzības un pieaugošo noziegumu problēmas. Viņi velti pūlas darba un veikala darījumus nostādīt uz drošāka pamata. Ja cilvēki veltītu vairāk uzmanības Dieva Vārda mācībām, tad viņi atrastu atrisinājumu savām grūtajām problēmām.” (Liecības draudzei, 9. sēj. 12., 13. lpp)

Kādus argumentus mēs varētu likt pretī šīm skaidri izteiktajām atziņām, kas nu jau ir atradušas daļēju piepildījumu Ņujorkas notikumos? Vai vienkārši gaidīt, kas notiks tālāk? Varbūt turpināt runāt par abstraktu Dieva mīlestību, kas nevienam neko nepārmet un nevienu nesoda, vai arī skaidri un vēl vairāk uzsvērt: “Nepievilieties! Dievs neļaujas apsmieties! Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus!”? 

Ja adventes tauta šodien vēlas pildīt savu misiju, tad tā nevar klusēt par tai zināmo apstākļu un laika izpratni, tai jābrīdina ļaudis, jo vai tad par Zemes vēstures pēdējo dienu notikumiem mēs sāksim runāt tikai pēc to piepildīšanās? Kāda tad tam vairs būs nozīme?