2001. gada 11. septembris un Dieva uzticētā misija

Šī ir daļa no Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences prezidenta Jana Polsena uzrunas 25. septembrī ASV, kur notika adventistu ikgadējais koncils. Tā ir runa par adventistu nostāju pēc Ņujorkā un Vašingtonā notikušajiem terora aktiem.

“Tas Kungs izjauc tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu. Bet tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm. Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu! Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus; no tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus; Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis un vēro visus viņu darbus. Nedz lieli karapulki sargā ķēniņu, nedz arī liels miesas spēks izglābj varoni. Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem: arī viņu spēka nepietiek glābiņam. Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību, lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves un uzturētu viņus dzīvus bada laikā. Mūsu dvēsele gaida uz To Kungu, Viņš ir mūsu palīgs un vairogs. Par Viņu priecājas mūsu sirds, jo mēs paļaujamies uz Viņa svēto Vārdu. Tava žēlastība, Kungs, lai paliek ar mums, jo mēs ceram uz Tevi!” — Psalms 33:10-22.

Būdami pravietiska kustība, kurai ir misija un mērķis, mēs nevaram šajā vēstures brīdī nerunāt par to, par ko visi runā. Iespējams, ka daudziem no mums nav viegli; mēs raizējamies, ko nesīs rītdiena. Vai būs tā kā vakar, vai arī mūs gaida vēl viena terora diena – vai Kristus nākšana? Mēs ticam, ka kamēr visas tautas kaļ plānus, Dievs tos pārkaļ un aizvieto ar Saviem. Dievs ir tas, kuram pieder nākotne un kurš izlemj, kāda tā izskatīsies. Dievs visu pabeigs paša izvēlētā stundā, bet līdz tam mums jāpievērš uzmanība tam, cik mēs paši esam gatavi, un jāpievērš uzmanību misijai, kuru Viņš mums uzticējis pabeigt.

Kad mēs lūkojamies apkārt šajā satraukuma un sajukuma brīdī, atmiņā nāk inspirētie vārdi:

“Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā, nebīstieties, jo tam jānotiek… Jo tauta celsies pret tautu… Tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums… Tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs… Un šis valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” — Mat. 24:6-8, 12, 14.

Elena Vaita stāsta šādu piedzīvojumu grāmatā “Lielā Cīņa”: “Tā Kunga Gars mani mudināja uzrakstīt šo grāmatu, un kamēr es pie tās strādāju, es jutu dvēselē lielu satraukumu. Es zināju, ka laika ir maz, ka notikumi, kuriem drīz jānotiek, risināsies pēkšņi un strauji, tieši tā kā rakstīts: “Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī.” (1. Tes. 5:2)

Kungs man ir rādījis to, kas šajā laikā ir ārkārtīgi svarīgi un kas iesniegsies arī nākotnes notikumos. Man tika teikti svinīgi vārdi: “Raksti grāmatā visu, ko esi redzējusi un dzirdējusi, un nodod to visiem cilvēkiem; jo tuvu ir laiks, kad pagātnes notikumi atkārtosies.” Es tiku pamodināta vienos, divos vai trijos naktī, mans prāts bija satraukts, it kā ar mani būtu runājusi Dieva balss. Man tika rādīts, ka daudzi mūsu cilvēki ir aizmiguši savos grēkos, un kaut gan viņi saucas kristieši, viņi pazudīs, ja neatgriezīsies.”

“Mani pārņēma svinīga sajūta, kad manā priekšā skaidri atklājās patiesība. Es to esmu mēģinājusi parādīt citiem, lai ikviens varētu just nepieciešamību piedzīvot reliģiskus piedzīvojumus, lai ikviens personiski iepazītu savu Glābēju, meklējot nožēlu, ticību, mīlestību, cerību un svētumu.” – Izmeklētās vēstis, 3. sēj., 113., 114. lpp.

Šie vārdi ir uzrakstīti pirms vairāk nekā 100 gadiem, bet tie atklāj mums realitāti, kura nekad nav šķitusi patiesāka nekā šodien.

Mēs visi esam pazīstami ar paziņojumiem par lielajām pilsētām – brūkošajiem debesskrāpjiem, ugunsdrošām ēkām, kuras sabirst gruvešos un putekļos – lielajām pilsētām, kurās mums ir tik daudz jādara kā draudzei.

Notikumi, kas risinājās pirms dažām nedēļām, kuru sekas mēs vēl īsti neesam apjautuši, neapšaubāmi ir kā modinātāja zvans mums katram. Tie mums stāsta, ka jebkas, ko mēs radām, nosaucot par “drošu” – vienalga vai tās ir ēkas, vai naudas iekrājumi, vai pensijas kapitāls vecumdienām – ir tik nedrošs un gaistošs. Jo mazāk mēs to saprotam, jo lielāka būs trauma, kad mēs piedzīvosim, ka viss tas var pazust. Ik rītu pieceļoties, man ir jāapzinās, ko es varu zaudēt. Ik vakaru, dodoties gulēt, man ir jābūt spējīgam apzināties, ka ar Kristu man pietiek. Jā, es esmu atbildīgs par visiem materiālajiem labumiem, bet es varu dzīvot bez visa, ko esmu iekrājis. Es nevaru dzīvot bez Kristus. Tā es vēlos sagaidīt laiku galu.

Mums kā draudzei vairāk nekā jebkad ir jāapzinās, ka visam, ko mēs darām un plānojam, visām mūsu prioritātēm un vērtībām, visiem lēmumiem un vēlmēm jābūt pakļautām mūsu misijai. Un es to nesaku tāpat vien, es arī nelietoju vārdu “misija” šaurā nozīmē. Es to saprotu plaši un vispārīgi. Nav tik svarīgi, ko mēs darām, bet kāpēc – kāda mērķa labad mēs to darām?

Es redzu slimnīcas, vienalga vai tās ir bagātajā Amerikā vai nabadzības plosītajā Āfrikā, kā misiju tik ilgi, kamēr tās ir dziedinoši centri, kuros tiek apliecināts Kristus – vietas, kur ir “Kristus saldā smarža… uz dzīvību.” – 2.Kor. 2:15,16. Šādas institūcijas liek uztvert Kristu kā “saldu smaržu”. Kad tas tā ir, tās kļūst par cerības bākām labākai nākotnei. Ja nē, tās var aktīvi darboties, var būt humānas iestādes, sabiedriskas ēkas, bet vai tā ir misija?

Es esmu tik priecīgs, ka mēs kā draudze esam bijuši gatavi būt kopā ar Ņujorkas cilvēkiem viņu ciešanās, kuras mūs pārsteidza tik brutālā veidā; ka Ņujorkas centrālajā laikrakstā “New York Times” ir publicēts mūsu paziņojums par solidaritāti lūgšanās. Mēs neko neprasījām, mēs tikai izteicām dedzīgu vēlmi lūgt.

Es vēlos, lai sabiedrība redz, kādi mēs esam. Mēs esam sabiedrības, pilsētas, pasaules daļa. Es gribu, lai viņi mūs pazīst. Es gribu, lai cilvēki redz mūs kā sabiedrību, kura ir “kopā ar viņiem”. Es gribu, lai draudze ir ļoti redzama. Kāpēc mums meklēt neskaidrību? Kas tajā ir tik pievilcīgs? Mēs pārstāvam visu, kas sabiedrībā ir labs, kas ir labs ģimenei, mūsu bērniem. Mums par to ir jāpriecājas un augstu jāpaceļ savas galvas. Mums ir jāmeklē iespējas parādīt, kas mēs esam un kādi mēs esam – Kristus dēļ. Pārsteigsim cilvēkus! Es gribētu labā nozīmē dzirdēt: “Es nezināju, ka jūsu draudze ir tāda!”

Ainas, kuras pēdējo nedēļu laikā mums ir rādījuši masu mediji, ir bijušas līdzīgas. Mēs esam redzējuši lielas sāpes un lielu sajukumu. Bailes un jautājumi par to, kas notiks tālāk, ir pastāvīgi nospieduši gan mūs, gan visu sabiedrību. Tāda ir šī pasaule, un mēs esam daļa no ciešanu pilnās pasaules. Bet mēs vēl esam adventisti, un mēs ilgojamies pēc Viņa nākšanas, kad šī ciešanu nodaļa pasaules vēstures grāmatā tiks nobeigta. Taču līdz tam mēs dzīvojam mūsu dzīvi, darām izvēles un piepildām Viņa misiju.