Adventistu un Katoļu Baznīcas attiecības

Laikā, kad pasaulē arvien vairāk notiek dažādu konfesiju sadarbība, kurā piedalās arī adventisti, aktuāls kļūst jautājums par adventistu un katoļu attiecībām. Ne tāpēc, ka par to būtu interesi izrādījuši adventisti. Katoļu baznīca adventistus ir aicinājuši uz sarunām. Šis bija viens no jautājumiem, kurš adventistu mācītāju sanāksmē Holandē izraisīja vislielāko interesi. Par katoļu baznīcu un adventistiem runāja viens no augstākajiem Ģenerālkonferences pārstāvjiem doktors Berts Bīčs. Viņš ir cilvēks, kurš atbild par dialogu ar dažādām konfesijām un draudzēm. "Adventes Vēstīm" bija iespēja lūgt Dr Bīču uz interviju, un viņš neatteica.

– Kāda vispār ir mūsu attieksme pret sadarbību ar citām konfesijām?
– SDA sevi redz kā draudze, kura tic, ka tai dots Kristus uzdevums sagatavot cilvēkus Viņa otrajai nākšanai. Mēs ticam, ka mums ir īpaša loma, pravietiska loma. Mēs redzam, ka mūsu uzdevums ir brīdināt pasauli par nākotnes atkrišanu un pievilšanām, kādas kristietībā būs. 
Mēs arī atzīstam, ka šodien pasaulīgums un sekulārisms ir visas kristietības ienaidnieks. Un mums kā kristiešiem ir ļoti daudz kā kopīgs. Ja jūs lūkojaties uz kristiešu doktrīnām, tajās ir vairāk kopēja nekā atšķirīga. 

Mums kā adventistiem ir īpašs uzdevums, kuru mēs gribam izpildīt. Tādēļ mēs gribam saglabāt savu identitāti. Taču ir daudzi, dažādi projekti, kuros mēs varam strādāt kopā ar citiem kristiešiem. Piemēram, tie, kas paredz rūpēties par cilvēku fiziskām vajadzībām. Bībeles tulkošana, arī Bībeles pētīšana. Mēs varam kopā mācīties Bībeli. Mums ir mācītāju tikšanās, un tā ir laba sadarbība. Ir laba sadarbība mūzikas jomā, kur visi var kopā slavēt Dievu. Es domāju, ka šajā ziņā mēs varam sadarboties. Taču mēs gribam saglabāt savu identitāti, jo ticam, ka Dievs mums uzticējis īpašu vēsti.

– Tagad par katoļiem. Adventistiem šis ir bijis īpašs jautājums, jo mēs zinām katoļu vēsturi, un mums ir arī sava skaidra pravietojumu izpratne par notikumiem nākotnē?
– Protams, mēs zinām, ka pāvestībai daudzos vēstures gadsimtos ir bijusi liela, negatīva loma – vajāšanas, inkvizīcijas, dažas maldu mācības. Mēs uztraucamies arī par nākotni. Pravietiskajā skatā Atklāsmes grāmatā, bet it īpaši Daniēla grāmatā mēs redzam lielu atkrišanu ar vajāšanām un atlikumu.

Kad mēs skatāmies tagadnē, mums jāatzīst, ka katoļu baznīca tomēr ir veikusi lielas pozitīvas izmaiņas. Īpaši runājot par 2.Vatikāna koncilu un tā rezultātiem. 

Kādreiz katoļi sacīja – nelasiet Bībeli. Lai priesteris lasa un jums to izskaidro. Tagad 2. Vatikāna koncils saka: "Ejiet, lasiet Bībeli!" Katoļi piedalās kopīgā Bībeles tulkošanā. Tā ir pozitīva izmaiņa.

Kādreiz katoļu baznīca mācīja, ka draudze — tā ir hierarhija. Daudzi cilvēki piederēja baznīcai, bet tā bija hierarhija. Tagad 2.Vatikāna koncils saka, ka draudze ir Dieva tauta. Protams, hierarhijai baznīcā ir zināma loma — mums tur ir dažādas izpratnes. Taču, jāatzīst, ka ir notikušas labas izmaiņas.

Jūs zināt, ka nesen katoļi tikās ar luterāņiem un parakstīja kopīgu paziņojumu par taisnošanu ticībā. Tās ir milzīgas izmaiņas. Ja atceramies nesenos paziņojumus, kur luterāņi nosodīja katoļus, un katoļi luterāņus. Tagad viņi saka – jā, mūs taisno Kristus, un tā ir tikai Viņa žēlastība bez mūsu darbiem. Tās ir pārmaiņas. Mums tas ir jāatzīst.

Kādreiz katoļi sacīja, ka tikai patiesības piekritējiem ir tiesības. Un tā kā mums ir patiesība, mums ir reliģiskā brīvība. Jūs esat ķeceri, un jums nav brīvības. 2. Vatikāna koncils saka, ka varbūt ķeceriem nav tiesības, bet cilvēkiem ir tiesības. Līdz ar to katram ir tiesības ticēt tā, kā viņš saprot, un nevienam nav ļauts viņam ko uzspiest.

Pirms pāris gadiem pāvests izdeva vienu apkārtrakstu par svētdienas svinēšanu. Es to izlasīju. Gribu uzreiz aicināt adventistus nesatraukties, jo tas nav vērsts pret sabata turētājiem. Pāvests to uzrakstīja, jo viņu kā draudzes ganu uztrauc situācija katoļu baznīcā. Cilvēki arvien mazāk svētdienās apmeklē baznīcas. Un viņš aicina katoļus svētdienas iet nevis uz izklaides vietām, bet baznīcu.

Šajā ediktā bija viens teikums, kas mani ieinteresēja. Tur bija sacīts, ka valstij ir jānodrošina ar likumu brīvu svētdienu. Piekrītiet, tas skan līdzīgi svētdienas likumam. Taču tas nav nekas slikts. Jo arī mēs gribam, lai valsts dotu brīvu sestdienu — tāpat kā katoļi svētdienu. 

Es uzrakstīju Vatikānam vēstuli. Uzrakstīju, ka izlasīju viņu rakstu un ka man ir radies tikai viens jautājums. Vai Vatikāns atbalsta, ka ja reiz valstij ir jānodrošina brīva svētdiena, vai katoļi atbalsta adventistus un jūdaistus, ka valstij viņiem jānodrošina brīva sestdiena?

Pagāja viena nedēļa, divas, mēnesis. Tad divi, trīs, četri... Domājat, ka Vatikāns neatbildēja? Pagāja pusgads, un es saņēmu no Vatikāna vēstuli. Tajā bija sacīts, ka viņi manu jautājumu ļoti rūpīgi visos līmeņos apsvēruši. Un viņu galīgā atbilde ir: "Jā!"

Katoļu baznīcā ir notikušas milzīgas izmaiņas, un mēs to nedrīkstam ignorēt. Katoļu dogma būtiski nav mainījusies. Tas gan. Mainījusies ir katoļu attieksme un katoļu metodoloģija. Tas, kā viņi visu dara. Tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, ko mēs sakām par katoļu baznīcu.

– Vai katoļu baznīca ir izrādījusi vēlmi sadarboties ar adventistiem?
– Jau pirms daudziem gadiem katoļu baznīca ir sacījusi, ka tā vēlas dialogu ar adventistiem. Mēs neesam bijuši tam gatavi. Mums ir bijušas sarunas ar katoļiem, un tās ir arī tagad par dažiem atsevišķiem tematiem, bet tas nav oficiāls dialogs. Viņi ir gatavi. Mēs neesam.

– Vai tas ir labi vai slikti?
– Tas ir labi, ka viņi ir gatavi. Par mums runājot. Es nezinu, vai lietot vārdu "slikti". Es vēlētos, kaut mēs būtu progresīvāki un ne tik lēni. Ja mēs atskatāmies vēsturē, vēl 20.–30. gados katoļi nosodīja jebkādu ekumēnismu. Bija pāvesta paziņojumi par atkrišanu no Romas un aicinājumi katoļiem neapmeklēt nevienu ekumēnisku paziņojumu. Kopš tā laika katoļi ir ļoti mainījušies. 

Mēs nebijām tik ļoti noskaņoti pret ekumēnismu. Vēl 1910.gadā, kad bija dzīva un aktīvi darbojās Elena Vaita, notika pirmā lielākā ekumēniskā konference. Adventisti tajā piedalījās kā delegāti visaugstākajā līmenī. Tagad mēs vairs savus delegātus nesūtām, bet katoļi sūta. 

– Ir pilsētas, kur katoļi izteikuši vēlmi sadarboties. Kā mums vajadzētu rīkoties?
– Ir skaidrs, ka šādos gadījumos nevar vienkārši pasacīt "nē", jo kristieši ir aicināti sadarboties, būt laipniem, mīlošiem un strādāt kopā. Taču daudz kas atkarīgs no tā, par kādu sadarbību ir runa. Ja mēs tiekam aicināti palīdzēt kādam slimajam, aizlūgt par viņu, palīdzēt nabagiem, tad mēs ļoti veiksmīgi varam sadarboties. Ja runa ir par reliģisko brīvību, mēs varam strādāt kopā, lai aizstāvētu reliģisko brīvību. Ja ir runa par kopīgu evaņģelizāciju, kur mums ir katram savas doktrīnas, piemēram, sabats, ir ļoti grūti strādāt kopā.

Ir vēl kas. Lai varētu strādāt kopā, ir nepieciešams, lai mācītāju atbalstītu viņa draudze. Ja lielākā daļa jūsu draudzes locekļu, pat ja šī sadarbība ir laba, ir pret to, jums būs grūti ko izdarīt. Tas šķeļ draudzi. Draudzes vadītāja viens no uzdevumiem ir vienot draudzi. Nevar runāt par vienotību starp adventistiem un luterāņiem, adventistiem un katoļiem, ja nav vienotības pašā draudzē. Tā ir pirmā vienotība, kas jāpanāk. Tātad pirms jūs varat sadarboties ar citiem kristiešiem, jums vispirms jāizglīto sava draudze. Ja opozīcijā ir neliela draudzes daļa, tad vēl nekas, bet ja pret sadarbību iebilst liela draudzes daļa, kā gan jūs strādāsit, nesašķeļot draudzi?

Zinu, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kā šo sadarbību definē. Ja jūs sacīsit, ka mēs tagad strādāsim kopā ar katoļiem, daudzi šo sadarbību nepieņems. Ja jūs teiksit, ka vajag sadarboties ar citiem kristiešiem, lai palīdzētu dažiem trūcīgajiem, draudze teiks: "Labi." Ir jālieto pareiza valoda pareizā veidā, un pakāpeniski jūs to varēsit darīt. 

– Nesen daži katoļu dziedātāji pieteicās dziedāt mūsu dievkalpojumā. Kā mums viņus uzņemt?
– Man jāatzīst, ka daudz vieglāk mums ir doties uz katoļu baznīcu un dziedāt tur, nekā katoļiem nākt pie mums. Man atkal jāsaka, ka mūsu draudzes locekļi ir jāizglīto. It īpaši vecākā paaudze savulaik ir mācīti, ka katoļi ir viduslaiku baznīcas bērni, un katoļi ir kļuvuši par lielākajiem ienaidniekiem. Viņiem mainīt savu domāšanu un izpratni ir ļoti grūti. Jauniešiem nebūtu lielu problēmu. Bet vecākie ļaudis, kuri tā ir mācīti, saskatītu to kā kompromisu vai pat atkrišanu. Šajā virzienā ir jāstrādā.

– Kāda ir adventistu loma ekumēniskajā kustībā?
– Es nezinu, cik skaidri varēšu to pateikt. Mēs savu attieksmi vēl neesam noformulējuši. Būtībā mēs esam tikai paša ceļa sākumā, lai veidotu savu ekumēnisko kustību. Mēs esam pasaulplaša draudze. Lielākā daļa konfesiju ir nacionālas draudzes. Pat luterāņi Latvijā ir nacionāla draudze. Viņiem nav nekādas augstākas autoritātes. Viņi pieder Vispasaules Luterāņu federācijai. Taču tā ir asociācija, kura apvieno neatkarīgas draudzes. Līdzīgi ir ar citām draudzēm. Katoļi gan ir līdzīgi mums — viņiem vadība ir Vatikānā. Tātad adventisti ir vispasaules draudze ar vairāk nekā 100 ūnijām. Mums ir viena doktrīna, mēs ievēlam vienu vadītāju utt. Kā vienota draudze mēs esam tikai sava ceļa sākumā, mēs sākam domāt ekumēniski. Mūsu vadonis, un es domāju, ka tas ir labs vadonis — ir bijusi mūsu sirdsapziņa. Mēs esam sadarbojušies palīdzības darbā, cīņā par reliģisko brīvību, Bībeles biedrību darbā. Mēs esam aktīvi darbojušies Mācītāju asociācijā, kur kopā pulcējas dažādu konfesiju mācītāji. 

Ģenerālkonference vēl 1926.gadā pieņēma paziņojumu, ka mēs atzīstam, ka visas institūcijas, kuras darbojas, lai pagodinātu Kristu, piepilda Dieva plānu pasludināt evaņģēliju visai pasaulei. Tas ir ekumēnisks paziņojums.

Elena Vaita ir skaidri sacījusi, ka mums jātiekas ar citu konfesiju mācītājiem, ka mums jālūdz par viņiem un kopā ar viņiem. Viņa citu konfesiju mācītājus sauc par Dieva ganāmpulka ganiem. Viņa nesauc viņus par viltus ganiem. 

Protams, mums ir zināmas problēmas, jo mums ir sava izpratne par gala notikumiem. Mēs saprotam, ka baznīcas apvienosies, veidojot vienu draudzi, un tad sāksies vajāšanas pret citādi ticošiem. Mēs runājam par atlikumu, kurš paliks uzticīgs evaņģēlijam, Dieva principiem. Līdz ar to mēs savā dalībā paliekam ieturēti un nekļūstam par pilntiesīgiem ekumēniskās kustības dalībniekiem. 

– Vai Vaita nav runājusi par attieksmi pret ekumēnisko kustību?
– Elena Vaita ir ļoti maz runājusi par ekumēnisko kustību, jo viņas dienās tā vēl nepastāvēja. Ekumēnisms ir 20. gadsimta fenomens, un viņas dzīves laikā tas dzina tikai pirmos asnus. Es jau minēju 1910. gadu, kad viņas aktīvās darbības laikā adventisti kā delegāti piedalījās pirmajā ekumēniskajā kongresā.

Elena Vaita ir uzsvērusi, ka mums ir jāsaglabā sava atšķirtība. Kā es to redzu un uzsveru, mums ir jāsaglabā sava identitāte. Bet no otras puses, mūsu uzdevums ir nest pasaulei vēsti. Tā nav tikai vēsts, kas paredz iziet, bet arī ieiet. Iet pasaulē. Tas nozīmē sadarbību.

Ir vēl viens svarīgs aspekts. Tas ir sekulārisms jeb neticība. Tā ir kļuvusi ļoti ietekmīga. E.Vaitas laikā lielākā iedzīvotāju daļa ASV un Rietumos bija kristieši. Viņi apmeklēja baznīcu un identificēja sevi kā kristiešus. Īpaši ASV. Šodien situācija ir mainījusies. Amerika joprojām ir daudz reliģiozāka nekā Eiropa. Tomēr šī Dieva ignorēšana ir daudz bīstamāka nekā nepareiza izpratne par Dievu. Jūs varat sacīt: "Tas ir daudz bīstamāk, ja patiesība ir sajaukta ar maldiem." Tomēr pilnīgi atklāti maldi ir liela bīstamība. Jo tā neskar tikai citas draudzes, tā skar arī mūsu draudzi.