Bērnu un jauniešu nometne Valkā

“Es nu gan ārā nekāpšu,” ieraugot mājas pagalmā pirmo sagaidītāju Bosu, saka šoferis Ilgonis. “Viņš jau mušu no deguna nevar nodzīt,” tā bokseri raksturo mācītājs Tālivaldis, kurš Valkas rajona Aumeisteru pagasta “Kalna Bauņos” nav pirmo reizi, jo vada Bībeles studijas šīs atpūtas bāzes saimnieces Agitas ģimenei.

Esam šeit svētdien, 19. augustā, cerot, ka mūsu bērni varēs “izlaist tvaiku” pirms skolas. Agita ieved mūs savā trīsstāvu pasaku namiņā — viesu mājā. Meitenēm un vienam priviliģētam vīrietim — trīsgadīgajam Edim — kopā ar mammu Ingrīdu tiek atvēlētas divas istabiņas augšējā stāvā. Šeit ir arī duša un tualete.

Zēni ar skolotājiem Tālivaldi un Vilni mitināsies otrā stāva lielajā zālē tuvāk pie dienas nodarbību grafika.

Kad dārzā beidzas iepazīšanās spēle, deviņpadsmit kāju pāri izbrāžas cauri virtuvei, kur abas saimnieces gatavo pusdienas. Nepārvarams ir lielā magnēta — āra baseina — pievilkšanas spēks. Apkārt baseinam ir pusmetru augsts sietveida žogs, lai pasargātos no vardēm. Īpaši “lecīgās” tiek izķertas ar speciālu tīkliņu. Bērnus no ūdens var izvilināt vienīgi pusdienu smarža, kas plūst no nojumes tieši pie baseina.

Ceļa meklētāju kluba “Nāc līdzi!” jaunieši māca valcēniešiem, kā arī draugiem no Rīgas un Valmieras savu himnu un citas dziesmas. 

Spēles, rotaļas, stafetes, volejbols, teātris, vēstuļu rakstīšana un izdalīšana — tas viss aktīvās atpūtas dalībniekiem un vadītājiem liek krietni pasvīst. Tad baseins un atkal “let's go!” (aiziet!), saka Tālis. Vakaros tēja pie ugunskura dārzā un divsēriju video filmas “Jēzus” skatīšanās Agitas mājā.

Otrajā dienā bērni dodas pārgājienā uz Valkas rajona lielāko ezeru Salaini. Dīvainā kārtā ceļa gabals no sešiem kilometriem sākumā, kā teica Tālis, beigās pieaug līdz divpadsmit kilometriem, bet nav ne čīkstēšanas, ne zūdīšanās. Pie ezera, bijušajā medību pilī, ir atpūtas bāze. Te var peldēties, spēlēt bumbu, braukt ar ūdensvelosipēdiem.

No Salaiņa atgriežamies divās automašīnās. “Volgā” esam divpadsmit gabali. Pārējie iespiedušies “Ņivā”. Stikla tīrītāji notrauš retas lietus lāses, bet Viļņa autotaure gluži kā izrādē “Emīls un Berlīnes zēni” sveicina garāmgājējus.

Vakarā Agitas somu pirts. Visiem gribas no lāvas uz baseinu skriet padsmit reižu. Pirtij ieplānotā stunda, tāpat kā ceļš uz ezeru, izstiepjas divtik gara.

Trešajā rītā bērni pieceļas necerēti agri. Arī Boss ir klāt, un Valērija rokas degustē biezpiena plāceņu masu. Pēcpusdienā ir nometnes noslēgums. Atbrauks vecāki. Jānoslīpē skeču iestudējums par žēlsirdīgo samarieti un parādu atlaidēju. Radusies ideja — arī fragmentu, kā Jēzus ar mācekļiem brauc laivā un apklusina vētru, rādīt ārā baseinā. Kopā tiek sasieti divi matrači, uz kuriem sēž mācekļi, bet Jēzus (Mārcis) matraču priekšgalā ieguļas peldriņķī. Vētras taisītāji, kuriem jāšķiež laivā ūdens, gan pierimuši par ātru, bet citādi mēģinājums izdodas labi.

Vecāki ir klāt. Arī Agita ir kopā ar mums lielajā zālē. Visi dziedam himnu “Nāc man līdzi uz zemi šo, kur eju es! Bēdas, asaras tur nav, kur eju es”. Bērni saņem nelielas piemiņas veltes un ar aplausiem apstiprina, ka vēlas atgriezties šeit atkal.

Skečs ar Jēzu jāatkārto divas reizes. Ņemot vērā režisores Ingrīdas piezīmi, vētras taisītāji nu sakūluši tādus viļņus, ka pirmo reizi Mārcis nepaspēj apsaukt jūru, kad pats jau iekritis tajā.

Agita mūs ne tikai ir lutinājusi savās mājās, mācījusi galda kultūru un cienājusi ar āboliem, bet kopīgajās vakariņās vēl tos krāmē mūsu ceļa somās, dalot līdzi arī ziedu pušķus un mīļus novēlējumus.

Pārgājiens

Pirms došanās ceļā Tālivaldis jautā: “Vai dalības maksa visiem ir līdz?” Pār dažu sejām nolaižas ēna. Tie, kam labāka atmiņa, tūlīt sāk smaidīt, jo atceras augsto dalības maksu — priecīgu noskaņojumu, par ko bija rakstīts afišās. Tāpat bērni nav aizmirsuši visu pārējo, kas ņemams līdz, lai izdzīvotu džungļos.

Tieši turp 7.oktobrī dodas trīsdesmit divi jauni un drosmīgi pārgājiena “Džungļu spēles brīvā dabā” dalībnieki. Viena trešdaļa no viņiem ir Valkas krīzes centra uzskaitē esošie tīņi, ar kuriem jau tikusies Gunta Vilne, kuras rokās šodien ir vadības groži. Laimīgu ceļu mums vēl arī Gaļina Sokolova, kad atstājam pulcēšanās laukumu pie Sarkanā Krusta ēkas.

“Vai tālu vēl džungļi?” ejot trīs pirmos kilometrus pa šoseju jautā bērni, jo īsto maršrutu zina tikai vadītāja un daži palīgi. Lielajiem soļotājiem līdzi turas arī mazākie — astoņi bērni no Ērģemes bērnu nama. Nelielā migla izklīst. Nonākot pie meža, saņemam vēstuli no pastnieka Puķuzirņa. Viņš mums iesaka sadalīties divās grupās, jo meža ceļi ir šauri, kā arī turpmāk sekot viņa izliktajām ceļa zīmēm.

Gunta ar pirmo grupu dodas uz indiāņu taku, kura nobērta ar sausām lapām, tādēļ pa to jācenšas noiet pēc iespējas klusāk, lai nenonāktu iedzimto gūstā.

Otra grupa kopā ar Tāli aizvērtām acīm garšo dārzeņus un aptausta dažādus priekšmetus, lai noteiktu, kas tie tādi ir.

Tāpat mežā ir spēles, kurās jāsasprindzina gan dzirde, gan redze. Vienā brīdī pārvēršamies par putniem, zaļajā sūnā lasot brokastu tārpus — krāsainus dzīparus. Pie diviem augstiem bērziem ir pļaviņa, kurā meža pastnieks liek mums sameklēt ļoti bailīgu dzīvnieciņu Pruī, kurš pat nerunā. Gar takas malu vācam arī tās lietas, kuras pazaudējuši Pruī bērni, nākot no skolas.

Iznākot saulainā izcirtumā, pēkšņi atskan palīgā saucieni. Iz kādas vēja izgāztas egles saknes ir vilka midzenis. Jāatbrīvo tajā sagūstītā Sarkangalvīte. Par sniegto palīdzību viņa mūs atalgo ar pīrādziņiem.

Pirmo reizi mežā nonākam pie tik liela un stipra zirnekļa tīkla, ko nevar notraust ar roku, bet pa vienam jālien cauri tā acīm.

Katrs varam pārliecināties arī par to, ka nav viegli noiet, balstoties un turoties pie divām virvēm, kuras novilktas starp divu ozolu stumbriem.

Bija jau ceļā arī citi pārsteigumi, bet vai nu visu uz papīra var uzrakstīt.

Beidzot klāt arī džungļi! Zaļiem apsējiem ar galvu plīvojot, “zaķu” bars iecilpo biezoknī. Pēc brīža tiem ir jāpieklust un jāpaslēpjas — pa pēdām seko plēsēji. Arī tie nav visuvareni — Arnis un Ivo ir zibenīgi un nesaudzīgi katastrofas un slimības lomās. Džungļos sākas asa cīņa par izdzīvošanu.

Tikai cilvēkam ir izvēle — saudzēt vai nogalināt. “Vai gribi dzīvot?” prasu vilkam Ļošam. “Jā!” Kad palaižu viņu brīvībā, Ļoša man priecīgs paziņo, ka pats jau piecpadsmit dzīvības paspējis citiem atņemt.

Spēle ilgst 45 minūtes. Pēdējais svilpes signāls. No meža iznākušie zaķi, vilki un sērgas atkal ir cilvēki. Cilvēki, kuriem Dievs dod izvēles brīvību.

Pēc ugunskura dūmiem smaržo tēja, cepumi, drēbes un izcīnītās medaļas. Palēkdamies savu balvu mammai rādīt nes jaunākais pārgājiena dalībnieks — trīsgadīgais Edis.

Caur autobusa logu stikliem mums māj Ērģemes bērnu rociņas.

Augstu rudens debesīs aizslīd gājputnu kāsis...