Atziņas no Holandes: Kā aizsniegt tos, kas aizgājuši no draudzes

“Dievs mīl tos, kas ir aizgājuši no draudzes, un viņi mīl Dievu. Viņi nepameta draudzi un nekļuva pasīvi tādēļ, ka nepiekrita mācībai. Tas notika cilvēku dēļ, konfliktu dēļ un apstākļu dēļ”

Tā saka J. Holanders, kurš ir mācītājs vienā no Holandes draudzēm. Viņš savā darbā īpaši pievērsies tiem cilvēkiem, kuri pametuši draudzi. Holanders uzskata, ka tā ir ļoti sāpīga, bet svarīga tēma, kuru mēs esam atstājuši novārtā. Līdzdalām AV lasītājiem tās atziņas, ar kurām viņš dalījās mācītāju sanāksmē rudenī. Mēs ceram, ka tas iedrošinās Latvijas draudzes iedegties darbam par tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ draudzi ir atstājuši. 

Cilvēki pamet draudzi
Trīs gadu laikā Ziemeļamerikā adventistu draudzi atstāja 42 tūkstoš 556 cilvēki. Tie bija 6 procenti no kopējā draudzes locekļu skaita jeb 45 procenti salīdzinot ar to skaitu, kas kristījās. Taču tie ir tikai cilvēki, kuri no draudzes sarakstiem tika izsvītroti. Ja vēl pieminēsim tos, kuri ir neaktīvi un draudzi apmeklē ļoti reti. Apmēram puse no oficiāli esošajiem draudzes locekļiem apmeklē dievkalpojumus sabatā. Un Latvijā situācija nav labāka. No oficiāli kristītajiem draudzes locekļiem lielu daļu mēs varam uzskatīt par aizgājušiem vai neaktīviem cilvēkiem.

Pievēršot lielu uzmanību evaņģelizācijai un Vēsts pasludināšanai, mēs to esam padarījuši par prioritāti, un centušies darīt visu, lai iepazīstinātu ļaudis ar adventes vēsti. Diemžēl darot vienu, esam atstājuši novārtā otru. Rūpējoties par evaņģelizāciju, mēs ne vienmēr esam centušies, lai motivētu jaunos draudzes locekļus iesaistīties draudzes dzīvē un, beigu beigās, rūpējušies, lai viņi paliktu draudzē.

Tā kā fakts, ka daudzi cilvēki draudzi pamet, tomēr ir acīmredzams, mēs esam meklējuši tam attaisnojumu. Ir dzirdēti dažādi argumenti — “viņi, acīmredzot, neuzticējās patiesi tam Kungam”, “tas bija tikai tāds emocionāls pacēlums”, “viņi ir pazaudējuši ticību”, “viņi ir vāji kristieši un nav spējuši pastāvēt par savu ticību”, “tas ir normāli, ka draudze daļu locekļu pazaudē” utt.

Lai arī ko mēs nesacītu, pētījumi liecina, ka vairumā gadījumu, kad cilvēki atstāj draudzi, viņi nezaudē ticību, viņi nav to uztvēruši tikai emocionāli un viņi nav vāji kristieši. Statistika liecina, ka draudzi bieži atstāj pat tie, kuri kādreiz tajā aktīvi darbojušies. Ir bijis laiks, kad viņi bijuši draudzes sirds. Viņi bija uzticīgi locekļi, kas darīja visus pienākumus un bija aktīvajā kodolā. Un tas nav normāli, ka draudze zaudē savus locekļus. Stress, kādu cilvēkam izraisa draudzes atstāšana, bieži vien līdzinās stresam, kādu mēs piedzīvojam tad, kad zaudējam savus mīļos.

Lai arī cik skumji tas nebūtu, ir noskaidrots, ka vairumā gadījumu iemesls, kādēļ cilvēki aiziet no draudzes, ir tas, kā mēs izturamies viens pret otru. Daudzi aiziet no draudzes neatrisinātu konfliktu, slikti atrisinātu konfliktu dēļ, tāpēc, ka nav bijuši iesaistīti draudzes aktivitātēs — viņi nav atraduši savu vietu draudzē. Un tad kā iemesls ir personiskās situācijas — šķiršanās, nepastāvīgums, nespēja dzīvot saskaņā ar draudzes standartiem. Šādās situācijās nosodoši draudzes locekļi var izdarīt vairāk ļaunu nekā labu.

Draugi, ir pienācis laiks, lai kaut ko šīs lietas labā darītu. Tas, ka tik daudz cilvēku atstāj draudzi, rada jautājumu, cik uzticami mēs esam. No vienas puses mēs sevi pasludinām par draudzi ar augstiem standartiem — draudzi, kas ir uzticīga Dieva Vārdam. No otras puses cilvēki nepaliek draudzē mūsu attieksmes dēļ vienam pret otru. Lai gan Bībele māca cilvēkus paklausīt Dievam, tā māca mūs arī mīlēt vienam otru.

Kā Dievs vērtē tos, kas pamet draudzi?
Lūkas 15. nodaļa mūs pārliecina, ka Dievs šos cilvēkus ļoti mīl. Trīs reizes Jēzus stāsta par kādu pazudušo, kuru bija nepieciešams atrast. Jēzus šo mācību uzsvēra trīs reizes cerībā, ka klausītāji sapratīs, cik Dievam ir svarīgi meklēt un atrast tos cilvēkus, kuri ir pametuši viņa ģimeni. Dievs saka, ka Viņš ir gatavs atstāt pārējās avis, kas ir drošībā, lai tikai meklētu pazudušo, un nelikties mierā, kamēr to nav atradis.

Vai arī mēs varam ko darīt?
Šis ir jautājums, kurš ir ļoti svarīgs. Ir daudzas lietas, ko mēs varam darīt.

1. Apzinieties, ka ikviens cilvēks, kuru jūs redzat draudzē, var to atstāt. Arī jūs pats.

50%, kas pamet draudzi, ir vecumā no 20 līdz 35 gadiem. Ja jūs esat šajā vecumā, jūs esat vislielākajā riska grupā. 25% no tiem, kas pamet draudzi, ir vecumā no 35 līdz 50 gadiem.

2. Veidojiet draudzē apziņu un pārliecību, ka tie, kas ir pametuši draudzi, vairums no viņiem joprojām mīl Dievu un cenšas ievērot kristietības pamatprincipus.

Šis ir ļoti svarīgs un grūts jautājums. Man ir dzīvē vairāki piedzīvojumi, kad pēc grūta un rūpīga darba cilvēks, ar kuru es strādāju, beidzot nolemj atnākt uz draudzi. Taču kāds no draudzes locekļiem viņam pasaka kaut ko tādu, ka cilvēks vairs nekad nespers kāju pār mūsu baznīcas slieksni.

Studējiet Bībeli un runājiet draudzē par to, kā Dievs izturas pret tiem, kas ir aizgājuši. Pētiet un mācieties, kas notiek tad, kad cilvēks atstāj draudzi. Esiet pārliecināti, ka visa draudze atbalsta domu, ka mums ir jāmeklē un jāstrādā, lai atgūtu pazudušos ģimenes locekļus. Veidojiet lūgšanas grupas, kuras atbalsta šo svarīgo darbu. Bez lūgšanas maz ir iespējams.

3. Izveidojiet sarakstu, kurā ir ierakstīti visi tie cilvēki, kuri ir pametuši draudzi pēdējo 30 gadu laikā, kā arī tie, kuri vēl skaitās draudzes locekļi, bet nekad neparādās draudzē. Ir svarīgi iedalīt visus šos cilvēkus sešās kategorijās:

a) tie, kas apmeklē draudzi vismaz reizi mēnesī (aktīvie draudzes locekļi),
b) tie, kas ir slimi un nevar atnākt (aktīvie draudzes locekļi),
c) tie, kas ir pārcēlušies uz dzīvi citur (īpaša situācija),
d) tie, kas apmeklē draudzi retāk nekā reizi mēnesī (neaktīvie draudzes locekļi),
e) tie, kas atnāk retāk nekā reizi gadā (neaktīvie locekļi),
f) tie, kas ir izslēgti no draudzes sarakstiem.

Mūsu mērķauditorija ir cilvēki, kas minēti d, e un f sarakstā – tie, kas draudzi vairs neapmeklē vai apmeklē ļoti reti.

Lai varētu viņiem palīdzēt, mums vispirms ir jābūt gataviem pašiem. Mēs jau runājām par pirmo vissvarīgāko darbu – veidot ikvienā draudzes loceklī apziņu, ka katrs var krist, un Dievs ļoti mīl tos cilvēkus, kuri Viņu atstājuši. Draudzei ir jāapņemas darīt viss, lai šos cilvēkus, ja iespējams, atvestu atpakaļ mīlošā ģimenē.

Nākamais solis ir izraudzīt draudzes locekļus, kas varētu kļūt par starpniekiem starp Dievu un cilvēkiem. Kad jūs izvēlaties ļaužu grupu, kas ir gatavi ziedoties aizgājušo cilvēku labā, esiet ļoti uzmanīgi. Mana pieredze rāda, ka nevajag tūdaļ izvēlēties tos, kuri paši ir gatavi iet pie šiem cilvēkiem. Ja draudzes loceklis saka: “Es labprāt iešu un pateikšu, ko viņiem vajag darīt,” tad atsakiet. Jums ir jāizvēlas cilvēki, kas ir:

- labi klausītāji,
- pilni mīlestības pret citiem,
- nenosodoši.

Šīs īpašības ir obligātas, lai mēs varētu strādāt aizgājušo draudzes locekļu labā. Ieskaitot pirmo. Ir nepieciešams, lai arī tad, kad kāds jūs izaicina, jūs spējat savaldīties un nevis atbildēt, bet uzklausīt.

Kad attiecīga grupa ir izveidota, to vajag apmācīt, un šajās mācībās jāņem vērā vairāki būtiski aspekti:

1. ir jāpārliecina grupas locekļus un visu draudzi, ka neviens nekad nevar zināt īsto iemeslu, kādēļ cilvēks ir aizgājis no draudzes, tik ilgi, kamēr jūs neesat pajautājis viņam pats personiski par to. Jums var šķist, ka jūs zināt, kāpēc viņš nav draudzē. Jūs domājat, ka iemesls ir acīmredzams. Tomēr mana pieredze rāda, ka šāda šķietama zināšana rada lielas problēmas. Jūs noteikti nezināt, kāpēc cilvēks nenāk uz draudzi. Kad jūs viņu satiekat, jūs nedrīkstat sacīt vai likt saprast, ka jums ir kaut kādas aizdomas par iemesliem. Tikai tad, kad cilvēks pats jums to ir atklājis, jūs varat ar viņu par to runāt;
2. kopā ar darbam nodevušos cilvēku grupu ir jāizstrādā rūpīgs apmeklējumu plāns. Šajā darbā noteikti jāpiedalās mācītājam. Un tad cilvēkus ir jāsagatavo dusmām un pārmetumu vilnim. Grupai ir jāsaprot, ka tikai mīlestība un izpratne varēs sadziedēt tās rētas, kādas cilvēkam radušās, aizejot prom no draudzes.

Te nu mums jārunā par to, ko daudzi draudzes locekļi nezina un nesaprot. Ļoti liela daļa cilvēku, kas nenāk uz draudzi, to ir sāpīgi pārdzīvojuši. Ja vien cilvēks nav zaudējis jebkādu interesi par Dievu, pastāv liela iespēja, ka jebkādas atmiņas, saistītas ar draudzi, viņam izraisa sāpīgas asociācijas. Tie var būt konflikti, kas viņu pamudinājuši tā rīkoties. Kāds kaut ko ir pateicis, izdarījis. Varbūt cilvēks ir izslēgts no draudzes. Vai arī neiet uz draudzi, jo nav iekļāvies draudzes standartos. Tas viss ir saistīts ar sāpēm.

Kad apmeklējumu plāns ir gatavs un draudzes locekļi apmācīti, mēs pa vienam (šajā gadījumā princips vienmēr iet pa diviem nav izrādījies tas labākais) dodamies pie cilvēkiem uz mājām. Uzreiz jāsaka, lielākoties mūsu apciemojums viņus neiepriecina. Cilvēka seja, mani ieraugot, paliek gara, un es ar to rēķinos. Šī iemesla dēļ cenšos būt maksimāli delikāts. Saku, ka pārskatīju draudzes sarakstus, atcerējos par viņu un gribēju tikai pārliecināties, ka viņš ir vesels un nevajag kādu palīdzību. Esmu laipns, smaidīgs, mīļš, bet īss. Saku, ka uztraucos par viņu, bet esmu priecīgs viņu redzēt veselu un tiešām gandarīts par to. Pirmās vizītes nedrīkstētu būt garākas par 20 minūtēm, ja vien cilvēks pats nelūdz jūs uzkavēties.

Kad ir pagājis zināms laiks, es atkal dodos pie viņa uz mājām. Rīkojos līdzīgi, taču cilvēks saprot, ka es viņu atceros un esmu nolēmis izrādīt rūpes.

Es nekad neprasu, kāpēc viņš nenāk uz draudzi. Šādi jautāt nedrīkst. Jums ir jāgaida, kad cilvēks pats sāks runāt par to, kāpēc viņš nenāk. Ja cilvēks ir emocionāls un draudzi atstājis konfliktu dēļ, dažkārt jau otrajā reizē viņš man saka: “Labi, nāc iekšā, es tev kaut ko pastāstīšu.”

Šis nu ir tas brīdis, kuram man ir jābūt gatavam. Tā ir reize, kad es dzirdu visbriesmīgākās lietas par draudzi, mācītāju, atsevišķiem cilvēkiem vai kristiešiem vispār. Sākas smagu pārmetumu un netīrumu gūzma. Viss, ko cilvēks daudzus gadus ir krājis sevī, laužas uz āru. Kad es par kādu mīļu cilvēku dzirdu netaisnus apvainojumus, tā vien gribas viņu aizstāvēt. Te nu ir vajadzīga pacietība un spēja klusēt. Ja jūs šādā brīdī neizturēsit un sāksit aizstāvēt draudzi, sakot, ka tik traki jau nav, tad ziniet, ka jūsu pūliņi ar to ir lemti neveiksmei. Tāpat kā augonis nevar sadzīt, pirms nav izgāztas visas strutas un smirdīgā masa, arī garīgs augonis nevar sadzīt, pirms viss rūgtums, kurš gadu gadiem krājies, nav izlijis ārā. Tas ir nepatīkams un pilnīgi nepieciešams process, pirms var sākties dziedināšana.

Tajā dienā, kad cilvēks ir izlējis visu savu rūgtumu un sāpi, nesāciet nekādu skaidrošanu. Nedariet to arī nākamajās reizēs. Vienkārši uzklausiet, izrādiet sapratni, lai cilvēks redz, ka jūs pārdzīvojat reizē ar viņu un raudāt reizē ar viņu.

Kad es pie šī cilvēka ierodos kādā no nākamajām reizēm un rūgtums ir mitējies, bet mēs atkal sākam sarunu par citiem tematiem, es izvelku no somas vienu anketu, kas manā darbā tālāk ļoti palīdz. Saku, ka mani ļoti satrauca tas, ko viņš stāstīja par notikumiem draudzē. Ļoti gribētu, lai draudze labotos un nākotnē tādas sāpes nebūtu jāpiedzīvo arī citiem. Tādēļ vai viņš nebūtu gatavs palīdzēt un aizpildīt šo anketu. Parasti man neatsaka, un tad es sēžu klāt un gaidu, kad cilvēks lēnām, nesteidzoties sāk rakstīt atbildes. Bet citreiz saku, ka atnākšu tai pakaļ nākamajās dienās.

Par šo anketu. Tā ir diezgan gara un saturīga, un tai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, es aicinu cilvēku to aizpildīt, lai draudze varētu mācīties no kļūdām, kādas tā ir pieļāvusi. Jebkurš gadījums ikvienam draudzes loceklim ir mācība. Taču anketai ir vēl viens mērķis — tā liek cilvēkam vēlreiz pārskatīt visu notikušo un to pārvērtēt.

Šī anketa tagad ir arī “Adventes Vēstu” rīcībā, un tās jautājumi ir apzināti salikti noteiktā secībā.

Pirmajā jautājumu grupā cilvēks tiek aicināts atcerēties, kā viņš kļuva par kristieti. Tie ir jautājumi — kad viņš pirmoreiz iepazinās ar draudzi, kas viņu piesaistīja adventistiem, kas viņu vispār pamudināja domāt par garīgām lietām? Šie jautājumi cilvēkam raisa atmiņas. Viņš atceras, kā viss sākās. Viņš atceras, cik ļoti viņš kādreiz mīlēja Dievu un kristiešus, cik viņš bija laimīgs. Pamazām hronoloģiskā secība turpinās. Nākošie jautājumi ir par to, cik bieži viņš apmeklēja draudzi, vai viņš iesaistījās kādās draudzes aktivitātēs, cik ļoti viņš bija nodevies draudzei, vai viņš sākumā tur jutās labi?

Tie ir jautājumi, kas liek atcerēties, ka kādreiz taču viņš mīlēja draudzi un bija tur laimīgs. Kas gan ir noticis, ka viņš vairs negrib tur rādīties?

Tad sākas sāpīgākā daļa. Sākas jautājumi par to, kas tieši cilvēku pamudinājis atstāt draudzi. Tur ir jautājumi par izjūtām, kādas tobrīd pārdzīvotas; kas bija pirmais pamudinājums domāt, ka draudzē kaut kas nav labi, kas notika tālāk un kāpēc beidzot cilvēks izšķīries, ka vairs uz draudzi neies?

Kad ir vēlreiz pārdzīvots notikušais, seko daži jautājumi par notikušā sekām. Vai cilvēks ir izslēgts no draudzes? Vai tā ir bijusi viņa paša vēlēšanās, vai tas ir noticis automātiski? Vai kāds ir pūlējies kaut ko darīt, lai viņu atkal redzētu baznīcā? Vai viņš apmeklē citu baznīcu? Un visbeidzot, vai ir kaut kas, ko vajadzētu mainīt, lai viņš kādreiz atnāktu uz draudzi? Vai viņš pieļauj tādu iespēju, ka kādreiz dzīvē viņš varētu atnākt apskatīties, kas baznīcā notiek? Šis ir ļoti svarīgs jautājums, jo tas pēc visa pārdzīvotā ar loģisku prātu liek pārdomāt, vai viņš varētu pārvarēt aizvainojumu, sāpes, rūgtumu, bailes vai kautrīgumu, lai atkal kādreiz spertu kāju pār baznīcas slieksni.

Pēdējais, vissvarīgākais jautājums ir: kādas ir viņa attiecības ar Jēzu Kristu? Vai cilvēks, būdams ārpus draudzes, joprojām mīl Jēzu? Vai viņš Viņu pielūdz? Varbūt bīstas? Aptauja noslēdzas ar pāris vispārīgiem jautājumiem, piemēram, kurā vecuma grupā respondents atrodas.

Mana pieredze rāda, ka šai anketai ir svētīga nozīme. Tā ļauj ikvienam pārvērtēt, kāpēc cilvēki atstāj draudzi, un arī iedrošina no draudzes aizgājušo vēlreiz atcerēties to vietu, kur viņš reiz jutās tik labi.

Ar Dieva žēlastību ne vienu reizi vien cilvēks pēc visiem pārdzīvojumiem, apmeklējumiem, anketas aizpildīšanas un arī turpmākiem neuzbāzīgiem, delikātiem, bet mīlestībā izdarītiem apciemojumiem ir nolēmis atkal atnākt uz draudzi. Tā ir liela Dieva žēlastība. Manā dzīvē tie ir lieli svētki. Taču, protams, arī atbildība. Tas ir ļoti svarīgs un nopietns darbs — mācīt draudzi, lai tā ir gatava uzņemt pazaudētos draudzes locekļus. Pastāvīgi māciet draudzi, ka ikvienam cilvēkam, kurš pēc ilga laika ir atkal ienācis baznīcā, ir jāatrod silta un mīloša ģimene, kura nekad neatgādinās pagātni un nekad neļaus izsprukt kādam asākam, pārmetošam vārdam. Atcerieties, ka ik sabatu baznīcas solu rindās var sēdēt kāds, kurš tieši tajā brīdī nolēmis, ka viņš tur atnācis pēdējo reizi.

Ja jūs vēlaties sadarboties ar Kristu pazudušo glābšanā, tad atcerieties, ka tā nav programma, kurā jūs kādu laiku pastrādāsit un pēc tam gadiņu varēsit atpūsties. Aizsniegt pazudušos draudzes locekļus — tas ir darbs visai draudzei un tik ilgi, kamēr vien būs cilvēki, kuri atstāj draudzi. Esiet arī reālisti. Negaidiet, ka visi, kas aizgājuši, atgriezīsies. Mēs nekad neaizsniegsim visus cilvēkus. Daži no viņiem pievienosies citai draudzei. Citi tā arī ceļos no vienas draudzes uz otru, kaut ko meklējot. Un tomēr, lai gan vienmēr ir tādi, kurus grūti aizsniegt, mēs nedrīkstam nolaist rokas. Tie, kas savulaik apmeklējuši draudzi kā bērni un auguši kristīgā ģimenē; tie, kas pametuši draudzi, jo pārkāpuši laulību vai šķīrušies; tie, kas nav draudzē, jo nav spējuši dzīvot atbilstoši draudzes standartiem; tie, kas aizgājuši no draudzes konfliktu dēļ — tie ir cilvēki, kurus var atgriezt atpakaļ. Viņu dēļ ir vērts censties. Un Dievs svētīs jūsu pūles!