Ak, laimīgie jaunieši!

Dažādu svarīgu iemeslu dēļ neesmu Rīgā bijusi jau vairākus mēnešus. Pa šo laiku informāciju par draudžu jaunumiem iegūstu no “Adventes Vēstu” vai “Atspulga” izdevumiem. Jā, pa šo laiku jaunieši izveidojuši Café Church, to vieni slavē, otri peļ, trešie “paliek zem lupas” un ierauga kādu mušu ziloņa lielumā. Nē, man pašai jāredz, jo mani jaunieši arī ir tur, dzīve mācījusi — tici tikai tam, ko redzi un dzirdi pati.

Rīga. Satieku kādu jaunieti dievnama vestibilā, prasu, vai viņš arī iet uz CC — nē, tur viņam neesot ko darīt, jo esot izaudzis no tā. Es saku (esmu divas reizes vecāka par viņu), ka jūtos jauna un turos kopā ar jauniešiem un iešu TUR. “Nu, tu esi jauna, bet ne garīga,” viņš noteic un pazūd... Tas mani neatbaida doties uz Café Church (CC) pasākumu. Jā, zālē pie galdiņiem ir jaunieši, nāk vēl un vēl, smaidoši, nopietni, draiski, lēnīgi... Kā jau jaunieši. Atmosfēra, kāda ir vienīgi jauniešu saietos! Tas uz mani iedarbojas kā dzīvinošs vitamīns.

Pasākums var jau sākties. Paskaitu, cik sanākuši — ap 70, jaunieši un daži vecāki arī te ir. Uz galdiņiem gaumīgi sakārtoti cepumiņi, iedegtas svecītes oriģinālos svečturos — kokosriekstu čaulās. Meitenes nes krūzes. Ak, tad te nu būs tomēr tā lielā, grēcīgā kafijas dzeršana — nekā nebija, tiek nesta tēja, zāļu tēja, pie visiem galdiņiem. Tā tas vienmēr esot. (Kafija esot — pašlaik atvesta no Vācijas, šķīstošā labības un cigoriņu kafija, var dabūt pret ziedojumiem, bet ja kāds nolēmis, ka nepieciešama veselībai dabīgā kafija, arī to var dabūt, ... bet te jau jaunieši ir veseli!)

Bet nav jau laika dzert, jo interesi saista vadītāji (Astra, Andris, citreiz citi), kas izsaka prieku par katru, kas ieradies (liekas, ka priecājas tieši pār mani, labā oma kļūst vēl labāka); uzdod dažādus, tieši šodienai rosinošus jautājumus, atbildes nāk atsaucīgas, dažādas, bet no sirds, atklātas. Tas ir sevišķi simpātiski. Kad domas iekustinātas, jauniešus uzrunā kāds sludinātājs (Dzintars, Ģirts, katru reizi cits), kas pats ir jauns un zina, ko un kādā veidā jauniešiem pasniegt vajadzīgo. Paveros apkārt, sejas nopietnas, koncentrētas uz runātāju, neviens pat nesačukstas.

Pārrunāto tematu turpinām ar dziesmām. Klausāmies solistu Juri. Bet viņš, kādu pantu iedziedājis, neļauj klausīties, liek visiem dziedāt, vēl un vēlreiz, un vēl, kamēr skan kā jauniešiem pienākas. Juris pūlas ar visu atdevi ... (citreiz esot citi mūziķi, kas sniedz koncertus). Zāle ir liela, bet var redzēt, ir daudz domāts un darīts, lai visi labi dzirdētu, lai viss būtu “līmenī”. Ir mikrofoni, ir skaļruņi un ir milzum daudz vadu, kas kā stīgas sanāk pie Sanda pults — uz vadības galda. Tur nu jābūt “specam”, lai “spēlētu” pa šīm stīgām, lai tur steigtos tieši tie impulsi, kas vajadzīgi. Izrādās, ka katru reizi ir vajadzīga vairāk nekā stunda, lai visu aparatūru uzstādītu, un tikpat daudz, lai novāktu, un Sandis to uzticīgi dara, lai visi justos labi, lai mūzika skanētu labi.

Un tad otrā daļa — diskusijas par noteikto tēmu, šoreiz vada Aidis Tomsons. Kur vēl labāk pavadīt laiku, kā svētīgās diskusijās par garīgiem, cēlinošiem tematiem! Un tik ātri jau viss beidzies?!

Nē, jaunieši neskrien uz izeju, nepavisam nesteidzas ārā ātrāk paķert savu mēteli; nē — paliek pa pulciņiem, kaut ko spriež, pārrunā, norunā, cits smejas, priecājas, un dalīts prieks ir dubultprieks. Ak, viena meitene pat raud, bet ne jau viena, draudzene klāt, mīļi apkampj, un tad jau pamazām paliek vairs pusbēdas. Egita paspēj kādu intervēt nākošam “Atspulgam”, Daina ar meitenēm nokopj galdiņus, daudzi spriež par nākošām talkām, jo jaunieši nesen bija Somijā, redzēja tur jauniešu Café Church, telpas “Eiropas līmenī”, bet, man liekas, ka mūsu jaunieši ir laimīgāki, jo pašu rokām veidota zāle, iekārtojums, skaņu aparatūra — ja tas viss darīts no sirds, tas būs neizsakāmi vērtīgāks par vislabāko “Eiropas līmeni”.

Un es stāvu maliņā un domāju: “Ak, laimīgie jaunieši!” Tagad ir izglītības iespējas, un cik svētīgi, ka katrs jaunietis liek savas izglītotās spējas Dieva darbā. Mums ir tik labi, darboties griboši jaunieši! Viss notiek profesionālā līmenī. Lai Dievs Jūs svētī!

Kad mēs savā jaunībā satikāmies kādi 7 kopā, tad jau bija svētki, bet te 70, un katru sabatu! Man liekas, ka katrā Latvijas pilsētā vajadzētu tādu jauniešu CC, kur var vest savus draugus un pašiem tikties. Apzināties, ka neesi viens cīņā par Labo, ka tev ir domubiedri, ka tev ir kur atnākt!

Ieteiktu arī katram manas paaudzes “vecam adventistam” vienreiz pašam redzēt, cik laba lieta ir šī jauniešu kafejnīca!

Ak, laimīgie jaunieši!