Pārgājiens Tukumā

Ja runā par mošanos no ziemas miega, tad vairāk, liekas, domā par lāčiem, ežiem un citiem dzīvniekiem. Tiem, kuri ir pārziemojuši vienuviet un nu ir modušies, lai atkal izzinātu pasauli.

Kaut ko līdzīgu piedzīvojām arī mēs, kad nolēmām doties pirmajā pavasara pārgājienā. Un lai šī doma gūtu praktisku piepildījumu, svētdienas rītā devāmies ceļā.

Lai gan tie, kas cerēja uz siltāku laiku nekā patiesībā bija, jutās nedaudz vīlušies, tomēr tas nebūt neietekmēja vispārējo noskaņojumu. Un nevarētu teikt, ka arī saulīte nemaz nespīdēja, taču tā, kā tautā saka, bija “ar zobiņiem”.

Sākumā ceļš veda gar šosejas malu, kur mūs pavadīja daudz ziņkārīgu skatienu. Un bija jau arī ko redzēt. Bijām taču 35 cilvēki, jāsaka, diezgan prāva grupiņa. Šeit varētu vēl piebilst, ka jaunākajam dalībniekam bija 11 mēneši, vecākajam 60 gadi.

Turpinājām savu ceļu jau pa meža takām, kur saņēmām pirmo uzdevumu. Mazākajiem vajadzēja sameklēt pa pāris zariņiem, kas tūlīt pat tika arī izdarīts. Tie visi tika salikti vienkopus, un katrs varēja saņemt kādu no šiem zariņiem, taču pirms nosaucot vienu no Dieva īpašībām. Sakāmā, protams, netrūka, un mēs zinām, ka īpašību ir daudz vairāk nekā 35.

Ejot tālāk, katrs varēja izvēlēties ko darīt — sameklēt sev sarunu biedru, lasīt baltās vizbulītes, piebiedroties dziedātāju pulkam vai vienkārši izbaudīt meža mieru.

Kad vadītājs zināja teikt, ka esam galā, daži pat neslēpa izbrīnu, cik ātri esam atnākuši. Jā, bijām atnākuši tur, kur vajadzēja notikt, ja tā varētu teikt, ekskursijas saviesīgajai daļai — “Sveikuļos”.

Jāsaka, ka tā ir ļoti pateicīga atpūtas un aktivitāšu vieta. Ugunskura vieta ir izveidota tā, ka no turienes ir pārredzams gan dīķis, gan viss pārējais laukums. Laukums, kurā ir šūpoles un bērniem paredzēta spēlēšanās vieta.

Apmetāmies, protams, pie ugunskura, kas jau drīz vien meta dzirksteles pret debesīm un sildīja mūsu nosalušos degunus.

Sasildīties palīdzēja arī sarūpētais cienasts, kas svaigā gaisā garšoja daudz citādāk nekā mājās.

Vēlāk mums bija iespēja kopīgi dalīties savās zināšanās. Varējām pārbaudīt katrs sevi, cik labi pazīstam Bībeli.

Dalījāmies grupiņās. Ja ko nezinājām paši, tad priecājāmies, ko zināja otrs. Un šeit droši vien būtu vietā atcerēties to, ka Dieva pazīšana notiek arī caur Bībeli. Cik daudz mēs pazīstam šo grāmatu, tik daudz zināsim par Dievu. Kādā brīdī šīs zināšanas mūsu dzīvē var izšķirt ļoti daudz.

Kopā bijām vairākas stundas. Bērni bija veselīgi saguruši, daži pat pamanījās aizmigt. Lielie, izskrējuši vēl pēdējo spēli, arī saprata, ka ekskursijas laiks jau ir beidzies. Par to, liekas, atgādināja arī mākoņi, kas, bariņā savilkušies virs mums, brīdināja ar pāris lielām lietus lāsēm.

Es ceru, ka šī nebūt nebija mūsu pēdējā ekskursija. Iesākām pavasarī, turpināsim arī vasarā un, kas zina, varbūt pat vēl iesoļosim rudenī.

Tas ir tā vērts.