Adventists iegūst 1. vietu pasaulslavenā vokālistu konkursā Rīgā
18. novembris, 2022 | Komunikācijas nodaļa
No 24. līdz 30. oktobrim norisinājās prestižais jauno vokālistu konkurss “Operalia”, kas pirmo reizi tā vēsturē notika Rīgā. Konkursā piedalījās operdziedātāji no visas pasaules. Šogad pirmo vietu vīriešu balss grupā un dona Plasido Domingo sarsuelas balvu ieguva vokālists un adventists Entonijs Leons (ASV).
Entonijs ir ieguvis bakalaura grādu mūzikā SDA Lasjerras universitātē Kalifornijā, kā arī maģistra grādu vokālajā izpildījumā Jaunanglijas Mūzikas konservatorijā Masačūsetsā.
Konkursu "Operalia" 1993. gadā dibinājis Plasido Domingo, lai atklātu daudzsološus mūsdienu jaunos operdziedātājus un palīdzētu viņiem uzsākt karjeru. "Operalia" mērķis ir piesaistīt visu balss tipu dziedātājus no visas pasaules vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit diviem gadiem, lai viņus noklausītos izcilāko starptautisko personību žūrija pasaules prestižākajā un konkurētspējīgākajā skatē.
Katru gadu konkursam tiek iesniegts simtiem pieteikumu. Priekšatlases žūrija noklausās katru iesniegto ierakstu un izraugās labākos kandidātus (no 30 līdz 40), kuri piedalās attiecīgā gada konkursā. Starptautiskā žūrija, kuras priekšsēdētājs ir Plasido Domingo, divu dienu ceturtdaļfinālā noklausās katru no izvēlētajiem dalībniekiem. Pēc tam tiek atlasīti divdesmit dalībnieki, kas turpina piedalīties pusfinālā, savukārt desmit dziedātāji tiek izraudzīti finālam.
30. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā norisinājās konkursa fināls, kurā sacentās 13 finālisti.
Entonija uzstāšanos iespējams noklausīties YouTube: https://youtu.be/85LY1hfPJNg
SDA Latvijas draudžu savienības pārstāvjiem bija iespēja personīgi sazināties ar Entoniju un viņu intervēt. Entonijs ar lielāko prieku piekrita, un intervija notika 17. novembra vakarā pēc Losandželosas laika.
Ir pagājušas aptuveni trīs nedēļas kopš konkursa “Operalia”, bet es vēl aizvien spilgti atceros prieku par tavu uzvaru un atmiņas no brīnišķīgā koncerta. Pastāsti, kā tu juties, kad saprati, ka esi ieguvis pirmo vietu vīriešu balss kategorijā?
Iegūt pirmo vietu - tā bija neaprakstāma sajūta. Es nezinu, vai man pat ir īstie vārdi, lai to raksturotu, bet es atceros, ka tad, kad Plasido Domingo nosauca manu vārdu, es, šķiet, pilnībā zaudēju realitātes izjūtu. Domāju pie sevis: “Kas notiek?” Tad piegāju pie Plasido, viņu apskāvu un teicu: “Paldies, ka sniedzi lielāko pagodinājumu manā dzīvē.” Tad pateicos žūrijas locekļiem. Tas bija prātam neaptverami. Tikai pēdējo nedēļu laikā es esmu patiesi “sagremojis” to, kas ir noticis. Es esmu ļoti priecīgs arī par to, ka ieguvu balvu par sarsuelas izpildījumu. Es jau atrados uz skatuves apbalvošanas sākumā, jo biju saņēmis šo balvu. Kad viņi sāka nosaukt trešās un otrās vietas ieguvējus, es sapratu, ka mans vārds vēl nav nosaukts, tāpēc man likās - vai nu es iegūšu šo pirmo vietu, vai arī nē. Es nezināju, kas notiks tālāk. Kad viņi nosauca manu vārdu, tas bija neticami.
Kā tu parasti sagatavojies pirms uzstāšanās?
Pašlaik man nav konkrētas rutīnas, bet dienā, kad man jāuzstājas, es cenšos izgulēties, jo miegs ir labs gan balsij, gan prātam. Kad es pamostos, izdzeru daudz ūdens, paēdu labu maltīti kādas divas trīs stundas pirms uzstāšanās, jo es nevaru ēst tieši pirms tam. Pēc koncerta gan varu apēst daudz. Kad nonāku vietā, kur notiks koncerts, es iesildos, atkārtoju savu partiju, cenšos nerunāt ar daudz cilvēkiem. Es lūdzu. Es vienmēr lūdzu un domāju par to, kādēļ es dziedu, un kas ir tas, ko es vēlos nodot publikai, lai viņi var piedzīvot labāko uzstāšanos, kādu varu viņiem sniegt. Tieši pirms uziešanas uztraucos visvairāk, bet, kad jau esmu uz skatuves, uztraukums pazūd.
Entonij, tu biji viens no jaunākajiem - ja ne pats jaunākais - no konkursa dalībniekiem. Vai dalība šajā konkursā tev tādēļ bija vēl lielāks izaicinājums?
Es nebiju pats jaunākais. Meitene, kas ieguva pirmo vietu, bija jaunāka par mani, viņai ir 24 gadi. Man ir 25. Bet es noteikti biju jaunākais no vīriešiem. Zini, tas ir interesanti būt grupas “zīdainim”, pašam jaunākajam. Tev var būt tāda sajūta, ka esi pārāk jauns vai nesagatavojies, vai nepieaudzis, vai arī visi ir daudz vecāki un pieredzējušāki - kas patiesībā ir ļoti svarīgi, ja tu esi dziedātājs -, bet no otras puses, ja tu esi ļoti jauns un labi uzstājies, tad tas tev var būt par svētību. Cilvēkus ļoti fascinē jauni un talantīgi cilvēki. Kamēr vien tu uzstājies un dari to labi, tā tev var būt priekšrocība. Bet, protams, svarīgi arī ir tas, kas klausās. Daži cilvēki, kas klausās, var padomāt: “Jā, viņš ir labs, bet pārāk jauns, tādēļ apbalvosim vecākus cilvēkus.” Tādi cilvēki tiešām ir, jā. Esmu bijis tādos konkursos, kur esmu pats jaunākais un balvas tiek sniegtas vecākajiem, lai gan esam dziedājuši vienlīdzīgi, bet tādēļ, ka viņi ir vecāki, žūrijas locekļi domā, ka viņiem šī balva ir vairāk nepieciešama nekā man. Bet konkursā “Operalia” viņi bija gatavi dot man iespēju, un, manuprāt, mans vecums šoreiz bija kā priekšrocība.
Vai tu nāc no muzikālas ģimenes?
Patiesībā jā. Lielākā daļa manas ģimenes gan nodarbojas ar medicīnu. Viņi ir ārsti vai psihiatri. Manā ģimenē ir arī daudz mācītāju. Mani vecāki nodarbojas ar medicīnu, bet mani vecvecāki bija mācītāji. Manu vecāku aizraušanās ir mūzika - mamma ir soprāns, tētis - tenors. Mamma spēlē klavieres un flautu, bet tētis - vijoli, klavieres, akordeonu, klarneti, saksofonu. Mammai ir četri brāļi no Kolumbijas, un viņi visi ir ārsti vai psihoterapeiti, bet viņi visi ir tenori. Man ir arī brālēni, kuri ir tenori. Tā nu es izaugu ģimenē, kurā ir mūzika. Sabata pēcpusdienās mēs pie mana onkuļa kopā paēdām pusdienas, tad vakarā apsēdāmies pie klavierēm, dziedājām itāļu un spāņu dziesmas un ārijas. Fonā bieži skanēja “trīs tenori” [Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo, Hosē Karerass - red.piez.] un citi slaveni operdziedātāji. Tā es izaugu šādā dziedošā ģimenē. Kad es biju bērns, mums bija ģimenes “grupa” un koris. Mēs šeit, Dienvidkalifornijā, mēdzām doties no vienas spāņu draudzes uz otru, kopā uzstājāmies, un mans vectēvs sludināja. Mēs bijām kā tāda ceļojošā, muzikālā ģimene.
Kad man bija divi gadi, es varēju nodziedāt itāļu āriju “La donna è mobile” no Verdi operas “Rigoletto”. Atskatoties uz to visu, es saprotu, ka man īsti nebija izvēles, kā vien kļūt par dziedātāju.
Vai šī ģimenes ietekme bija iemesls, kādēļ nolēmi kļūt par dziedātāju?
Savā ziņā jā. Tas patiesībā ir interesants stāsts, kā es sāku nodarboties ar dziedāšanu. Lai gan visa mana ģimene ir ļoti muzikāla un es tanī uzaugu, es nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Mans sapnis kā bērnam un pat kā jaunietiem bija kļūt par ārstu - tāpat kā visi pārējie ģimenes locekļi. Un es plānoju nodarboties ar mūziku hobija līmenī, jo man tas patika. Universitātē es sāku studēt medicīnu. Bet es vienmēr apzinājos, ka mīlu mūziku. Kad biju mazs bērns, man ļoti patika dziedāt. Kad mani vecvecāki mani ņēma līdzi uz lielveikalu, es bieži vien tur sāku dziedāt, un cilvēki apstājās un skatījās, kā es dziedu. Bet šķiet, ka tad, kad man palika kādi trīs vai četri gadi, es pārtraucu dziedāt. Es īsti nezinu, kāpēc, bet man laikam nepatika visa tā uzmanība, kas man tika pievērsta. Tā vietā mana mamma pieteica mani uz klavierspēles nodarbībām, kad man bija četri gadi. 11 gadu vecumā sāku mācīties arī saksofonu. Bet visu to laiku es īsti nedziedāju. Vidusskolā sāku dziedāt adventistu Lasjerras universitātes korī. Tas bija laiks, kad sāku dziedāt plašākai publikai. Pirms pievienojos korim, es dziedāju tikai savā skapī. Vakaros, kad visi grasījās iet gulēt, es teicu mammai: “Ai, mammu es iešu augšā, man ir daudz mājasdarbu,” bet patiesībā es paslēpos skapī, ieslēdzu “trīs tenorus” un centos atkārtot to, ko viņi dzied. Skapī es paķēru kādu džemperi un dziedāju tajā, lai neviens mani nedzirdētu.
Cik ilgi tu to darīji?
Vairākus gadus. Tas bija ilgs laiks. Lielākoties visa pamatskola. Mana sirds man vienmēr sacīja, ka man vajag dziedāt, bet es negribēju, lai kāds par to zinātu. Man laikam par to bija kauns.
Vidusskolā es pievienojos korim. Un vidusskolas laikā pateicu vecākiem, ka studēšu medicīnu, bet iegūšu izglītību arī vokālajā mūzikā. Un tad viņi man teica: “Par ko tu runā? Tu taču nedziedi! Mēs neesam dzirdējuši tevi dziedam, kopš tev bija divi gadi!” Universitātē es sāku dziedāt oktetā. Tad tas kļuva par kvartetu, tad par duetu, un beigās paliku viens pats. Es sāku dziedāt solo. Pirmajā studiju gadā adventistu Lasjerras universitātē es pieteicos konkursam, un ieguvu 3. vietu. Tā bija pirmā reize, kad kāds mani vispār bija dzirdējis dziedam, kopš es biju mazs bērns. Es nekad nebiju apguvis dziedāšanu nodarbībās, lai gan mamma mani tām pieteica, bet man tās tik ļoti nepatika, ka es iekaustīju savu brāli, raudāju, darīju jebko, lai tikai mani no tām izņemtu.
Universitātes pirmajā gadā, kad bioloģijas kurss bija pusē, es sapratu, ka bioloģija nav domāta man. Man tā nepadevās, un es sapratu, ka viss, ko vēlos darīt, ir doties uz mēģinājumu zāli un dziedāt. Patiesībā tā bija ļoti grūta izvēle - sākt nodarboties ar mūziku. Jo tas nozīmēja atteikties no tā, par ko biju sapņojis visu savu dzīvi. Es biju nolēmis, ka man ir jāseko savas ģimenes pēdās, tādēļ šis bija liels lēmums. Šī izvēle mani īpaši mudināja meklēt Dievu lūgšanās. Es lūdzu, lai Viņš man atklāj to ceļu, pa kuru man ir jādodas; kas ir tas, ko man iesākt ar savu dzīvi. Jo bez Dieva es to nevarētu saprast. Ir viens konkrēts cilvēks, tenors, arī adventists, kurš man pateica šo: “Zini, tev varbūt ir plāns savai dzīvei. Un tas ir labi. Bet, ja gadījumā tev nav, man šķiet, ka tev vajadzētu apdomāt profesionālo dziedāšanu, jo man šķiet, ka tu to spētu.” Un tas man lika domāt. Es atteicos no medicīnas, un Dievs sāka pavērt durvis uz dziedāšanu. Es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka būšu tur, kur tagad esmu. Bet Dievam bija cits plāns, un es to vēl aizvien turpinu atklāt.
Šķiet, ka šis bija tāds kā pagrieziena punkts tavā dzīvē. Kādos veidos Dievs apstiprināja to, ka tev jādodas pa šo ceļu?
Dievs pret mani ir bijis tik labs, tas ir neticami. Viņš ir atbildējis uz manām lūgšanām tik daudzos veidos šo gadu laikā. Šis tenors man bija viena no atbildēm. Pēc tam es ļoti dedzīgi lūdzu Dievu un nepārtraukti lasīju Bībeli. Universitātes pirmajā gadā es sāku personīgi pētīt Bībeli, jo es sapratu, ka man vajag kādu norādi. Dievs man sniedza atbildes caur vairākiem cilvēkiem. Viņš visu jau bija izplānojis, un man tikai vajadzēja noraudzīties, kā tas viss atklājas manā dzīvē. Visas šīs lietas, kas ar mani notikušas, nav sakritība. Un iemesls, kādēļ es to varu saskatīt, ir tas, ka tieši tā darbojas ticība. Jo ticība pieprasa ko tādu, kas ir ļoti neērts. Kā, piemēram, atteikties no saviem plāniem un savām idejām. Lai gan tas ir ļoti grūti atteikties no saviem plāniem. Bet tikai tad, kad tu atsakies no tiem un nodod visu Dieva rokās, tu vari saskatīt Dieva vadību savā dzīvē. Un tajā brīdī tev ir jābūt gatavam, ka tu nezināsi, kas notiks tālāk. Es nezinu, kas mani sagaidīs tālāk, bet zinu, ka Dievs visu kontrolē.
Tu minēji, ka ticība dažkārt nāk ar neērtībām. Vai tu kā kristietis, un it īpaši sabatu ievērojošs adventists, esi sastapies ar kādiem izaicinājumiem savas karjeras laikā?
Tā kā es izaugu ar Vārdu savā sirdī un tiku mācīts, kopš biju mazs bērns, es to neaizmirstu. Man ir noteiktas vērtības, kā, piemēram, sabats. Un tā kā es esmu adventists, tad šī ir pirmā lieta, kas tiek pārrunāta. Piemēram, kad man piedāvā jaunu darbu, es vienmēr viņiem piezvanu vai satiekoties saku: “Paldies, ka uzaicinājāt mani, es ļoti vēlētos ar jums strādāt, bet jums jāzina, ka es esmu ticīgs cilvēks un ievēroju sabatu, un esmu ļoti izvēlīgs attiecībā uz to, kas notiek piektdienu vakaros un sestdienās.” Tā ir burtiski pirmā lieta, ko es saku cilvēkiem, un parasti viņi ir ļoti pretimnākoši un to respektē. Bet tas ne vienmēr ir viegli. Bet pats galvenais ir sekot Dieva balsij, un Viņš mani ir skaidri vadījis, tādēļ man par to nav šaubu, un es zinu, ka Viņš turpinās mani vadīt. Un es zinu, ka Viņš ir priecīgs par to, ka kalpoju Viņam un citiem ar savu balsi. Tas ir tas, kam biju radīts. Es ticu, ka, izmantojot šo talantu Viņa un citu labā, es pagodinu Dievu un liecinu par savu ticību. Kad viņi mani redz dziedam - vienalga, kas tas būtu -, es ceru un lūdzu, ka viņi dzird Jēzu caur manu balsi. Un, ka tad, kad viņi mani redz, viņi redz Jēzu. Manuprāt, mūzika ir dievišķa māksla. Mūzika ir Debesu valoda. Jo tā ir pārdabiska. Mūzika ir kas tāds, ko tu neredzi. Tādēļ es jūtos ļoti priecīgs, ka varu kalpot Dievam un citiem caur šo mūziku.
Kādi tev ir plāni turpmākajiem mēnešiem?
Nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās no Latvijas mums bija mēģinājums Losandželosas operā. Šeit es strādāju, un sestdienas vakarā [19.novembrī - red.piez.] mēs atklāsim operu “Toska”. Decembrī man ir pāris Ziemassvētku koncerti, viens no tiem būs Dalasas operā. Janvārī šeit būs koncerts ar jaunajiem māksliniekiem, un februārī es piedalīšos operā “Le Nozze de Figaro” Losandželosā. Pēc tam mums būs vēl viena opera, un maijā, iespējams, būšu iesaistīts “Otello” izrādē. Vasarā es atgriezīšos Eiropā, jūlijā un augustā būšu vasaras mūzikas festivālā Zalcburgā. Un jūnijā varbūt būšu arī Francijā.
Saprotu, ka Latvijā tu biji pirmo reizi. Kādi ir tavi pirmie iespaidi?
Tur bija skaisti! Es nezināju, ko sagaidīt, man nebija ne jausmas. Es neko nezināju par Latviju vai Rīgu. Kad uzzināju, ka “Operalia” notiks Latvijā, man vajadzēja paskatīties kartē, kur tā atrodas. Bet Rīga man ļoti patika. Pilsēta bija skaista, ļoti tīra, labi organizēta. Man ļoti patika bruģētās ieliņas un skaistā arhitektūra. Visi runāja angliski! Tas ir lieliski. Ir ļoti viegli būt tūristam Rīgā no Amerikas. To es nebiju gaidījis. Un nākamreiz, kad būšu Rīgā, noteikti apmeklēšu arī adventistu draudzi.
Paldies, Entonij, ka dalījies, un novēlu, lai tu turpini pagodināt Dievu caur savu dziedāšanu!
