Par ko vēlēsim?

Reizi četros gados ikvienam Latvijas pilsonim ir jāsastopas ar izšķirošo jautājumu: par ko vēlēsim? Kad sastopamies ar negācijām un pukojamies par politiķu neizdarību vai pat, liekas, korupciju, atbilde ir tikai viena — paši tādus ievēlējāt; nākamajās vēlēšanās varēsit mainīt. Tomēr kad pienāk šis brīdis, izšķirties nav viegli. Vai jaunais būs labāks par veco? Vai vecais tiešām bija tik slikts?

Laikā, kad visi masu mediji iepazīstina partijas no visām pusēm, “Adventes Vēstis” nolēma rūpīgāk noskaidrot partiju attieksmi pret reliģiju. Varbūt nākamās atbildes palīdzēs jums izšķirties balsot vai nebalsot par kādu partiju.

Vietas trūkuma dēļ saprotam, ka nevaram aprunāties ar visu 20 sarakstu pārstāvjiem. Tā kā neesam sabiedrisks medijs, kuram var pārmest, ka tas visiem nedod vienlīdzīgas izteikšanās iespējas, nolēmām galveno uzmanību pievērst populārākajām partijām, it īpaši tām, kuras līdz šim nav bijušas pie varas, bet kurām varētu būt vislielākā ietekme jaunajā Saeimā — E. Repšes vadītajam “Jaunajam laikam” un J. Jurkāna vadītajai PCTVL. Jautājums visiem ir viens: “Kādām, jūsuprāt, jābūt attiecībām starp valsti un reliģiskajām organizācijām? Vai līdzšinējā politikā kaut kas jāmaina?”

Interesants ir fakts, ka “Jaunā laika” biroja vadītāja ir Anita Kalniņa, kas līdz šim daudzus gadus bijusi kardināla Jāņa Pujata sekretāre un joprojām ir viena no Romas Katoļu baznīcas aktīvistēm.

“Jaunais laiks”:

Baznīca cauri gadsimtiem ir bijusi tā, kurai ir autoritāte ticības un morāles jautājumos. Baznīcu vienmēr ir interesējušas problēmas, ar kurām saskaras valsts, un tā ir izteikusi savu viedokli. Un Baznīcas cilvēki ir arī tie paši valsts cilvēki. Līdz ar to Baznīca un valsts ir neatraujami saistītas. Tās saista vieni un tie paši cilvēki, kā arī mantiskas attiecības.

Mēs zinām principu, ka Baznīca ir šķirta no valsts. Šī nošķirtība var būt daļēja vai pilnīga. Mēs esam par daļēju nošķirtību. Tāpat kā tas ir daudzviet Eiropā. Tas nozīmē, ka valsts atsevišķas savas funkcijas var deleģēt Baznīcai, piemēram, laulības noslēgšanu. Vai arī ticības mācības pasniegšanu skolā. Bet runājot par savstarpējām attiecībām — tā ir mierīga un abpusēji labvēlīga līdzās pastāvēšana.

Mēs zinām, ka Baznīca bieži pievēršas tādiem aspektiem kā palīdzība trūkumcietējiem, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, sievietēm, kurām jāizšķiras, vai taisīt abortu vai nē. Tas ir labi. Šie jautājumi rūp arī valstij. Mēs gribētu, lai šajās jomās mums veidojas laba sadarbība. Valsts var izsludināt konkursus, realizēt valsts pasūtījumus sociālā jomā, un tad uz vienādiem noteikumiem, pēc vieniem kritērijiem konkursos varētu pretendēt gan valsts, gan pašvaldību institūcijas, gan nevaldības organizācijas, kuru vidū ir arī Baznīca. Konkursa nosacījumiem jābūt līdzvērtīgiem. Tā kā Baznīcai šajā jomā ir iestrādes, tā šajā palīdzības darbā sekmīgi varēs konkurēt.

Kas attiecas uz jaunu reliģisku kustību un sektu ienākšanu Latvijā, pret tām jāizturas ļoti uzmanīgi. Nav lielākas vērtības kā cilvēka dvēsele, ko var sabojāt vai ievainot. Tādēļ visā, kas skar dvēseli, jābūt ļoti uzmanīgiem. Ikvienai kustībai ir jāpierāda sevi darbos. Tas ir normāli. Valstij jānosaka, kādam jābūt šim pierādīšanas procesam, cik gadus dots pārbaudes termiņš. Tā ir jābūt. Un tā ir izplatīta prakse arī citās valstīs.

“Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), Jānis Jurkāns:

Es domāju, ka katram cilvēkam jāveido attiecības ar Baznīcu, ar Dievu, un valstij tur absolūti nav nekādas darīšanas. Jo mazāk valsts aiztiks Baznīcu, jo Baznīca būs brīvāka un cilvēkiem pievilcīgāka. Tas, kas notiek šodien, kad es redzu, ka Baznīca iesaistās priekšvēlēšanu kampaņā un dara to diezgan nerafinētā, pat brutālā veidā, tas Baznīcai godu nedara. Un arī tiem politiķiem, kas mēģina noslēgt vienošanos ar Dievu. Būtībā jau slēdz vienošanos ar Luciferu. Ar Dievu nekādas vienošanās nav jāslēdz. Ar Dievu jāveido attiecības pilnīgi citādāk.

Kas attiecas uz līdzšinējo politiku, Reliģisko lietu padomi, kas pārrauga draudžu darbību, tā ir boļševiku, iepriekšējās sistēmas tradīcija. Toreiz arī bija Reliģisko lietu pārvalde. Es nedomāju, ka Baznīca ir institūcija, kas jāpārvalda. Protams, ka Baznīca nedrīkst neiekļauties vispārējos noteikumos, vispārējā likumdošanā. Bet uzraudzīt Baznīcu, kad viens ierēdnis lems Baznīcas lietas, tas nav pareizi.

“Adventes Vēstīm” interesanta šķita līdzšinējā valdības vadītāja, “Latvijas Ceļa” priekšsēdētāja Andra Bērziņa viedoklis.

“Latvijas Ceļš”:

Valstij nav jāiejaucas reliģisko jautājumu risināšanā. Tas jāatstāj pašu baznīcu ziņā. Bet valdībai ir jābūt kā novērotājam, arbitram, kurš var nākt talkā tad, ir vajadzība, aicināt uz sadarbību un darīt visu, lai attiecības starp valsti un reliģiskajām organizācijām uzlabotos.

Es augusta beigās biju Līvānos, un tikos tur ar vienu kristieti (adventisti — aut. piez.) — labdarības organizācijas vadītāju Dzintru Zoldneri. Viņa tur ir izveidojusi zupas virtuvi. Viņai bija virkne jautājumu, kā sadarboties, kā veidot un sekmēt attiecības ar valsts un pašvaldības organizācijām, lai darbs varētu sekmīgi iet uz priekšu. Viņa stāstīja par plāniem paplašināt darbu un izveidot dienas centru. To noteikti nevar izdarīt bez valsts, pašvaldību vai citu nevalstisko organizāciju atbalsta. Un tas būtu ļoti vērtīgi. Man bija patīkami, ka to dara konkrēta reliģiska organizācija. Un es zinu, ka tas ir tikai viens no piemēriem.

Esmu gandarīts par konstruktīvismu un izpratni, kāda valda Garīgo lietu padomē. Tā ir iespēja tuvināt viedokļus, un tas ir labi.

Valdība arī atbalsta un ir par vienādu attieksmi pret visām reliģiskajām organizācijām, un te es domāju tradicionālās konfesijas. Mēs akceptējām konkordātu ar Romas katoļu baznīcu, taču tajā pašā laikā izdarījām arī izmaiņas Reliģisko organizāciju likumā, nosakot, ka šādus līgumus ar valsti var noslēgt arī visas pārējās tradicionālās konfesijas. Tas ir labs pamats domāt, ka ne starp reliģiskajām organizācijām, ne atsevišķiem cilvēkiem neveidosies konflikti vai kas slikts. Un mēs mēģināsim strādāt visi kopā.

Trīs pārējās populārākās partijas ir “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, Tautas partija un LSDSP (sociāldemokrāti). Šo partiju līderi jau pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām “Adventes Vēstīm” izteica viedokli par valsts un reliģisko organizāciju attiecībām. Atgādinām to.

Tautas partija, Andris Šķēle:

Neviena konfesija nevar Latvijā pretendēt uz īpašu lomu. Nevajag izjaukt mierīgo līdzsvaru, kāds šobrīd ir starp Latvijas tradicionālajām konfesijām. Mums ir tradicionālās konfesijas ar savu kārtību. Varbūt tā ir bijusi kļūda, ka mēs pārāk daudz esam sekmējuši netradicionālo konfesiju ieplūšanu Latvijā.

TB/LNNK, Māris Grīnblats:

Cilvēka izvēle šajos garīgi būtiskajos jautājumos ir viņa personīga lieta, un šīm lietām jābūt pietiekami distancētām. Es domāju, ka no valsts, no likumdošanas puses ir nepieļaujami izcelt kādu konfesiju. Es sevi personīgi nesaistu ne ar vienu no konfesijām, kaut arī esmu kristīts luteriskajā baznīcā.

LSDSP, Juris Bojārs:

Latvijā ir tradicionālās konfesijas, un visus pārējos telesludinātājus un tamlīdzīgus sektas ievazātājus nedrīkst laist Latvijā iekšā. Ir tādas sektas, kas apspiež cilvēku gribu un valda pār cilvēkiem. Tādus “sludinātājus” Latvijā nevajag. Latvijā pietiek ar 7 tradicionālajām konfesijām, un citiem te nav ko darīt. Mēs viņus nelaistu iekšā. Kā? Vienkārši nereģistrētu. Protams, tur tālāk būtu jautājums, kā rīkoties. Viņi salasās, un ko mēs, iztrenkātu, vai? Tas ir cits jautājums, kā rīkoties. Taču ir 7 konfesijas, un ar to pilnīgi pietiek.

Interesants ir fakts, ka “Latvijas Zaļās partijas un Latvijas Zemnieku savienības” sarakstā ir vienīgais Septītās dienas adventistu deputātu kandidāts Armīns Seņkāns. Viņam jautājām, kāpēc politika un kāpēc tieši šī partija?

LZP–LZS:

“Piecus gadus strādājot gan Rūjienas pilsētas domē par projekta koordinatoru, gan Valmieras rajona padomē Attīstības daļā, gan vadot dažādus starptautiskus projektus, man netieši nācās saskarties ar politiku. Tieši savā darbā atdūros pret dažiem faktoriem, kas lika domāt — bet vai nevarētu darīt citādāk? Vēroju un mācījos, kā nevajadzētu darīt, kā nevajadzētu īstenot politiku valstī, redzēju, kur ir kļūdas. Visu mūžu dzīvojot laukos, redzot, kā neattīstās lauki, arvien vairāk nobrieda doma: vai tad es nevarētu kaut ko praktiski darīt lietas labā, lai situāciju uzlabotu? Beigu beigās šī doma ir materializējusies, un nu es esmu iestājies Zaļo partijā.

Vai, esot kristietim, man nebūs grūtāk? Varētu būt situācijas, kad tas tā ir. Bet Kristus ir teicis, ka patiesība dara brīvu. Es pašreiz jūtos brīvs. Protams, labi būtu, ja darboties politikā varētu ne tikai partijās, bet neatkarīgi, bezpartejiski cilvēki. Piemēram, ja 30 no 100 deputātiem tiktu ievēlēti ne no partijām. Tā nav. Līdz ar to es rūpīgi izlasīju Zaļo programmu un neko, kas traucētu dzīvē īstenot kristīgos principus, neatradu. Partija iestājas par reliģijas, ticības brīvību.

Es visu laiku esmu strādājis ar dažādiem projektiem. Šobrīd mēs strādājam pie viena projekta — kā nodarbināt laukos mazturīgos. Kristietība visos laikos ir mācījusi rūpēties par nabagiem. Kristieši organizē zupas virtuves, dala maizi. Bet bieži vien cilvēkiem ir labāk dot nevis zivi, bet makšķeri, lai viņi ķer zivi paši. Politikā tas ir viens no uzdevumiem, ļaut cilvēkiem nopelnīt pašiem, radīt atbilstošus apstākļus. Un es gribu darboties cilvēku labā, lai šādi apstākļi būtu.”

Mēs neesam iztaujājuši tā saucamo “mazo” partiju pārstāvjus. Apzināti atstājām novārtā “mācītāju partiju” jeb Latvijas Pirmo partiju. Par to ir runāts visvairāk, un visi zina Pirmās partijas vēlmi politikā ienest kristīgās vērtības, tuvinot kontaktus starp valsti un baznīcu. Tomēr nolēmām painteresēties, ko par reliģisko organizāciju un valsts attiecībām domā to partiju pārstāvji, kuri pazīstami ar saviem īpašiem vai ekstrēmiem uzskatiem. Šie divi citāti ņemti no sniegtajām intervijām Latvijas Radio. Brīvības partija kļuva pamanāma ar savām skandalozajām reklāmām par melnās rases bēgļiem.

Brīvības partija, Jānis Počs:

Mums ir svarīgi divi principi. Pirmkārt, valsts ir atdalīta no baznīcas. Otrkārt, absolūta ticības brīvību — gribu, ticu, gribu, neticu.

Un visu konfesiju un ticību vienlīdzība. Lai nav tā, kā bija, piemēram, Salaspils pašvaldībā, kur katoļu baznīcai bez jebkāda pamata pašvaldība baznīcas projektēšanai izdalīja 30 tūkstoš latu. Tā ir nevienlīdzība attiecībā pret citām konfesijām. Lai no tās izbēgtu, jābūt visstingrākajai vienlīdzībai. Brīvības partija orientēta uz Rietumu dzīves stilu, arī Rietumu vērtībām, tajā skaitā, garīgajām vērtībām.

Latviešu partijas līderis Aivars Garda pazīstams ar savu vēlmi no Latvijas deportēt visus “okupantus”.

Latviešu partija:

Visām partijām jādod vienādas tiesības. Nedrīkst slēgt ne ar vienu nekādus konkordātus, kā tas ir ar Vatikānu. Dalījums tradicionālajās un netradicionālajās ir nosacīts. Kādreiz pirms kristietības ienākšanas latviešiem bija cita tradicionālā konfesija. Te jārunā tajās pašās līdzībās kā ar partijām. Mums ir 7 tradicionālās konfesijas, un 7 partijas, kuru reitingi sniedzas pāri 4 procentu vēlētāju atbalstam. Tie, kas ir pie varas, negrib laist citus pie stūres. Tāpat ir arī šajā jomā.

Kā redzam, arī šīs partijas nekādus ekstrēmus lozungus reliģiskajā jomā nepauž.

Ceram, ka nelielais ekskurss Latvijas partiju uzskatos jums noderēja. Ja gatavojaties balsot par kādu partiju, par kuru vietu trūkuma dēļ šeit nevarējām pastāstīt, ceram, ka par viņu uzskatiem šajā sfērā uzzināsit paši. Tālākā izvēle, par ko balsot, ir jūsu. Tāpat kā atbildība ir jūsu.