Es paceļu savas acis uz kalniem…

Kad aizgājusi šī siltā un saulainā vasara, tik ļoti gribas paildzināt tās gaišās izjūtas, kas piepildītas ar jaukām atmiņām. Saules gaismas nekad nevar būt par daudz, tikai jāprot to izmantot un uzkrāt sevī, lai pietiktu arī aukstajām ziemas dienām. Cik brīnišķīgs ir mūsu Radītājs, kas par mums tik ļoti rūpējas, atklādamies arī caur dabas krāšņumu!

Viens no veidiem, kā iepazīt Dievu caur Viņa dabas atklāsmi, ir doties ceļojumos un tad pašam redzēt to, ko radījis Dievs. Cits dabu iepazīst tepat Latvijā, bet citi vēlas doties tālāk aiz Latvijas robežām. Pie šiem pēdējiem varam pieskaitīt vairāk nekā 40 ceļotāju grupu, kas augusta pašā sākumā sēdās autobusā un sava nenogurstošā un ceļotmīlošā vadītāja Laimona Ābramsona vadībā devās uz Poliju, Slovākiju, Čehiju, Ungāriju un Austriju. Desmit dienu laikā varējām redzēt daudz; neizpalika arī pilsētu apskate. Te ievērību izpelnījās Budapešta Ungārijā, kurā daudziem ceļotājiem gribējās atgriezties vēlreiz; muzikālā Vīne Austrijā, kurā savu mūziķa darbību izvērsuši ne mazums pazīstamu komponistu; otra lielākā Čehijas pilsēta Brno (tā ir Morāvijas galvaspilsēta), kā arī Krakova Polijā, kas uzmanību piesaistīja ar tās cietokšņiem un klosteriem. Protams, vēl arī dažādas mazas pilsētiņas un ciemati visa brauciena laikā.

Tomēr šoreiz mūsu ceļojuma galvenais mērķis bija dabas iepazīšana. Braucām ar domu apskatīt Tatru kalnus Slovākijā, bet to, ka tas būs tik iespaidīgs, grandiozs un emocionāls piedzīvojums, vismaz es nezināju. Ir grūti vārdos izteikt tās izjūtas, kas pārņem, kad ieraugi kalnus visā to krāšņumā no tālienes, bet vēl grūtāk ir izteikt emocijas par pārdzīvoto, kad pa mazu, līkumainu un akmeņainu kalnu taciņu dodies augšup pretī kalna pašai virsotnei. Jāsaka, ka Augsto Tatru virsotne, kurā daļa no mūsu grupas uzkāpa, bija visai iespaidīga — Ostrvou, kas atrodas 1959 metrus virs jūras līmeņa. Jau kāpjot augšā, paveras skats uz nelielu kalna ezeriņu, kas arvien attālinās no mums, jo mēs dodamies pretī debesīm, tuvāk mākoņiem un vēl — ar katru soli mēs tuvojamies Dievam. Vai gan var būt brīnišķīgāka mācību stunda? Ja vēl ik pa brītiņam var apsēsties, atpūsties, padomāt un pielūgt Radītāju! Ne vienam vien, kāpjot augšā, atmiņā atausa Bībeles vārdi: Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Man palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. (Ps. 121:1,2) Brīnišķīgu apsolījumu devis Dievs, un šādā brīdī daudz skaidrākā kļūst šo vārdu nozīme.

Sabata dienu (10. augusts) pavadījām Čehijas pilsētā Brno, kurā ir adventistu draudze. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi, pasniedzot siltas pusdienas un parādot pilsētu. Savukārt arī mēs negribējām palikt parādā, un tāpēc ļoti neliels sastāvs no Rīgas meiteņu ansambļa Ausmas Ritumas vadībā, jau iepriekš rūpīgi gatavojušies, nodziedājām dažas dziesmas. Te īpaši izbaudījām Dieva lielās ģimenes nozīmi — varam braukt kaut pa visu pasauli, un jebkurā tās malā atradīsim cilvēkus, kas ir mūsu brāļi un māsas; kaut arī viņus iepriekš nepazīstam, tomēr izjūtam kā tuvus un dārgus cilvēkus.

Kā jau tas ceļojumiem raksturīgs, jāsaskaras ar dažādām grūtībām. Atgriežoties mājās, rodas pārliecība — tas bija tā vērts, jo tik daudz kas ir redzēts, piedzīvots un iegūts. Neatsveramas atmiņas un atziņas, par kurām pārdomāt turpmāk.

Ceļojums nebūtu tik pilnīgs, ja par mums ar tādu gādību nerūpētos daži īpaši cilvēki, kuriem šajā brīdī vēlos izteikt pateicību par viņu rūpēm un pacietību — ceļojuma organizatoram un vadītājam Laimonim Ābramsonam, garīgajam vadītājam Aināram Gailim un tulkam Vijai Veidei. Tomēr vislielākā pateicība Dievam, kurš par mums tā rūpējās un gādāja, par tik ideāliem laika apstākļiem — kad šajās valstīs cilvēki cīnījās ar plūdiem, mēs it neko par to pat nezinājām, jo tas mūs neskāra. Kad visapkārt valdīja karstums, tad mēs baudījām siltu un saulainu, bet ne karstu laiku. Vienkārši ideāli, jo Dievs jau zina, kas katram Viņa bērnam attiecīgā brīdī ir vajadzīgs. Par to lai slava un pateicība Viņam!