Kristus sekotājam novēlētās svētības

“Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja [..]” (Mateja 5:1, 2)
Pirms daudziem gadiem rādīja dramatisku filmu par pilotiem izmēģinātājiem, kuri pirmie centās pārsniegt skaņas ātruma barjeru. Neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas vispār ir iespējams. Daži domāja, ka lidmašīna izjuks lielās pārslodzes dēļ. Filmā vairāki piloti centās lidmašīnas vadīt virs maģiskā ātruma 1180 km stundā, un tika rādīts, ka lidmašīnas no milzīgajām vibrācijām sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces beidz pareizi darboties, tiklīdz lidmašīna nonāk virsskaņas ātrumā – tās sāka reaģēt pretēji paredzētajām funkcijām. Velkot vadības sviru, kas paredzēta lidmašīnas priekšgala pacelšanai augšup, notika pretējais – tās priekšgals pavērsās lejup. Filmas kulminācijā viens no lidotājiem izmēģinātājiem beidzot saprata, kā jārīkojas – kritiskajā brīdī tā vietā, lai pavilktu sviru atpakaļ, viņš to pagrūda uz priekšu, šī nojauta izrādījās pareiza, lidmašīnas priekšgals tiešām pacēlās uz augšu, tā turpināja lidojumu ātri un brīvi, sasniedzot ātrumu, kāds nebija sasniegts nekad iepriekš. 
Jāteic tomēr, ka šis stāsts nav vēsturiski precīzs. Čakam Jēgeram, pirmajam cilvēkam, kurš 1947. gadā ar savu lidmašīnu sasniedza un pārsniedza skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai tiešām viņš rīkojies tā, kā tas atspoguļots filmā; uz to viņš allaž atbildēja noliedzoši. Tomēr pats stāsts sniedz mums ilustrāciju par to, ko dara Jēzus, teikdams šķietami vienkāršos Kalna svētrunas vārdus. Viņš izmanto vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā, Viņš ved Dieva ļaudis cauri citai skaņas ātruma barjerai, nogādājot viņus kaut kur, kur viņi vēl nekad nav bijuši.
Kad mūsdienu lidmašīnas pārsniedz skaņas ātrumu, vispirms ir dzirdams tāds kā sprādziens, kam seko dzinēju troksnis. Arī Kalna svētrunas pirmie vārdi līdzinās sprādzienam, kas liek atmosties no garīga miega un vada mūs jaunā virzienā. Astoņi svētību vārdi raksturo cilvēkus, kuriem pieder Debesu valstība. Ļaudis bieži saka, ka Jēzus Kalna svētrunas mācības ir brīnišķīgas, un, ja tikai cilvēki tās ievērotu, pasaule būtu daudz labāka. Bet, ja iedomājamies, ka Jēzus tur vienkārši sēž un stāsta cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs palaižam garām to, kas patiesībā notika. Šīs “svētības”, “brīnišķīgās ziņas”, ko Viņš pasludina, nesaka “centies ar visu spēku, lai šādi dzīvotu”, bet uzrunā cilvēkus, kas jau tādi ir, kas jau ir sasnieguši savu labāko formu.
Vārds “svētīgs” (makarios) Bībeles jaunajā izdevumā tulkots kā “laimīgs”, bet patiesībā tas nozīmē vairāk nekā tikai ‘būt laimīgam’.  Protams, tur ietilpst arī laime.
Grieķu filozofs Aristotelis ir uzrakstījis desmit grāmatas par ētiku, kurās viņš izteica savas domas par laimi un tās dabu. Pamata priekšnoteikums galu galā ir, ka vīrietim un sievietei jābūt laimīgiem. Bet ko ietver patiesa laime? Pasaules filozofu atbildes ar Bībeles atbildi nesakrīt. Pasaule par laimi nosauc veselību, labas izjūtas, visu vajadzību apmierinājumu un popularitāti, bet Jēzus runā par cilvēkiem, kuriem tā visa trūkst. Jēzus izpratnē svētība nāk pār tiem, kuri sirdī izjūt nabadzību, bēdas, pazemību un slāpes pēc taisnības, praktizē žēlsirdību, saglabā šķīstu sirdi un uztur mieru. Bībeles izpratnē svētība ir kā uzslavas vai atzinības saņemšana no Dieva. Mēs atrodamies Dieva labvēlībā un zem Viņa svētības, jo esam Viņa sekotāji.
Dažas no svētībām var piedzīvot tagadnē, savukārt daudzas ir rezervētas turpmākajam laikam. Jēzus sekotāji ir svētīgi un laimīgi. Jēzus ierastos cilvēku priekšstatus par laimi apgriež kājām gaisā. Vai nabadzīgais var būt svētīgs? Vai raudošais ir veiksmīgs? Nekad neesmu dzirdējis kādu sakām: “Vai tas nav lieliski, ka esmu badā?”… 
Jēzus nesaka, ka šīs patiesības ir par to, ko cilvēki piedzīvo šajā pasaulē. Ja Viņš tā teiktu, tad kļūdītos. Šajā pasaulē bēdīgie aiziet neiepriecināti; pazemīgie neiemanto zemi; tie, kuri ilgojas pēc taisnības, bieži vien šīs ilgas paņem līdzi kapā. Te jāsaskaras ar faktu, ka konteksts pieļauj – Kristus sekotāji saskarsies ar pasaules opozīciju.
Jēzus runā par otrādi apgrieztu pasauli, par pasauli, kādai tai vajadzētu būt. Kristus pilnīgi noteikti paziņo, ka, pateicoties Viņa darbam, tas sāk piepildīties. Šis ir paziņojums, nevis filozofiska pasaules analīze, nevis vispārēja dzīves patiesība. Jēzus runā par to, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs,  labās  vēstis, bet ne labs padoms. Vissvarīgākais ir, ka mēs redzam – Debesu valstības garīgums vispirms ir “iekšējs” garīgums, jo Kristus sekotāji atspoguļo Dieva raksturu. 
Ja kāds mums jautātu, kāds ir pats Dieva valstības pamatraksturojums, ko mēs atbildētu? Iespējams, mēs domātu par svētumu vai bezgrēcību, iespējams – par pilnīgu paklausību vai taisnīgumu. Bet Jēzus kā Debesu valstības pirmo un svarīgāko raksturojumu min nabadzību garā: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mt. 5:3)
Ko nozīmē būt garā nabagiem? Atceros, ka padomju laikā skolotājiem bija īpašs uzdevums cīnīties pret ticību Dievam skolēnos. Izsmejot Jēzus vārdus, viņi sacīja, ka Debesu valstība piederot muļķiem. Bet te netiek runāts par garīgi neveseliem, negudriem cilvēkiem, Jēzus šeit nerunā arī par materiālo nabadzību, bet gan par cilvēku, kurš ir patiesi ieskatījies sevī un ieraudzījis savas nepilnības, savu garīgo bankrotu, cilvēku, kurš ir sapratis, ka viņā pašā nav nekādu resursu. Tāpēc šāds cilvēks meklē palīdzību pie Dieva un izjūt atkarību no Viņa. Būt nabagam nozīmē neizlikties Dieva priekšā, būt bez jebkādas pašpietiekamības, pašpārliecības un paštaisnības.
Līdzībā par diviem dēliem (Lk. 15:11–18) Jēzus rāda, ko nozīmē būt garā nabagam. Vispirms tur tiek parādīts cilvēks, kurš nav garā nabags (Lk. 15:12) – “Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!” Šis dēls var paciest tikai vienu valdnieku – savu “es”! Mēs cīnīsimies līdz nāvei, lai saglabātu suverēno varu pār mūsu valstību; mēs arī turpmāk uzskatīsim, ka tas, ko vēlamies, ir pats svarīgākais; mēs turpināsim darīt to, kas, mūsuprāt, ir vislabāk, un dzīvosim tā, kā gribam dzīvot, bet neļausim Jēzum valdīt pār mums. Taču tad pienāk brīdis, kad jaunākais dēls nāk pie atziņas un atgriežas pie Tēva. Ieklausīsimies, ko viņš tad saka (Lk. 15:18, 19): “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem.” Garā nabadzīgais ir cilvēks, kurš saka: “Es esmu grēkojis pret To Kungu un neesmu cienīgs būt Tavs dēls.” Citiem vārdiem sakot, es neesmu cienīgs piederēt Tavai valstībai.
Pretējs garā nabagajam ir cilvēks, kurš stāv Dieva priekšā un saka: “Dod to, kas man pienākas!”, it kā Dievs mums būtu kaut ko parādā. Mums jāapzinās, ka esam dziļi grēkā un nevaram darīt neko citu sevis glābšanas labā, kā vien lūgt Dieva žēlastību.
Tad Kristus ved mūs tālāk ceļojumā pretī Dieva valstībai. Viņš saka (Mt. 5:4): “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti” jeb, kā lasām jaunajā Bībeles tulkojumā: “Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.”  Kā iepriekš, tā arī šeit saklausām kaut ko apvērstu, mūsu pasaulei nesaprotamu: kristietis nevar kļūt laimīgs, ja vispirms nav bēdājies. Pasaulei šie vārdi šķiet kā muļķība un skaidrs stulbums. Te ir divas pretrunīgas, pilnīgi pretējas lietas: bēdas un laime. Kā var būt laimīgs bēdās? Tomēr kristietim tā ir ļoti svarīga patiesība un daļa no cerības evaņģēlija vēsts, kuru ilgojamies līdzdalīt pasaulei. Kā to saprast? Ko Jēzus ar to gribēja teikt? Kurp Viņš mūs ar šiem vārdiem ved?
Grieķu vārds pentos, kas šeit tulkots kā ‘bēdas’, ir ļoti stiprs vārds, kas apzīmē bēdas un skumjas. Grieķu valodā ir deviņi vārdi, kurus var lietot skumju apzīmēšanai, bet šis vārds ir visspēcīgākais. Tas runā par sirds skumjām, kas parasti izpaužas raudāšanā un sērās. Ar šo vārdu tika aprakstītas mācekļu sēras, pirms viņi uzzināja par Jēzus augšāmcelšanos. Šis vārds apzīmē emocionālās jūtas par kādu, kurš pārstājis eksistēt, bet vārda nozīme nav ierobežota tikai ar to.
Jēzus ir apsolījis, ka Viņš būs ar katru kristieti līdz pasaules galam, ka Viņš sūta mums citu Aizstāvi, Mierinātāju Svēto Garu, kas būs mūsos. Tādā veidā Jēzus ir kopā ar tiem, kuri raud un bēdājas, sniedz tiem cerību un mierinājumu. Bet šajā gadījumā Jēzus runā par konkrētām bēdām, kuras saredzam Kalna svētrunas kontekstā – tās ir bēdas par mūsu grēkiem. Apustulis Pāvils tās aprakstīja 2. Kor. 7:9, 10: “Toties tagad es priecājos, un ne tādēļ, ka jūs tikāt apbēdināti, bet gan tādēļ, ka tikāt apbēdināti uz atgriešanos no grēkiem: jo jūs tikāt apbēdināti pēc Dieva nolūka, lai tādējādi no mums nekāds pāridarījums jums nerastos. Jo bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo, bet pasaulīgās bēdas ved nāvē.”
Svētais Gars uzrāda kļūdas mūsos un vada pie dievišķas nožēlas, pie bēdām par grēku, uz atgriešanos. Par šādu nožēlu liecina Dāvids (Ps. 51:5, 6): “Jo savus pārkāpumus es zinu, un mans grēks vienmēr man priekšā! Pret Tevi, tik pret Tevi es esmu grēkojis, kas ļauns Tavās acīs, to esmu darījis – tāpēc Tu taisnīgs, kad apsūdzi mani, un šķīsts, kad spried man tiesu!”
 Ījabam nācās iet cauri ciešanām, kas viņā izraisīja daudz jautājumu. Dievs neatbildēja, bet tā vietā rādīja Savu varenību un dabu, kas veda Ījabu pie grēku nožēlas, pie bēdām par saviem grēkiem (Īj. 45:5, 6): “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.”
Svētais Gars ne tikai sāk svētošanas darbu pie mums, bet arī turpina pārliecināt mūs par grēku. Mēs cīnīsimies ar to līdzīgi Pāvilam, kā viņš to apraksta Vēstules romiešiem 7. nodaļā. Augot Kristus izpratnē un līdzībā, pieaugs mūsu izpratne par grēku un dievišķo taisnību. Tādā veidā mēs piedzīvosim nepārtrauktu svētošanos.
Vārdu savienojums “tiks iepriecināti” ir tulkots no grieķu paraklēthēsontai, kura pamatforma ir paraklēo. Tas ir saliktenis, kura pirmā daļa para nozīmē ‘tuvu’, bet otra daļa kaleo – ‘es aicinu’. Tātad Kristus visus bēdīgos un grēka vainas nospiestos aicina pie Sevis, sakot piedošanas, miera un mūžīgās dzīvības vārdus Viņu sirdī. Šī vārda pilnīgā izteiksme lasāma turpat Mateja evaņģēlija 11:28 – “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”
Kungs piedod mūsu grēkus, Viņš ir devis evaņģēliju – labo vēsti – mums un citiem. Dievs dod arī noteiktu apsolījumu par pagodinājumu nākotnē, kad tiksim pilnībā atbrīvoti no visa tā, ko sauc par grēku. Aprakstot izglābto ļaužu pulku, Atklāsmes grāmatā 7:14 teikts: “Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši, un tās balinājuši Jēra asinīs.”
Būs jaunas debesis, būs jauna zeme, kurā mājos taisnība. Dievs jau šodien ienesīs mūsos mierinājumu un iepriecinājumu cerībā! Dieva mierinājums ir svētība, ko Viņš piešķir tiem, kuri bēdājas par saviem un citu grēkiem. Pat šodien nekas nevar pārspēt to vislielāko un dziļāko prieku, ko sniedz Dieva svētība, Viņa apsolījumi, Viņa iepriecinājums. Kristus saka: “[..] tie tiks iepriecināti.”
Jēzus Kalna svētrunas svētību vārdi ir paradokss šai pasaulei. Jēzus runā par otrādi apgrieztu pasauli, par pasauli, kādai tai vajadzētu būt. Viņš Dieva ļaudis ved cauri citai skaņas ātruma barjerai, aizvedot viņus kaut kur, kur viņi vēl nekad nav bijuši…