Dobeles draudzi dibināja vairāki Jelgavas draudzes locekļi 1922. gadā. Tie bija garīgās atmodas gadi Latvijā, kaut arī karā pārdzīvotās šausmas vēl nebija aizmirstas. Tolaik Latvijā vēl samērā daudz cilvēku ticēja Dievam kā personai un Bībelei kā Dieva Vārdam. Uzzinājuši, ka Dieva bauslis prasa sabata ievērošanu, cilvēki izšķīrās paklausīt Dievam. Tolaik vēl daudzu luterāņu apziņā bija dzīvs reformācijas gars, un viņi piekrita Lutera kritiskajai attieksmei pret pāvestību. Tā Septītās dienas adventistu Dobeles draudzei pievienojās zinīgs un enerģisks luterāņu draudzes jauniešu vadītājs, mācītāja palīgs Vodemārs Daņķis, kā arī citi.
Gadiem ejot, Latvijas sabiedrība aizvien vairāk sekularizējās. No Teoloģijas fakultātes nāca jauni mācītāji, kas bija vairāk daiļrunātāji un ierēdņi, nekā ticības vīri. Iesvētamajai jaunatnei vēl dāvināja Bībeles zeltītos vākos, bet tās gadiem un gadu desmitiem stāvēja netraucētas grāmatu plauktos.
Ulmaņa apvērsums un jaunais nacionālais autoritārais režīms sita smagu robu tautas reliģiskajā apziņā. Visai dzīvei, visām cerībām, katrai sabiedriskajai darbībai vajadzēja kalpot vienam mērķim — lepnas, turīgas, saliedētas nacionālās valsts izveidei. Tajos gados Luteriskās baznīcas mācītāju konference bez ierunām pieņēma atzinumu, ka drīzā Kristus otrā nākšana ir sektantu murgi. Līdz ar to mūsu grāmatu izplatīšana un evaņģelizācijas pasākumi ārpus baznīcām tika administratīvi ierobežoti vai pat pilnīgi aizliegti. Tieši un netieši tika sekmēta pievēršanās senču dievekļiem.
Tā sākās jauna ēra evaņģelizācijā un draudzes attīstībā. Patiesību vairs meklēja tikai atsevišķas, Dieva īpaši sagatavotas personas; to nebija daudz, un šos cilvēkus bija grūti atrast.
Vācu okupācijas gadus tā laika draudzes locekļi atcerējās kā relatīvi sekmīgas evaņģelizācijas posmu. Sapnis par lepno un mūžīgo Latviju bija noplacis. Nāves draudi frontē un aizmugurē lika nopietnāk pārdomāt Dieva apsolīto dzīvību Kristū.
Padomju laiks ieviesa vēl jaunus šķēršļus un kavēkļus. Ticīgais, sevišķi adventists, sabata ievērotājs, praktiski zaudēja iespēju iegūt izglītību un bieži arī darbu. Adventistu draudze Dobelē netika oficiāli slēgta; organizēt dievkalpojumus tai gan atļāva tikai nomaļās, neērtās telpās. Bet jaunu locekļu pievienošanās bija nobloķēta ar visiem iespējamiem šķēršļiem, kas bija totalitārā režīma rīcībā.
Kopš 1950. gada Dobelē kalpoja mācītājs Valdis Zaķis ar savu ģimeni. Viņš darbā ielika nevien savu sirdi, bet arī visus savus spožos mūziķa, mākslinieka, runātāja un organizētāja talantus. Tomēr viņš skatījās realitātei acīs. Draudzes skaitliskais sastāvs ar katru gadu saruka. Viņš aplēsa, ka draudzes locekļu skaits (togad 37) līdz kādam noteiktam gadam būs sarucis līdz nullei — tur neko nevarēja darīt, tā bija nepielūdzama matemātika. Tomēr šis gads pagāja, un Dobelē draudze vēl aizvien darbojās. Brālis Zaķis sirmā vecumā ticībā slēdza savas acis, bet Dobeles draudzē joprojām aktīvi darbojas daži no viņa bērniem un mazbērniem. Arī mazmazbērniem.
Protams, tas ir Dieva brīnums. Bet draudze ar savu ticību, ar savu nostāju, ar savu darbību ļāva Dievam veikt šo un citus brīnumus Dobelē. Dobelnieki ātri aptvēra, ka viņu daudzsološais misijas lauks ir pašu bērni un jaunatne. Šeit nedrīkst neko atlikt, neko taupīt, ne no kā baidīties. Toreiz draudzei nebija sabatskolas materiālu, metodisku norāžu, uzskates līdzekļu, nebija arī atļaujas pulcināt bērnus. Bija tikai Bībele un laba griba. Tam nāca klāt Dieva svētība un eņģeļu apsardzība. Tā izveidojās ticīga, saliedēta, pašuzupurīga, darbīga draudze.
Šī draudze nesastāvēja no eņģeļiem, un arī šodien mēs tādi neesam. Gadu gaitā bija jāpiedzīvo nežēlojamas, apkaunojošas neveiksmes atsevišķu draudzes locekļu un ģimeņu dzīvē. Mazpilsētas atmiņā šīs tumšās ēnas turas paaudzēm ilgi un ir labs iegansts tiem, kas vairās no Dieva patiesības. Tomēr garīgi noskaņotiem cilvēkiem šīs negācijas daudz nenozīmē. Regulāri nāca Dievu meklējošas dvēseles. Arī pēdējos gados brīvības apstākļos organizētie evaņģelizācijas semināri ieinteresēja tikai nedaudzus, atsevišķus cilvēkus. Jau ilgus gadus draudzes locekļu skaits svārstās starp 50 un 60.
Gribētos izcelt atsevišķas priekšzīmīgas, darbīgas un uzupurīgas personas un veselas ģimenes, bet mēs nezinām, ko veica mūsu klusie, neredzamie kristīgie varoņi, darītāji un lūdzēji. Viņu vārdi rakstīti debesīs, un mēs tos lasīsim Lielajā Jubilejā. Šodien varam minēt tos, kas bija vairāk redzami, un arī to bija daudz. Garam laikposmam savas personības zīmogu uzlika māsa Zenta Irmeja, mūsu Dobeles draudzes "memme". Nebija pasākuma, kurā viņa aktīvi nepiedalītos. Viņas uzticība un darbīgums aizrāva arī kuplo ģimeni. Viņas mājā katru trešdienu sabrauca sabatskolas skolotāji, lai ar lielu interesi kavētos pie Dieva Vārda vairākas stundas. Kad ilggadīgais draudzes vadītājs brālis Zombergs, kam nebija ģimenes, saslima ar nedziedināmo slimību, un viņam bija vajadzīgas rokas, kas viņu koptu, līdz Kungs viņu atsauks. Zentas Irmejas māja un viņas rokas to uzņēmās un veica kā kādu pašsaprotamu lietu.
Tāda Betānija bija arī Artūra Tērauda māja viņa dzīves laikā. Tur slimi vientuļnieki tika uzņemti un kopti, tur katrs varēja nākt pēc garīga vai praktiska padoma, tur varēja sēsties pie galda, aizņemties kādu darbarīku un saņemt veikla amatnieka palīdzību.
Gunāra un Silvijas Kairu ģimene Dobelē vienmēr paliks atmiņā saistībā ar milzīgiem, gandrīz globāliem darbiem, dažādiem pasākumiem un talkām. Dobelē kalpoja pūtēju orķestris, kurā tika apmācīti un darbojās bezmaz visas Latvijas jaunieši, kā arī vecāki pūtēji. Uz bērēm un citiem godiem orķestris spēlēja visas Latvijas draudzēs un vismaz reizi arī Baltkrievijā.
Labdarības un brālīgas palīdzības kārtībā dobelnieki raka akas, vāca sienu, brauca mežā un gatavoja malku arī Jelgavas draudzei, remontēja dzīvokļus, mājas un mašīnas, beigās uz Kairu ģimenes vārda uzcēla namu Gaismas ielā, kuru padomju orgāni negaidīti un necerēti ātri atļāva izmantot kā dievnamu.
Kamēr draudzei bija ierādīta lielā baznīca kā dievkalpojumu vieta, dobelnieki vasarās rīkoja lieliskus pūtēju orķestra koncertus un lielus vīru kora dievkalpojumus, kas atbalsojās visā Dobeles tirgus laukumā. Kad valdības attieksme pret baznīcu kļuva iecietīgāka, dobelnieki mēģināja parādīties Tērvetes pansionātā, kas tolaik vēl bija gluži neiedomājami. Padzirdējuši, ka pansionāts netiek galā ar jaunā korpusa celtniecību, mēs piedāvājāmies kā darbaspēks dažādos darbos. Mums atļāva rīkot talkas un pēc darba sniegt pansionāta ļaudīm garīgu koncertu. Reizēm mums nāca palīgā brāļi un māsas no kaimiņu draudzēm. Tā mēs tur dziedājām, sludinājām, spēlējām un strādājām, kamēr Latvijā neizsīka benzīns un mēs vairs nevarējām aizbraukt. Arī skolās mēs kalpojām ar vārdu un dziesmām, kamēr tradicionālo baznīcu modrā acs neaizliedza skolām mūs aicināt.
Tā astoņdesmit pastāvēšanas gadu laikā lielākā daļa pagāja padomju spaidu apstākļos. Varētu teikt — šie gadi pagāja kā ļauns sapnis.
Desmit brīvības gadi krietni saplacināja lielo brīvības skurbumu un lika atcerēties, ka īstā brīvība sāksies tikai tad, kad Kungs atvedīs atpakaļ Ciānas cietumniekus, ne agrāk. Pēkšņi varēja un drīkstēja darīt to, kas tik daudz gadus bija uz stingrāko noliegts un neiespējams. Šodienas apstākļos vairāki garīgās dzīves un kalpošanas šķēršļi pazuduši, bet ir radusies vesela virkne jaunu smagu problēmu, par kurām ir jādomā, jālūdz un jāsaņem Kunga palīdzība.
Audzi, sirds, ak zini, nav še mājas,Cīņas iznākums mums ir zināms: “Viņš ir izgājis kā uzvarētājs UN LAI UZVARĒTU”. Mums, galvenais, jālūko palikt Viņa pusē.
Vajadzēs, ak sirds, vēl nastu plecos celt!
