Liek stūrakmeni adventistu Rīgas VII draudzes dievnamam

15. jūlijs, 2003

Rīgas VII draudzei skaistā 6. jūnija diena bija sen lūgta, gaidīta un lolota. Draudzes locekļi kopā ar savu mācītāju Ojāru Incenbergu, Latvijas draudžu savienības prezidentu Viesturu Reķi, Cēsu draudzes mācītāja Jāņa Mucenieka ģimeni un viesiem no citām Latvijas draudzēm ielika simbolisko pamatakmeni savam dievnamam (precīzāk, piebūvei, jo pati māja, kas atrodas Ģimnastikas ielā 43, tiks pārbūvēta). Interesanta ir šī nama atgūšanas vēsture.

Pirms ļoti daudziem gadiem šis nams piederēja draudzes māsai Martai Tēraudai, kura testamentā novēlēja to citai draudzes loceklei Paulīnai Auniņai, ar norādi, lai tajā kādreiz būtu dievnams (jo tajos laikos māju nedrīkstēja novēlēt tieši draudzei). Nāca padomju laiki, nams tika nacionalizēts. Rīgas VII draudze pulcējās īrētās telpās.

Latvijai kļūstot neatkarīgai, īpašumu (māju un zemi) varēja atgūt atpakaļ. Māsa Auniņa bija jau cienīgā vecumā (tuvu 100 gadiem, bet nodzīvoja viņa līdz 104 gadiem), kad noformēja dāvinājumu, lai šis nams pārietu draudzes īpašumā. Un tad bija nepieciešami vēl 7 gadi, lai visas formalitātes tiktu nokārtotas. Tobrīd draudzes mācītājs bija Armands Bērziņš. Tagadējais mācītājs Ojārs Incenbergs ļoti pūlējās, lai pietuvinātu šo notikumu. Un…

Patiess prieks un slava Dievam izskanēja lūgšanās un uzrunās 6. jūnijā, liekot stūrakmeni un kapsulu ar dievnama (jau apstiprinātu) plānu un draudzes Vēstījumu:

Katras draudzes ilgas ir pēc sava nama. Rīgas 7. draudze par šo iespēju domā jau ilgus gadus, līdz paspējusi nosirmot. Nākošajā gadā sasniedzot cienījamu vecumu — 70 gadus.

Draudze dibināta 1934. gadā. Jau nākošais 1935. gads nes noteiktas izmaiņas reliģiskās dzīves norisēs Latvijā, kad vairs nav tik vienkārši risināt telpu jautājumu un reliģiskās aktivitātes.

Pēc dažiem gadiem notiek izmaiņas valstī. Sāk saimniekot vara, kas ienīst kristiešus, tad kara gadi un atkal jauna okupācija, kas pilnīgi ierobežo reliģiskās aktivitātes. Pateicība Dievam, ka šajā laika periodā ar daudzām grūtībām tomēr draudze turpināja darboties.

Pienāca atmodas laiki, un draudze ieguva jaunu degsmi. Reizē ar atmodu radās jaunas rūpes par vietu, kur sapulcēties. Vajadzēja vairākkārtīgi mainīt sanāksmes vietas. Tad Dieva aizgādība bija pār draudzi. Draudze saņēma novēlējumā māju un zemi, ar piebildi, ka tur jābūt dievnamam. Šodien šis velējums sāk piepildīties. Mēs šodien liekam pamatakmeni dievnamam.

Mēs vēlamies celt dievnamu, kur pielūgt Dievu, Debess un zemes Radītāju un Glābēju, Kungu Jēzu Kristu.

Mēs vēlamies celt dievnamu, kur vadīt mūsu bērnus un jauniešus Kungam Jēzum Kristum.

Mēs vēlamies celt dievnamu, kur paaugstināt Bībeli, Dieva Vārdu, kur mācīt visus un mācīties pašiem dzīvot, kā Jēzus Kristus pats to ir norādījis: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši. Mt. 22:37–40.

Mēs vēlamies kaut piepildītos Jēzus Kristus dotā cerība, un šis nams vēl stāvētu Jēzus Kristus otrās atnākšanas laikā.

Rīgā, 6. 07. 2003.

Viesturs Reķis, Latvijas draudžu savienības prezidents, atzinās, ka ir gandarīts un laimīgs par šo notikumu. Problēma ar draudžu telpām ir ļoti aktuāla; labi, ka arī šajā klusajā Rīgas stūrī skanēs Dieva Vārds. Protams, tagad priekšā stāvēs reāls darbs, bet zinot cilvēkus, kas stāv aiz šī darba, jādomā, ka rezultāts neliks pārāk ilgi gaidīt. Uzrunājot klātesošos, V. Reķis teica, ka nevienam plānam (topošā dievnama plānu un vizuālo attēlu varēja redzēt uz stenda) nav vērtības, ja tas netiek īstenots. Viņš novēlēja pabeigt šo darbu līdz galam tā, kā Dievs pabeidza līdz galam radīšanas darbu virs zemes. Un cilvēks, pat ne pārāk jauns, vienmēr kaut ko var darīt: lūgt, atbalstīt, uzaicināt citus darboties. Redzot pie šī darba sākuma Ojāru Incenbergu un draudzes locekļus, ir pārliecība, ka viss notiks.

Pēc uzrunām vietā, kur atradīsies zāles priekšpuse, tika novietota kapsula ar vēstījumu un plānu, kā arī stūrakmens (kurš simbolizē Kristu). Klātesošiem bija iespēja ar ķelli rokā simboliski piedalīties celtniecības darba pašā sākumā. Noslēgumā izskanēja V. Reķa lūgšana, lai Dievs ņem savā paspārnē visas ieceres un darbus.