Ģenerālkonferences gada sanāksmes rezolūcija
STEIDZAMS AICINĀJUMS ATMODAI, REFORMĀCIJAI, MĀCEKLĪBAI UN EVAŅĢELIZĀCIJAI
Dievs ir īpašā veidā aicinājis septītās dienas adventistu draudzi ne tikai izdzīvot, bet arī pasludināt pasaulei Viņa pēdējo dienu mīlestības un patiesības vēsti (Atklāsmes grāmata 14:6–12). Šis izaicinājums – ar Viņa pēdējo dienu vēsti aizsniegt vairāk kā 6 miljardus cilvēku uz planētas Zeme – šķiet neiespējams. Tas ir milzīgs uzdevums. No cilvēku perspektīvas, Kristus lielā uzdevuma izpildīšana tik īsā laikā, šķiet neticama (Mateja 28:19, 20).
Draudzes pieaugšanas ātrums vienkārši netiek līdzi pasaules strauji augošajam iedzīvotāju skaitam. Mūsu pašreizējās evaņģelizācijas ietekmes uz pasauli godīgs novērtējums liek secināt – jānotiek dramatiskām izmaiņām, citādi šajā paaudzē mēs Debesu uzdevumu neizpildīsim. Neskatoties uz mūsu centieniem, plāniem, stratēģijām un resursiem, mēs nespējam pabeigt Dieva misiju Viņa slavai uz zemes.
KRISTUS APSOLĪJUMS SAVAI JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI
Izaicinājums izplatīt labo vēsti pasaulē nav jauns. Mācekļi saskārās ar šo izaicinājumu pirmajā gadsimtā. Mēs ar to saskaramies divdesmit pirmajā gadsimtā. Jaunās derības draudze bija nostādīta neiespējama uzdevuma priekšā. Tomēr, Svētā Gara spēkā, tā strauji auga (Apustuļu darbi 2:41; 4:4; 6:7; 9:31). Šie agro laiku kristieši līdzdalīja savu ticību visur (Apustuļu darbi 5:42).
Dieva žēlastība pārplūda no viņu sirdīm uz viņu ģimenēm, draugiem un darba biedriem. Tikai dažus gadu desmitus pēc krustā sišanas, apustulis Pāvils varēja sacīt, ka evaņģēlijs tiek “sludināts visai radībai apakš debesīm” (Kolosiešiem 1:23). Kā gan tas bija iespējams kādai mazpazīstamai un samērā nenozīmīgai ticīgo grupai, ietekmēt pasauli tik īsā laika posmā? Kā gan skaitā tik maz kristiešu Dievsvarēja izmantoti, lai uz visiem laikiem izmainītu pasauli?
Kristus lielajam uzdevumam līdzi nāca Viņa lielais apsolījums. Glābējs pavēlēja “neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu” (Apustuļu darbi 1:4). Glābējs apsolīja “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Apustuļu darbi 1:8).
Kristus mīlestība pārvaldīja mācekļu visas dzīves sfēras un lika viņiem dedzīgi nodoties kalpošanai Viņam. Viņi lūdza Dievam pēc apsolītā Svētā Gara spēka un zemojās Viņa priekšā sirsnīgā grēksūdzē un nopietnā nožēlā. Viņi par prioritāti izvirzīja saņemt Debesu svētības. Viņi sev iedalīja laiku lūgšanām un Rakstu pētīšanai. Viņu sīkās atšķirības pazuda visuaptverošās ilgās līdzdalīt Kristus mīlestību katram, ko tie satika. Viņi bija pārņemti ar evaņģēlija izplatīšana pasaulē. Nekas cits nebija svarīgāks par šo. Viņi atzina, ka bija bezspēcīgi izpildīt šo misiju bez varenas Svētā Gara izliešanās.
Elena Vaita par mācekļu piedzīvoto rakstīja: “Atstādami visas atšķirības, visu cenšanos pēc pārākuma, tie tagad vienojās ciešā kristīgā sadraudzībā.... Sirdi pildīja skumjas, domājot par to, cik daudzas reizes tie Viņu bija apbēdinājuši ar savu kūtro uztveri un nespēju iedziļināties atziņās, ar kurām Meistars viņu pašu labā tos bija centies iepazīstināt.... Mācekļi izjuta savas garīgās vajadzības un lūdza Kungu pēc svēta svaidījuma, kas tos darītu derīgus dvēseļu glābšanas darbam. Viņi nelūdza svētības tikai sev. Tie izjuta atbildību par apkārtējiem ļaudīm, jo saprata, ka Evaņģēlijs jāpasludina visā pasaulē, tāpēc pieprasīja spēku, ko Kristus bija apsolījis.” (Apustuļu darbi, 37. lpp.)
Kristus turēja savu vārdu. Svētais gars tika izliets Vasarsvētku spēkā. Dienā tika atgriezti tūkstoši. Kristus mīlestības vēsts iespaidoja pasauli. Īsā laikā Jēzus Kristus vārds bija uz vīru un sievu lūpām it visur. “Savienībā ar dievišķo Garu, apustuļi veica darbu, kas satricināja pasauli. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests pie visām tautām” (Apustuļu darbi,593. lpp.).
KRISTUS APSOLĪJUMS SAVAI BEIGU LAIKA DRAUDZEI
Svētā Gara izliešanās Vasarsvētkos agrajā lietū bija tikai ievads tam, kas notiks. Dievs ir apsolījis bagātīgi izliet Savu Svēto Garu pēdējās dienās (Joēla 2:23; Cakarijas 10:1). “... zeme kļuva gaiša no viņa spožuma” (Atklāsmes grāmata 18:1). Dieva darbs uz zemes tiks pabeigts ļoti ātri (Mateja 24:14; Romiešiem 9:28). Draudze piedzīvos tādu garīgo atmodu un Svētā Gara spēka pārpilnību kā nekad agrāk tās vēsturē. Runājot par Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos, Pēteris dod mums šo pārliecību: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās” (Apustuļu darbi 2:39). Elena Vaita piebilst: “Pirms Zemi piemeklēs pēdējās Dieva sodības, Kunga ļaužu vidū būs tāda sākotnējās dievbijības atmoda, kāda nav redzēta kopš apustuļu laikiem. Pār Viņa bērniem izliesies Dieva Gars un spēks. Tanī laikā daudzi šķirsies no tām baznīcām, kurās mīlestība uz šo pasauli nomākusi mīlestību uz Dievu un Viņa Vārdu. Daudzi, kā sludinātāji, tā draudzes locekļi, priecīgi pieņems lielās patiesības, kurām Dievs licis atskanēt šajā laikā, lai sagatavotu ļaudis uz Kunga otro atnākšanu” (Lielā cīņa, 464. lpp.).
Caur Viņa vārda mācību un sludināšanu, Dieva pēdējo dienu vēsti pieņems simtiem un tūkstošiem cilvēku. Lūgšana, Bībeles studijas un liecināšana ir patiesas atmodas elementi. Tuvojoties beigām Svētā Gara izpausme pieaugs “...īsi pirms pasaules pļaujas noslēguma draudzei ir apsolīts īpašs garīgs dāvinājums, lai to sagatavotu Cilvēka Dēla atnākšanai” (The Faith I Live By, 333. lpp. [citēts no Apustuļu darbi, 55. lpp.]), un “Brīdinājumu sniegs tūkstošiem balsu pa visu zemes virsu. Tiks darīti lieli darbi – slimie dziedināti, un ticīgos pavadīs zīmes un brīnumi” (Lielā cīņa, 612. lpp.).
Nav nekā svarīgāka kā pazīt Jēzu, studēt Viņa vārdu, saprast Viņa patiesību un lūgt pēc Viņa apsolījuma par Svētā Gara izliešanos vēlā lietus spēkā , lai piepildītu evaņģēlija pasludināšanas uzdevumu. Dieva pēdējo dienu praviete atlikumam rakstīja vārdos, kas ir pārāk vienkārši, lai tiktu pārprasti: “Patiesas dievbijības atmoda mūsu vidū ir vislielākā un visspiedošākā no visām mūsu vajadzībām. Tās meklēšanai vajadzētu būt mūsu pirmajam darbam” (Izmeklētās vēstis, 1. grāmata, 121. lpp.).
Ja patiesa garīgā atmoda ir mūsu vislielākā un visspiedošākā no visām mūsu vajadzībām, vai mums, kā vadītājiem nevajadzētu izvirzīt par prioritāti no visas sirds meklēt Debesu apsolītās svētības?
MŪSU LIELĀKĀ VAJADZĪBA: ATMODA UN REFORMĀCIJA
Kad mēs meklējam Jēzu, Viņš piepilda mūs ar Savu klātbūtni un spēku caur Svētā Gara dāvanu. Mēs ilgojamies Viņu iepazīt vairāk. Svētais Gars atmodina dvēseles apslēptās garīgās spējas. Nav nekas cits, ko mēs vēlamies vairāk kā dziļas un dzīvi mainošas attiecības ar Jēzu. Atjaunotā sirds iegūst dzīvībai svarīgo saikni ar Jēzu caur lūgšanu un Vārdu. Reformācija ir attiecīgās izmaiņas, kas ienāk mūsu dzīvēs atmodas rezultātā.
“Atmodai un reformācijai jānāk Svētā Gara kalpošanas rezultātā. Atmoda un reformācija ir divas atšķirīgas lietas. Atmoda nozīmē garīgas dzīves atjaunošanu, prāta un sirds spēku atdzīvošanos, augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformācija nozīmē pārorganizāciju, ideju un teoriju, ierašu un prakses maiņu. Reformācija nesīs skaisto taisnības augli tikai tad, ja būs savienota ar Gara atmodu. Atmodai un reformācijai katrai par sevi jādara savs noteikts darbs, un, šo darbu darot, tām jāiet roku rokā.” (Izmeklētās vēstis, 1. sējums, 128. lpp.). Reformācija neatklājas paštaisnā attieksmē, kas nosoda citus. Tā ir rakstura pārveidošana, kas parāda Gara augļus dzīvē (Galatiešiem 5:22–24). Paklausība Dieva prātam ir patiesas atmodas pierādījums. Mūsu Kungs ilgojas pēc atjaunotiem cilvēkiem, kuru dzīves atspoguļo Viņa rakstura piemīlību. Par visu visvairāk Jēzus ilgojas pēc ļaudīm, kas ir dedzīgi personīgi iepazīt Viņa mīlestību un līdzdalīt šo mīlestību ar citiem.
NODOŠANĀS UN AICINĀJUMS
Kā septītā dienas adventistu draudzes vadītāji un pārstāvji, kas sapulcējušies pasaules vadības mītnē Silverspringā, Marilendā, ASV, uz 2010. gada sanāksmi, mēs pateicamies mūsu varenajam un bijājamajam Dievam par Viņa uzticību un bagātīgajām svētībām Savai draudzei kopš tās iesākuma. Viņa draudzes straujā izplešanās pa visu pasauli gan draudzes locekļu, gan iestāžu ziņā, ir tikai Dieva brīnums. Lai gan mēs slavējam Viņu par brīnišķīgo darbu piepildot Savus nodomus caur Savu draudzi, un pateicamies Viņam par dievbijīgajiem vadītājiem, kas Viņa ļaudis ir vadījuši pagātnē, mēs pazemīgi atzīstam, ka mūsu cilvēciskā rakstura vājuma dēļ, pat mūsu vislielākie centieni ir grēka samaitāti un tiem vajadzīga šķīstīšana caur Kristus žēlastību. Mēs atzīstam, ka ne vienmēr esam par prioritāti izvirzījuši meklēt Dievu caur lūgšanu un Viņa Vārdu pēc Svētā Gara izliešanās vēlā lietus spēkā. Mēs pazemīgi atzītam, ka mūsu personīgajās dzīvēs, mūsu administratīvajā darbā un komiteju sanāksmēs mēs pārāk bieži esam darbojušies mūsu pašu spēkiem. Pārāk bieži Dieva misija glābt zudušo pasauli nav ieņēmusi pirmo vietu mūsu sirdīs. Dažreiz mūsu aizņemtībā, darot labas lietas, mēs esam izturējušies nevērīgi pret vissvarīgāko lietu – Viņa iepazīšanu. Pārāk bieži sevis žēlošana, skaudība, ambīcijas un sabojātas personīgās attiecības ir izstūmušas mūsu ilgas pēc atmodas un reformācijas, un ir likušas mums darboties mūsu cilvēka spēkos nevis Viņa dievišķajā spēkā.
Mēs pieņemam mūsu Kunga skaidros norādījumus, ka “Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka Viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē Viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti ar Garu” (Apustuļu darbi, 50. lpp.).
Mēs esam pārliecināti, ka visas debesis gaida, kad varēs izliet Svēto Garu bezgalīgā spēkā, lai Dieva darbs uz zemes tiktu pabeigts. Mēs saprotam, ka Jēzus atnākšana ir tikusi aizkavēta un ka mūsu Kungs ilgojās atnākt jau pirms gadu desmitiem. Mēs nožēlojam savu remdenību, pasaulīgumu un savu ierobežoto dedzību pēc Kristus un Viņa misijas. Mēs jūtam Kristus aicinājumu uz dziļākām attiecībām ar Viņu lūgšanā un Bībeles pētīšanā un dedzīgāku nodošanos līdzdalīt Viņa pēdējo dienu vēsti pasaulei. Mēs varam līksmoties par to, ka “Katra kristieša priekšrocība ir ne tikai gaidīt Pestītāja atnākšanu, bet arī to pasteidzināt” (Apustuļu darbi, 600. lpp.).
Tāpēc kā pasaules draudzes pārstāvji un visu mūsu locekļu vārdā, mēs apņemamies:
Mēs īpaši uzsveram to, ka Dievs izmantos bērnus un jauniešus šajā pēdējā spēcīgajā atmodā, un iedrošinām visus mūsu jauniešus piedalīties lūgšanās Dievam pēc garīgas atjaunošanās viņu pašu dzīvēs un Svētā Gara dotām iespējām līdzdalīt savu ticību citiem.
Mēs aicinām katru draudzes locekli vienoties ar draudžu vadītājiem un miljoniem septītās dienas adventistiem tiekties pēc dziļākām attiecībām ar Jēzu un lūgt pēc Svētā Gara izliešanās katru rītu vai vakaru pulksten 7:00 , septiņas dienas nedēļā. Šis ir nopietns aicinājums aptvert zemeslodi ar dedzīgām aizlūgšanām. Šis ir aicinājums pilnīgi nodoties Jēzum un piedzīvot dzīvi mainošo Svētā Gara spēku, ko mūsu Kungs ilgojas dod mums tagad.
Mēs ticam, ka iemesls Svētā Gara izliešanai vēlā lietus spēkā, ir Kristus misijas pabeigšana uz zemes, lai Viņš varētu nākt drīz. Apzinoties to, ka mūsu Kungs izlies Savu Garu visā pilnībā tikai pār draudzi, kam būs ilgas glābt pazudušos, kā galveno mūsu draudzē apņemamies uzturēt atmodu, reformāciju, māceklību un evaņģelizāciju. Vairāk par jebko citu mēs ilgojamies pēc Jēzus atnākšanas.
Mēs mudinām katru draudzes administratoru, nodaļas vadītāju, organizāciju darbinieku, veselības darbinieku, literatūras evaņģēlistu, kapelānu, pedagogu, mācītāju un draudzes locekli pievienoties mums padarot atmodu, reformāciju, māceklību un evaņģelizāciju par vissvarīgākajām un neatliekamākajām prioritātēm mūsu personiskajās dzīvēs un mūsu kalpošanas jomās. Mēs esam pārliecināti, ka meklējot/lūdzot Viņu kopā, Dievs izlies Savu Svēto Garu bagātīgā mērā, Dieva darbs uz zemes tiks pabeigts un Jēzus nāks drīz. Ar gados veco apustuli Jāni uz Patmas salas mēs saucam “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atklāsmes grāmata 22:20).
