Mazdūšībā ieslīgušos Hagaja uzrunāja ar pārbaudošiem vārdiem: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!” Kāpēc tik maz padarīts? Kāpēc jūs tā cenšaties gādāt par saviem namiem un nerūpējaties par Kunga namu? Kur palikusi kādreizējā dedzība par Dieva nama atjaunošanu? Ko jūs esat ieguvuši, kalpojot sev? Vēlēšanās izvairīties no trūkuma jūs ierosināja pamest Dieva namu, bet šī nolaidība devusi tieši to, no kā jūs baidījāties. “Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdat gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” (Hag. 1:4-6)
Pēc tam Kungs nepārprotamos vārdos atklāja viņu trūkuma cēloni. “Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darāmiem darbiem.” (Hag. 1:9-11)
“Tā saka tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu savu godību, saka tas Kungs.” (Hag. 1:7,8)
Hagajas sniegto norājošo un pamācošo vēsti Israēla tauta un tās vadoņi atzina no sirds. Viņi juta, ka Dievs par tiem rūpējas. Tie neuzdrošinājās neievērot atkārtoti izteikto padomu, ka viņu labklājību, kā laicīgo, tāpat garīgo, nosaka to uzticīga paklausība Kunga pavēlēm. Pravieša brīdinājuma pamodināti, Zerubabels un Jozua, un visi atlikušie ļaudis “uzklausīja sava Dieva balsi un pravieša Hagajas vārdus”. (Hag. 1:12)
Tiklīdz Israēls izšķīrās paklausīt, pārmetošajiem vārdiem tūlīt sekoja iedrošinoša vēsts: “Tad Hagajs, tā Kunga sūtnis, kura uzdevums bija darīt tautai zināmu Dieva vēstījumu, runāja šādus vārdus: “Es esmu ar jums! – tā saka tas Kungs.” Un tas Kungs lika pamosties Zerubabelā (..) un Jozuā (..), un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu.” (Hag. 1:13,14)
Nepilnu mēnesi pēc darbu atsākšanās pie tempļa cēlāji saņēma citu prieka vēsti: “Zerubabel, ņemies drosmi, saka tas Kungs, pildies ar jaunu drosmi arī tu, Jozua, tu augstais priesteri! Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta, saka tas Kungs, un strādājiet, jo Es esmu ar jums! – saka tas Kungs Cebaots.” (Hag. 2:4)
Kad Israēls atradās nometnē pie Sinaja kalna, Kungs bija paziņojis : “Es mitīšu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu. Un viņi zinās, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es, tas Kungs, jūsu Dievs.” (2. Moz. 29:45,46) [576] Un tagad, neskatoties uz faktu, ka tie atkārtoti “bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu” (Jes. 63:10), Dievs atkal no jauna ar pravieša vēsti izstiepa savu roku, lai tos glābtu. Kā atzinību par līdzdarbību Viņa nodomā Dievs bija atjaunojis savu derību, apsolīdams, ka Viņa Gars pie tiem paliks, un visus ļaudis iedrošināja: “Nebīstieties!”.
Arī šodien Kungs saviem bērniem saka: “Esiet stipri un strādājiet, jo Es esmu ar jums.” Kungs vienmēr ir bijis kristiešu stiprums. Mēs nevaram noteikt, kādā ceļā Viņš mums palīdzēs, bet droši zinām, ka Kungs nekad neatstās tos, kas uz Viņu paļaujas. Ja kristieši apzinātos, cik daudzkārt Dievs tiem ir līdzinājis ceļu, lai ienaidnieka nodomi neizdotos, tad tie nekad nestreipuļotu sūdzēdamies. Viņu ticība pieķertos Kungam, un tos nespētu satricināt nekādas grūtības. Tie Viņu atzītu par gudrības un spēka Avotu, un Kungs savukārt tos izlietotu, lai padarītu tieši to darbu, ko Viņš vēlas.
Ar Hagaju dotos nopietnos uzaicinājumus un iedrošinājumus pastiprināja un papildināja pravietis Caharija, kuru Dievs pamodināja darboties līdz ar Hagaju, uzaicinot Israēlu pildīt Dieva pavēli: celties un būvēt. Caharijas pirmā vēsts sniedza pārliecību, ka Dievs savos vārdos nekad nekļūdās un apsola svētīt tos, kas paklausīs drošajam pravieša vārdam.
Ar saviem patukšajiem tīrumiem un trūcīgajiem pārtikas krājumiem, [577] kas ātri samazinājās, visapkārt apņemti no nelaipniem kaimiņiem, israēlieši tomēr, paklausot Kunga vēstnešu aicinājumam, ticībā turpināja čakli strādāt, lai atjaunotu izpostīto templi. Šis darbs prasīja nelokāmu paļaušanos uz Dievu. Ļaudīm pūloties darīt savu darbu un meklējot sirdī un dzīvē saskaņu ar Dieva žēlastību, Kungs ar praviešiem Hagaju un Cahariju sūtīja vēsti pēc vēsts, liecinot, ka viņu ticība tiks bagātīgi atalgota, un Dieva Vārda apsolījums par tempļa nākotnes godību neizpaliks. Piepildoties noteiktajam laikam, šajā celtnē kā visu tautu Ilgas ienāks cilvēces Skolotājs un Pestītājs.
Tā cēlājiem nebija jācīnās vieniem pašiem; ar tiem kopā bija Dieva pravieši, kas tiem palīdzēja. (Ezras 5:2) Un pats Debesu karapulku Virspavēlnieks bija paziņojis: “Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta, (..) strādājiet, jo Es esmu ar jums!” (Hag. 2:4)
Līdz ar sirsnīgu nožēlu un gribu ticībā iet uz priekšu nāca apsolījums arī par laicīgu labklājību. “Ar šo dienu sākot,” Kungs paziņoja, “ Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hag. 2:20)
Tautas vadonim Zerubabelam, kuram visus gadus pēc atgriešanās no Babilonijas pieļāva smagus pārbaudījumus, deva ļoti dārgu vēsti: Kungs paziņoja, ka pienāks diena, kad visi Dieva izredzēto ļaužu ienaidnieki tiks satriekti. “Tai pašā dienā, saka tas Kungs Cebaots, Es tevi Zerubabel, (..) savu kalpu, ņemšu savā zināšanā, saka tas Kungs, un turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” (Hag. 2:23) Tad Israēla vadonis saprata Aizgādības rūpes, vedot to cauri mazdūšības un apjukuma brīžiem. Viņš [578] visā ieraudzīja Dieva nodomu.
Šie Zerubabelam personiski teiktie vārdi ir atstāti par iedrošinājumu Dieva bērniem visos laikos. Ja Viņš saviem ļaudīm pieļauj bēdas, tad katrā ziņā ar noteiktu nodomu. Dievs tos vada tā, kā tie paši būtu vēlējušies, ja dzīves iznākumu redzētu jau sākumā un saprastu godības pilno nodomu, kas tiem jāpiepilda. Viss, ko Viņš tiem ar pārbaudījumiem un bēdām liek piedzīvot, kalpo vienam mērķim, lai tie kļūtu pietiekoši stipri Viņa labā strādāt un ciest.
Hagaja un Caharijas sludinātās vēstis pamudināja ļaudis pielikt visus spēkus, lai templi atkal uzceltu, kaut arī tos darbā ļoti nogurdināja samarieši un citi, kuri izdomāja daudz dažādus kavēkļus. Kādā gadījumā Medo-Persijas vietējā apgabala pārvaldnieki apmeklēja Jeruzālemi un prasīja, kurš atļāvis atsākt celtniecības darbus. Ja tajā brīdī jūdi nebūtu paļāvušies uz Kunga vadību, tad šī apjautāšanās varētu izvērsties par lielu nelaimi. “Bet viņu Dieva acs bija pār jūdu vecajiem, ka no viņiem netika prasīta darba pārtraukšana, kamēr vēl ziņojums nebija nonācis pie Dārija.” (Ezras 5:5) Šiem pārvaldniekiem tika atbildēts tik gudri, ka tie nolēma rakstīt vēstuli toreizējam Medo-Persijas valdniekam Dārijam, vēršot viņa uzmanību uz sākotnējo dekrētu, ko bija izdevis Kīrs, kurš pavēlēja atjaunot dievnamu Jeruzālemē un vēl izdevumus segt no ķēniņa mantnīcas.
Dārijs meklēja šo dekrētu un arī atrada. Pēc tam viņš [579] jautātājiem deva rīkojumu netraucēt tempļa atjaunošanu. “Atļaujiet šī Dieva nama celšanas darbiem ritēt netraucēti, lai Jūdas pārvaldnieks un jūdu vecaji uzceļ šo Dieva namu no jauna tā vecajā vietā.”
“Arī par izmaksām, kas jums jāpiešķir jūdu vecajiem Dieva nama celšanas darbiem, noteicu, ka darbu izdevumi šiem vīriem pilnā apjomā un bez kavēšanās ir sedzami no ķēniņa nodevu ienākumiem Aiz-Eifratas novadā. Un kas vēl citādi ir vajadzīgs; jauni vērši, auni, jēri dedzināmam upurim debesu Dievam, kvieši, sāls, vīns vai eļļa, lai to dod priesteriem Jeruzālemē katru dienu bez kāda atrāvuma, kā viņi to prasa, lai viņi varētu nest patīkamas smaržas upurus debesu Dievam un lūgt par ķēniņa un viņa dēlu dzīvību.” (Ezras 6:7-10)
Tālāk ķēniņš vēl pavēlēja bargi sodīt ikvienu, kas kaut kādā veidā mainītu šo lēmumu, savu rīkojumu noslēdzot ar ievērības cienīgu paziņojumu: “Un Dievs, kas savam Vārdam tur joprojām liek dzīvot, lai nogāž katru ķēniņu un tautu, kas savu roku izstiepj, lai sagrozītu šo rīkojumu, lai izpostītu šo Dieva namu Jeruzālemē! Es, Dārijs, esmu izdevis šo pavēli; uz mata tā to lai izpilda!” (Ezras 6:12) Tā Kungs sagatavoja ceļu tempļa celtniecības darbu pabeigšanai.
Mēnešiem ilgi pirms šī dekrēta izdošanas israēlieši cēla ticībā, un pravieši tiem palīdzēja, sniedzot savlaicīgas vēstis, kas [580] strādājošajiem atklāja Dieva nodomu ar Israēlu. Divus mēnešus pēc pēdējās Hagaja publicētās vēsts Caharija redzēja virkni skatu par Dieva darbu virs zemes. Šīs līdzībās un simbolos izteiktās vēstis nāca ļoti nedrošā un satraucošā laikā, un vīriem, kas Israēla Dieva vārdā gāja uz priekšu, tās bija sevišķi nozīmīgas. Vadītājiem šķita, ka iepriekš izsniegto atļauju atjaunot templi tūlīt atņems. Nākotne rādījās visai tumša. Dievs redzēja, ka ļaudis ir jāatbalsta un jāiepriecina ar atklāsmi par Viņa bezgalīgo līdzjūtību un mīlestību.
Parādīšanā Caharija dzirdēja Kunga eņģeli jautājam: “Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzālemi un par Jūdas pilsētām, uz kurām Tu esi bijis dusmīgs visus šos septiņdesmit gadus? Un tas Kungs atbildēja eņģelim, kas ar mani runāja, un teica viņam laipnus un mierinājuma pilnus vārdus. Un eņģelis, kas ar mani runāja, teica man: sludini un saki: tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu pilns lielas sirdsdedzes par Jeruzālemi un Ciānu, un Es esmu ļoti dusmīgs uz lepnajām un bezrūpības pilnajām tautām; Es biju tikai drusciņ dusmīgs, viņi turpretī no savas puses palīdzēja izraisīt jo lielāku ļaunumu. Tāpēc tā saka tas Kungs: Es piešķiršu Jeruzālemei atkal savu žēlastību, un tajā uzcels Manu namu, saka tas Kungs Cebaots, un mērījamā aukla izstiepjama tieši pār Jeruzālemi.” (Cah. 1:12-16)
