"Jo, redzi, diena nāk degoša kā ceplis, tad visi lepnie un visi bezdievības darītāji būs rugāji, un nākamā diena tos iededzinās, saka Kungs Cebaots, kas tiem nepametīs nedz sakni, nedz zaru." Neticīgajai pasaulei drīz būs jādomā vēl par kaut ko citu nekā tikai par saviem tērpiem un ārējo iz-skatu. Posts un liels apjukums atraus viņu prātu no šīm lietām, un viņiem nebūs nekā, kurp griezties. Viņi nav cietumnieki, kam ir cerība, un tāpēc viņi nemeklēs Stipro Cietoksni. Viņu sirds pagurs kurnot un baidoties. Dievu viņi nav darījuši par savu patvērumu, un Viņš viņiem nebūs ie-priecinātājs. Viņš smiesies par viņu lielo nelaimi un izsmies tos, kad viņiem būs bail.
Kas starp Sabata turētājiem ir pakļāvušies pasaules iespaidam, tie tiks pārbaudīti. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū, un Dievu atzīstošos ļaudis sagaida pārbaudījums, kuru daudzi nemaz nenojauš. Tiks pārbaudīts viņu ticības patiesīgums. Daudzi lepnībā, augstprātībā un izpriecu meklēšanā apvienojušies ar pasauli, glaimodami sev, ka var to atļauties, tomēr palikt kristieši. Bet šādu lietu piekopšana atšķir viņus no Dieva un padara viņus par pasaules bērniem. Tādu priekšzīmi Kristus mums nav rādījis. Tikai tie, kas aizliedz sevi, kas dzīvo šķīsti, pazemīgi un svēti, ir patiesie Jēzus sekotāji; un tādi nepriecāsies par pasaules mīlētāju sabiedrību.
Daudzi ģērbjas līdzīgi pasaulei, lai viņiem būtu iespaids pār neticīgajiem; tomēr šeit viņi pielaiž nožēlojamu kļūdu. Ja viņi grib atstāt pareizu un glābjošu iespaidu, tad lai dzīvo saskaņa ar savu ticības apliecību, lai parāda savu ticību taisnības darbos un skaidri norāda uz starpību /634/ starp kristiešiem un pasaules cilvēkiem. Vārdiem, drēbēm un rīcībai vajadzētu stāstīt par Dievu. Tad viņi ap sevi izplatīs svētu iespaidu, un pat neticīgie atzīs, ka viņi bijuši ar Jēzu. Kas vēlas atstāt iespaidu par labu patiesībai, tas lai īsteno savu ticības apliecību un tādā veidā lai atdarina pazemīgo Paraugu.
Lepnuma pastāvīgie sabiedrotie ir nezināšana un ģeķība. Kungam nepatīk lepnums, kas redzams starp Viņa ļaudīm. Dieva ļaužu piemērošanās neveselīgajai, nepieklājīgajai un dārgajai šī izvirtušā laikmeta modei apkauno Dievu.
Pasauli pārvalda mode, un tā ir tirāniska valdniece, kas bieži liek saviem pielūdzējiem pakļauties vislielākajām neērtībām. Mode uzliek bezprātīgas nodevas un iekasē tās bez žēlastības. Tai ir apburošs spēks, un tā ir gatava nopelt un izsmiet trūcīgos, ja viņi negrib sekot tās pēdās par katru cenu, pat upurējot savu dzīvību. Sātans priecājas, ka viņa plāni un nodomi tik labi izdodas, un nāve smejas par modes pielūdzēju veselību postošo neprātu un aklo centību.
Ģērbšanās reforma mūsu starpā tika izvesta, lai pasargātu Dieva ļaudis no pasaules samaitājošā iespaida, kā arī lai veicinātu viņu fizisko un morālo veselību. Tā nav domāta kā kalpošanas jūgs, bet gan kā svētība; ne lai pavairotu darbu, bet lai to samazinātu; ne lai pieaugtu izdevumi par drēbēm, bet gan lai tie aiztaupītos. Tai jāatšķir Dieva ļaudis no pasaules un jākalpo kā barjerai pret pasaules modi un tās neprātu. Viņš, Kurš zina beigas jau sākumā, Kas izprot mūsu dabu un vajadzības, - mūsu līdzcietīgais Pestītājs - redzēja mums draudošās briesmas un grūtības un Savā laipnībā laikus mūs brīdināja un pamācīja par mūsu dzīves ieradumiem un par pareizu barības un apģērba izvēli.
Sātans pastāvīgi izdomā jaunus tērpu veidus, lai kaitētu mūsu fiziskajai un morālajai veselībai, un viņš gavilē, redzot tos, kas sevi atzīst par kristiešiem, dedzīgi pieņemam viņa izgudroto modi. Nav novērtējams fizisko ciešanu /635/ daudzums, ko izsaucis nedabīgs un neveselīgs apģērbs. Padevīgi paklausot modes prasībām, daudzi uz visu mūžu kļuvuši invalīdi. Orgānu noslīdējumi, kroplums, vēzis un citas briesmīgas slimības ir daži no tiem ļaunumiem, ko izsaukusi ģērbšanās pēc modes.
Savā laikā sabiedrība ir pieņēmusi daudzus nepiemērotus un pat smieklīgus tērpu fasonus, jo tāda ir bijusi mode. Starp šiem postošajiem apģērba veidiem bija platie, sastīpotie sieviešu svārki, kuri bieži attiecīgo personu nostādīja nepieklājīgā stāvoklī. Tā vietā piedāvāts glīts, neuz-krītošs, pieklājīgs tērps, kas varētu izskaust stīpu svārkus un pa zemi velkošās tērpu apakšējās malas, tomēr pienācīgi sedzot visus locekļus. Tomēr ģērbšanās reforma sevī ietver ne tikai tērpa saīsināšanu un visu locekļu apģērbšanu. Tā skar katru apģērba gabalu. Tā noņem svaru no gurniem, pārvietojot to uz pleciem. Tā atceļ ciešās korsetes, kas saspiež plaušas, kuņģi un citus iekšējos orgānus, saliec muguru un ir par iemeslu neaprēķināmam slimību skaitam. Tērpu reforma sevišķi rūpējas par visu ķermeņa daļu aizsargāšanu un to attīstības iespējām.
Tiem, kas apzinīgi saskaņojušies ar ģērbšanās reformu, novērtēdami tās priekšrocības, un priecīgi nostājušies pret lepnumu un modi, reforma ir nesusi svētības. Pareizi pašūti, šie tērpi paši sevi ieteic veselīgam saprātam, pat cilvēkiem, kas nav mūsu ticības biedri.
Var rasties jautājums: "Kāpēc šie tērpi ir jānoliek un kāpēc jāpārtrauc ģērbšanās reformas aizstāvēšana?" Pamatojumus šai izmaiņai es šeit īsumā gribu paskaidrot. Laikā, kad daudzas mūsu māsas, vadoties no pamatlikumiem, pieņēma šo reformu, citas ir nostājušās pretī reformas aizstāvētajam vienkāršajam, veselīgajam tērpu stilam. Bija vajadzīgs daudz darba, lai reformu ievestu starp mūsu ļaudīm. Ar norādījumu uz šo tērpu priekšrocībām un ar pārliecināšanu, ka tos atzīst Dievs, mūsu māsām nepietika. Mode bija guvusi tik stipru varu pār tām, ka viņām to tikai lēnām /636/ izdevās salauzt, pat tur, kur vajadzēja tikai paklausīt saprātam un sirdsapziņai. Un daudzas, kas atklāti nostājās pret reformu, nemaz nemainīja savus nepareizos ģērbšanās ieradumus, izņemot svārku saīsināšanas un locekļu ietērpšanas ziņā.
Bet tas vēl nebija viss. Dažas, kas pieņēma reformu, ne- apmierinājās ar to, lai ar savu priekšzīmi runātu par labu reformētajiem tērpiem un jautātas paskaidrotu iemeslus, kāpēc viņas tā ģērbjas. Viņas centās savu apziņu nostādīt par mērauklu citām. Ja viņas tos nēsā, tad arī citām jādara tas pats. Viņas aizmirsa, ka nevienu nevajadzētu spiest nēsāt reformētos tērpus.
Man nebija pienākuma uzspiest šo lietu manām māsām. Atklājusi viņām man parādīto, es viņas atstāju viņu pašu sirdsapziņas vadībai. Reformatorisko darbību vienmēr pavadījuši upuri. Tā prasa ērtību mīlestības, savtīgo interešu un godkāres pakļaušanu taisnības principiem. Tam, kam pietiek drosmes nostāties par reformu, būs jācīnās pret kavēkļiem. Viņiem pretī stāsies to cilvēku konservatīvisms, kurus nodarbošanās vai patika novedusi saskarē ar modes cienītajiem un kas, mainot savu nostāju, zaudētu šīs sabiedrības cieņu.
Daudz bēdu sagādājuši tie, kas tērpu reformu pastāvīgi centušies uzspiest māsām. Galējībās nogājušiem likās, ka šī reforma sastāda visu reliģijas būtību. Reforma bija viņu sarunu temats un viņu sirds nasta; un tādā kārtā viņu prāts novērsās no Dieva un patiesības. Viņi aizmirsa piekopt Kristus Garu un atklāja lielu patiesas laipnības trūkumu. Viņiem vajadzēja pareizi novērtēt šo tērpu patiesās priekšrocības, bet viņi sāka it kā lepoties ar šo tērpu īpatnībām. Liekas, ka mūsu starpā nav pacēlies neviens tāds jautājums, kas būtu tā ietekmējis rakstura attīstības procesu, kā tieši tērpu reforma.
Kamēr daudzi jaunieši pieņēma šos tērpus, citi pūlējās izvairīties no krusta, apmierinot savu tieksmi pēc sevišķiem izrotājumiem, tā šo lietu padarot drīzāk par lāstu nekā par svētību. Tiem, kas tos apvilka negribīgi, tikai pienākuma pēc, šī lieta kļuva par mokošu jūgu. Citi atkal, /637/ kas, likās, bija viscentīgākie reformas piekritēji, savos tērpos atklāja nožēlojamu kārtības un skaistuma izjūtas trūkumu. Viņu apģērbs nebija veidots pēc atzītā un pieņemtā parauga. Daži vēlējās savu tērpu veidot jauktu, - vienu apģērba gabalu no viena materiāla, otru no cita un trešo vēl no kāda cita. (Dress of one material, sacque of another, and pants of still another.) Citi atkal nēsāja ļoti garus svārkus, un arī viņu tērps bija negaumīgs. Šie groteskie, nekārtīgie tērpi riebās daudziem, kas par pareizi reformētu tērpu būtu priecājušies.
Daudzi ļoti uztraucās, ka es tērpa jautājumu neesmu atstājusi izšķirt katra gaumei, un citi atkal tāpēc, ka es tām māsām, kurām ir neticīgi vīri vai bērni, esmu ieteikusi nepieņemt reformēto tērpu, jo tas varētu izraisīt nelaimi, kas iznīcinātu visu labo, ko šādu tērpu nēsāšana varētu dot. Jau gadiem ilgi es nesu šī darba nastu un strādāju, lai mūsu māsu starpā nostiprinātos tērpu vienādība.
Parādīšanā, kuru es redzēju Betlkrīkā 1875. gada 3. janvārī, man atklāja šīs lietas un parādīja, ka plašā tērpu dažādība kaitē patiesības iespaidam. Kas varēja būt par svētību, ja to vienveidīgi pieņemtu un pareizi nēsātu, tas ir pārvērsts par kaunu un dažos gadījumos pat par negodu.
Daži, kas nesāja šo tērpu, nopūtās zem tā kā zem smagas nastas. Viņu sirds valoda bija: "Visu ko, tikai ne šo. Ja mēs drīkstētu novilkt šo dīvaino tērpu, mēs labprāt pieņemtu vienkāršu, neizrotātu parasta garuma tērpu. Locekļus varētu tikpat silti apsegt kā iepriekš un visus citus fiziskos labumus varētu sasniegt ar mazākām pūlēm. Vajadzīgs daudz strādāt, lai pareizi izgatavotu reformēto tērpu." Kurnēšana un sūdzēšanās gandrīz vai iznīcināja dzīvas dievbijības garu.
Attiecībā uz apģērba jautājumu es neesmu jutusi nastu liecināt. Es nekādi veidā neesmu uz to atsaukusies, ne lai ko ieteiktu, ne nosodītu. Kungs vēlējās pārbaudīt Viņu atzīstošos ļaudis un atklāt to, kas ir viņu sirdī. Telts sanāksmēs es reti kaut ko šai jautājumā esmu teikusi. Es izvairījos no visiem jautājumiem un neatbildēju ne uz vienu vēstuli. /628/
Gadu atpakaļ man atkal rādīja uz tērpiem. Es redzēju, ka mūsu māsas ir aizgājušas no evaņģēlija vienkāršās skaidrības. Tieši tās, kuras domāja, ka reformētais tērps prasa nevajadzīgu
darbu, un bija pārliecinātas, ka pasaules gars viņas neiespaidos, tagad ir pieņēmušas modi, kuru kādreiz nosodīja. Viņu tērpi bija izrotāti ar nevajadzīgiem pasaules cilvēku greznojumiem, kas kristietim nepiemēroti un pilnīgi pretēji mūsu ticībai.
