1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., dotajā parādīšanā es redzēju, ka Sabatu turošie ļaudis ir bijuši pārāk nevērīgi pret gaismu, ko Dievs ir devis par veselības reformu; ka mūsu priekšā vēl ir liels darbs un ka mēs kā tauta esam bijuši pārāk kūtri paklausīt ceļu paverošai Dieva aizgādībai, kā Viņš ir izvēlējies mūs vadīt.
[486] Man rādīja, ka veselības reformas darbs ir tikai mazliet aizskārts. Kamēr daži to dziļi saprot un dzīvo saskaņā ar savu ticību, citi paliek vienaldzīgi un tik tikko ir spēruši pirmos soļus reformas virzienā. Liekas, ka viņiem ir neticīga sirds, un, ja šī reforma ierobežo viņu iekārojošo apetīti un citas tieksmes, daudzi tūlīt atraujas atpakaļ. Viņiem ir citi Dieva Kunga priekšā. Viņu garša, ēstkāre un citas tieksmes ir viņu dievs; un, kad cirvis ir pielikts pie koka saknes un skārti tie, kas uz veselības rēķina nodevušies samaitātai apetītei, tad viņi nevēlas tikt pārliecināti; un, ja arī Dieva balss tieši runātu uz viņiem, aicinot viņus atstāt veselību postošo ieradumu piekopšanu, tad daži tomēr turpinātu turēties pie kaitīgajām lietām, ko viņi mīl. Liekas, ka viņi piesaistīti saviem elkiem un Dievs drīz sacīs Saviem eņģeļiem: “Lieciet viņus mierā.”
Man rādīja, ka veselības reforma ir trešās eņģeļa vēsts daļa un ka to savienība ir tik cieša, kā rokai un plaukstai ar cilvēka ķermeni. Es redzēju, ka mums kā tautai jāiet uz priekšu šajā lielajā darbā. Sludinātājiem un ļaudīm jārīkojas. Dieva ļaudis nav sagatavoti trešā eņģeļa skaļajam saucienam. Viņiem darāms darbs pašiem priekš sevis, kuru viņiem nevajadzētu atstāt, lai to viņu vietā padarītu Dievs. Šo darbu viņš atstājis darīt viņiem pašiem. Tas ir personīgs darbs; neviens to nevar padarīt otra vietā. “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” 2. Kor. 7:1 Nesātīga ēšana ir šī laikmeta valdošais grēks. Iekārojoša apetīte vīrus un sievas padara par vergiem, aptumšo viņu saprātu un tik tālu notrulina morālo izpratni un tikumības izjūtu, ka svētās, augšupceļošās Dieva Vārda patiesības vairs netiek vērtētas. Pār vīriem un sievām valdījušas zemas tieksmes.
Lai būtu derīgi pārvēršanai, Dieva ļaudīm jāpazīst pašiem sevi. Viņiem jāpazīst savas miesas uzbūve, [487] lai viņi līdz ar Dziesminieku varētu izsaukties: “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts.” Ps. 139: 14 Ēstkāri un citas tieksmes vienmēr vajadzētu pakļaut morālei un saprātam. Miesai vajadzētu kalpot garam un ne garam miesai.
Man rādīja, ka, ja gribam nodrošināt veselību, nostājoties pareizās attiecībās pret dzīvi, mūs gaida daudz lielāks darbs, nekā mēs līdz šim esam sapratuši. Dr. A dara lielu un labu darbu, ārstējot slimības un apgaismojot tos, kas visu savu dzīvi nav zinājuši, kādu iespaidu uz veselību atstāj ēšana, dzeršana un strādāšana. Dievs savā žēlastībā caur Savu vienkāršo darba rīku devis Saviem ļaudīm gaismu, ka, lai pārvarētu slimības, viņiem jāaizliedz samaitātā apetīte un visās lietās jāievēro sātība. Uz viņu tekas dievs licis spīdēt lielai gaismai. Vai tiem, kas “gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos,” Tit. 2:13,14 jāatrodas aiz mūsu dienu reliģijas pārstāvjiem, kuri netic Pestītāja drīzajai atnākšanai? Īpašajiem ļaudīm, kurus Viņš šķīsta Sev, lai tos, nāvi neredzējušus, pārceltu Debesīs, labo darbu ziņā nevajadzētu atrasties aiz citiem cilvēkiem. Cenšoties tīrīt sevi no visas aptraipīšanās pie miesas un gara, pilnīgi svētojoties Dieva bijāšanā, viņiem vajadzētu būt tik tālu priekšā citiem cilvēkiem virs zemes, cik viņu ticības apliecība ir augstāka par citu cilvēku ticības apliecību.
Daži nicinoši smīnējuši par šo reformas darbu un sacījuši, ka viss tas nav bijis nepieciešams, ka tas ir vienkāršs satraukums, lai novērstu prātu no tagadējās patiesības. Viņi ir teikuši, ka lietas ir aizvestas līdz galējībām. Tādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Kamēr vīri un sievas, kas sevi sauc par dievbijīgiem, ir slimi no galvas virsmas līdz kāju pēdām, [488] kamēr viņu fiziskie, garīgie un morālie spēki ir novājināti, nododoties samaitātai apetītei un pārmērīgam darbam, kā viņi var, atrodoties tādā stāvoklī, novērtēt patiesības pierādījumus un izprast Dieva prasības? Ja viņu morālie un intelektuālie spēki ir aptumšoti, tad viņi nespēj pareizi izprast un novērtēt ne atpirkšanas darba lielo vērtību, ne visa Dieva darba augsto raksturu, ne arī atrast prieku Dieva Vārda studijās. Kā nervozs kuņģa slimnieks var būt vienmēr gatavs lēnprātīgi un bijīgi atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa pamatojumu par viņā esošo cerību? Cik ātri tāds apjuks un uztrauksies un, neveselīgas iztēles vadīts raudzīties uz lietām pavisam nepareizā gaismā un trūkstot lēnprātībai un mieram, kas raksturoja Kristus dzīvi, vārdu cīņā ar neprātīgiem cilvēkiem būs spiests apkaunot savu ticības apliecību. Skatoties uz lietām no augsta reliģiska viedokļa, mums, lai līdzinātos Kristum, jābūt pilnīgiem reformas izvedējiem dzīvē.
Es redzēju, ka mūsu Debesu Tēvs, sniedzot gaismu par veselības reformu, dāvinājis mums lielas svētības, lai mēs varētu paklausīt Viņa prasībām un pagodināt Viņu savā miesā un garā, kas pieder Viņam, un beidzot bez vainas stāvēt Viņa troņa priekšā. Mūsu ticība prasa, lai mēs paceltu standartu un ietu uz priekšu. Daudziem, kas apšauba citu rīcību veselības reformas izpratnē, vajadzētu pašiem kā saprātīgiem cilvēkiem kaut ko darīt. Cilvēce atrodas nožēlojamā stāvoklī, ciešot no dažnedažādām slimībām. Daudzi ir mantojuši slimības, un viņi ļoti cieš savu vecāku nepareizo ieradumu dēļ; tomēr viņi savā dzīvē un attiecībās pret bērniem turpina rīkoties tikpat nepareizi kā viņu vecāki. Viņi ir nevērīgi pret sevi. Viņi ir slimi un nesaprot, ka viņu pašu nepareizie ieradumi ir iemesls šīm bezgalīgajām ciešanām.
Vēl ir pavisam maz cilvēku, kas pietiekoši atmodušies, [489] lai izprastu, cik lielā mērā ēšanas ieradumi iespaido viņu veselību, raksturu un lietderību šinī pasaulē un arī mūžīgo likteni. Es redzēju, ka cilvēkiem, kas saņēmuši gaismu no Debesīm un atzinuši, kādu labumu sniedz staigāšana šai gaismā, pienākas parādīt lielāku interesi par tiem, kas vēl cieš zināšanu trūkuma dēļ. Sabata turētājiem, kas gaida sava Pestītāja drīzo atnākšanu, vajadzētu būt pēdējiem intereses neparādīšanā šim lielajam reformas darbam. Vīri un sievas ir jāapmāca, un sludinātājiem un ļaudīm vajadzētu izjust uz sevis gulstamies darba nastu par šī jautājuma izskaidrošanu un cilvēku pārliecināšanu tādā veidā, lai veselības reforma viņiem kļūtu tuva un dārga.
Man rādīja, ka mums vajadzētu iekārtot uzturēšanās vietu slimniekiem un tiem, kas vēlas mācīties, kā rūpēties par savu organismu, lai novērstu slimības. Mums nevajadzētu palikt vienaldzīgiem un spiest slimos, kas vēlas dzīvot patiesībā, doties atgūt savu veselību uz plaši pazīstamajām ūdens dziedniecības iestādēm kur nemaz nevērtē mūsu ticību. Ja viņi tur izveseļojas, tad par to var nākties samaksāt ar reliģisko pārliecību. Kas stipri ir cietuši no miesas slimībām, tie ir vāji, kā garīgi, tā morāli. Redzot labumu, kāds iegūstams no pareizas ūdens dziedniecības metožu pielietošanas, pareizas svaiga gaisa izmantošanas un pareizas diētas, viņi sāk domāt, ka ārsts, kurš prot sekmīgi ārstēt slimību, nevar stipri kļūdīties arī savos reliģiskajos uzskatos, ka tiem, kas nodevušies lielajam un labajam cilvēces ciešanu atvieglošanas darbam, jābūt vai nu daļējai vai arī pilnīgai taisnībai. Un tā mūsu ļaudīm, cenšoties atgūt veselību šajās iestādēs, draud briesmas sapīties slazdu valgos.
Man vēl rādīja, ka tie, kuri stipri reliģiskajos pamatlikumos un noteikti paklausa visām Dieva prasībām, nevar saņemt tādu labumu no šādām plaši pazīstamajām dziedniecības iestādēm, kādu tur gūst citu ticību cilvēki. Sabata turētāji savā ticībā ir īpatnēji. [490] Populārajās ūdens dziedniecības iestādēs ļoti grūti tā turēt visus Dieva baušļus un viņa prasības, lai Dievs attiecīgā cilvēka rīcību atzītu par labu un uzskatītu to par savu īpašumu. Viņiem tad visu laiku sev līdz jānēsā evaņģēlija siets un jāsijā viss, ko viņi dzird, lai varētu sev izvēlēties labo un atteikties no sliktā.
Ūdens dziedniecības iestāde – ir bijusi vislabākā Savienotajās Valstīs. Tās vadītāji dara lielu un labu darbu, cik tālu tas attiecas uz slimību dziedināšanu. Tomēr viņu reliģiskajiem principiem mēs nevaram uzticēties. Atzīstot sevi par kristiešiem, viņi saviem slimniekiem ieteic kāršu spēli, dejošanu un teātru apmeklēšanu, visu, kas tiecas pretī ļaunumam vai, saudzīgi izsakoties, kas izskatās ļauns un ir tieši pretējs Kristus un Viņa apustuļu mācībām. Apzinīgie Sabata ievērotāji, kas veselības atgūšanai apmeklē šīs iestādes, nevar saņemt no tām tādu labumu, kādu viņi iegūtu, ja viņi pastāvīgi nebūtu spiesti uzmanīties, lai nesakompromitētu savu ticību, neapkaunotu sava Glābēja darbu un nesasaistītu paši savas dvēseles.
Man rādīja, ka Sabata turētājiem vajadzētu pavērot ceļus, lai tie, kam ir tāda pat dārga ticība, varētu saņemt palīdzību, neizdodot līdzekļus iestādēs, kur ir apdraudēta viņu ticība un reliģiskie principi un kur viņi reliģiskā dzīvē nevar atrast nekādu atsaucību, ne saskaņu. Dievs Savā aizgādībā vadījis Dr. B uz N, lai viņš tur iegūtu pieredzi, kādu citādi viņš nebūtu mantojis, jo Dievam priekš viņa ir darbs veselības reformas lietā. Kā praktizējošs ārsts viņš jau daudzu gadu garumā iepazinās ar cilvēka organisma uzbūvi, un Dievs tagad grib, lai viņš teorētiski un praktiski mācītu citus, kā cilvēkam izmantot sev par labu svētības, kas atrodas viņa sniedzamības robežās. Dievs grib, lai viņš sagatavotos palīdzēt slimniekiem un pamācītu tos, kas nezina, [491] kā saglabāt esošos spēkus un veselību un kā novērst saslimšanu, gudri lietojot debesu dziedniecības līdzekļus – tīru ūdeni, gaisu un diētu.
