Lielu kļūdu pielaiduši daži tagadējās patiesības apliecinātāji, kas sapulču sērijās iepinuši tirdzniecību un ar savu tirgošanos novērsuši prātus no sapulču mērķa. Ja Kristus tagad būtu virs zemes, tad Viņš ar smalku auklu pātagu izdzītu šos tirgotājus, vai viņi ir sludinātāji vai vienkāršie ļaudis, kā Viņš darīja, ieejot Dieva namā senatnē, un izdzina ārā visus, kas Dieva namā pirka un pārdeva, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem un uz tiem sacīja: [472] “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”(Marka 11:17) Šie tirgotāji varēja aizbildināties, ka viņu pārdotās preces vajadzīgas upuru pienešanai. Tomēr viņu mērķis bija pelnīt, iegūt līdzekļus un krāt.
Man rādīja, ka, ja sludinātāju un ļaužu tikumiskās un intelektuālās spējas nebūtu aptumšotas ar nepareiziem dzīves ieradumiem, tad tie ātri izprastu ļaunumu, ko rada parasto lietu sajaukšana ar svētajām. Sludinātāji ir stāvējuši uz paaugstinājuma un teikuši vissvinīgāko svētrunu, un pēc tam, ievedot preces un ar tām tirgojoties, pie tam Dieva namā, viņi ir novērsuši klausītāju prātu no saņemtā iespaida un iznīcinājuši sava darba augļus. Ja viņu uztveres spējas nebūtu notrulinājušās, tad viņi saprastu, ka viņi svētās lietas ir novilkuši līdz parasto lietu līmenim. Mūsu rakstu pārdošanas nastai nevajadzētu gulties uz sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un mācību. Vajadzētu taupīt viņu laiku un spēku, lai to nedalīti izlietotu sapulču sēriju noturēšanai. Viņu laiku un spēku nevajadzētu izšķiest mūsu grāmatu pārdošanai, ja ļaudīm tās pareizā veidā var piedāvāt tie, uz kuriem negulstas pienākums pasludināt Vārdu. Ieejot jaunos laukos, sludinātājiem var rasties nepieciešamība ņemt līdzi ļaudīm pārdodamus rakstus; arī citos apstākļos var rasties vajadzība pārdot grāmatas un kārtot mūsu izdevniecību veikala darījumus. Tomēr no šī darba sludinātājiem vajadzētu izvairīties, ja vien to var padarīt citi.
Sludinātājiem ar visu savu spēku jāpasludina Vārds; un pēc tam, kad viņi ir aicinājuši ļaudis pieņemt svinīgo patiesību, viņiem kā augstas un izcilas patiesības sludinātājiem un ļaudīm atklātās patiesības pārstāvjiem – vajadzētu izturēties ar pazemīgu cieņu. Pēc grūtajām pūlēm viņiem vajadzīga atpūta. Pat grāmatu pārdošana par tagadējo patiesību rada rūpes, noslogo prātu un nogurdina miesu. [473] Ja ir cilvēki, kuru spēks vēl nav izsmelts un kurus, viņiem nekaitējot, iespējams noslogot vairāk, tad viņus gaida svarīgs darbs, kas ar patiesības pateikšanu ļaudīm ir tikai iesācies. Tālāk jāseko sludināšanai ar priekšzīmi, modrai gādībai un mēģinājumiem darīt citiem labu, apmeklējumiem un sarunām pie ģimenes pavarda, ejot no mājas uz māju un iekļaujoties to cilvēku garīgajā un intelektuālajā izpratnē, kas klausījušies uzrunu no viņa lūpām; kāds jāpamāca un jāpamudina, citam jāpārmet, cits jānorāj, apbēdinātie, cietēji un izmisušie jāiepriecina, jānomierina. Cik vien iespējams, viņiem jāsargās no noguruma, lai katrā brīdī būtu gatavi pildīt savu pienākumu “laikā un nelaikā”. Viņiem vajadzētu paklausīt Pāvila stingrajiem norādījumiem, kas doti Timotejam: “Domā par šīm lietām, atdodies pilnīgi tām.”(1. Tim. 4:15 angļu tulk.)
Daži pārāk viegli vērtē uz tiem gulstošos darba atbildību. Viņi domā, ka, atstājot paaugstinājumu, viņu darbs jau ir padarīts. Apmeklēt cilvēkus – tā ir nasta, un runāt ar viņiem arī ir nasta, un ļaudīm, kas patiesi ilgojas pēc visa labā, ko no sludinātājiem varētu sev iegūt, kas vēlas dzirdēt un mācīties, lai par visu būtu skaidrs skats, nav palīdzēts, un viņi nav apmierināti. Sludinātāji attaisnojas ar nogurumu, tomēr daži izšķiež savus dārgos spēkus un laiku darbā, kuru citi varētu padarīt tikpat labi kā viņi. Viņiem vienmēr vajadzētu saglabāt morālo un fizisko spēku atlikumu, lai kā uzticīgi Dieva strādnieki viņi varētu dot savas kalpošanas pilnīgu pierādījumu.
Katrā nozīmīgā vietā vajadzētu būt mūsu rakstu krājumam. Un tiem, kas tiešām vērtē patiesību, vajadzētu būt ieinteresētiem, lai šīs grāmatas nonāktu visu to cilvēku rokās, kas grib tās lasīt. Pļaujamā daudz, bet strādnieku ir maz; un nedaudzajiem pieredzējušajiem strādniekiem, kas tagad atrodas darba laukā, ir viss, kas viņiem vajadzīgs darbam ar Vārdu un mācību. Celsies vīri, kas apgalvos to, ka Dievs viņiem uzlicis darba nastu mācīt patiesību citiem. Visus šādus cilvēkus vajadzētu pārbaudīt. [474] Viņus nevajadzētu atbrīvot no visām rūpēm, ne arī uzreiz iecelt atbildīgās vietās, bet viņus vajadzētu pamudināt, ja viņi to pelna, dot pilnīgu pierādījumu savam kalpošanas darbam. Ļaujot šādiem cilvēkiem stāties kāda cita vietā, tas nebūs priekš viņiem labākais ceļš. Lai viņi vispirms strādā kopā ar kādu gudru un pieredzējušu darbinieku, un tas drīz vien redzēs, vai viņi spējīgi atstāt glābjošu iespaidu. Jaunus sludinātājus, kas nekad nav smagi strādājuši, kuru fiziskiem un garīgiem spēkiem nekad nav uzlikta nopietnāka slodze, nevajadzētu pamudināt cerēt uz kādu pabalstu blakus ienākumiem, ko sniedz viņu fiziskais darbs, jo tas viņiem tikai kaitēs un būs par ēsmu, kas vilinās iesaistīties darbā tādus cilvēkus, kas nemaz neizprot darba nospiedošo nastu, ne arī atbildību, kas gulstas uz Dieva izredzētajiem strādniekiem. Tādi jutīsies spējīgi mācīt citus, kad paši tik tikko ir iemācījušies pirmos pamatlikumus.
Daudzi, kas atzīst patiesību, nav tās svētoti, ne arī apveltīti ar gudrību; viņus nepamāca un nevada Dievs. Dieva ļaudis vispārīgi ir pasaulīgi noskaņoti un ir atkāpušies no evaņģēlija vienkāršības. Šis ir galvenais iemesls garīgas izšķiršanās spēju trūkumam viņu nostājā pret sludinātājiem. Ja kāds sludinātājs brīvi runā no paaugstinājuma, tad daži gatavi viņu slavēt tieši vaigā. Viņiem vajadzēja izteiktās patiesības pārdomāt un ļaut tām sevi veidot labākus, tā rādot, ka nav nevērīgi klausītāji, bet gan darba darītāji, tomēr tā vietā viņi paaugstina sludinātāju, norādot uz to, ko viņš izdarījis. Viņi runā par nabaga darba rīku vērtību, bet aizmirst Kristu, Kurš šo darba rīku izlietoja. Vienmēr, kopš sātana krišanas, kas reiz bija augsts eņģelis godībā, šāda paaugstināšana sludinātājus ir vadījusi uz krišanu. Negudri Sabata turētāji, slavējot savus sludinātājus, ir labi patikuši sātanam. Vai viņi apzinājās, ka palīdz sātanam viņa darbā? Viņi nobītos, ja saprastu, ko ir darījuši. [475] Viņi bija akli un nav rīkojušies saskaņā ar Dieva padomu. Es paceļu savu balsi, brīdinot pret glaimiem un uzslavām, ko izsaka sludinātājiem. Es esmu redzējusi, ka tādas rīcības sekas ir ļaunums, briesmīgs ļaunums. Nekad, nekad sludinātājus klātbūtnē neizsakiet viņiem kādu uzslavas vārdu. Paaugstiniet Dievu. Vienmēr cieniet uzticīgu sludinātāju; izprotiet viņa grūtības un, ja varat, tās atviegliniet, bet neglaimojiet viņam; arī sātans pats, atrodoties savā novērošanas punktā, vienmēr ir gatavs darīt šāda veida darbu.
Sludinātājiem nevajadzētu lietot glaimus, ne arī cienīt atsevišķas personas. Vienmēr ir bijušas un arī vēl tagad draud briesmas kļūdīties, darot mazu starpību attiecībās pret bagātajiem vai glaimojot tiem ar sevišķu uzmanību, ja ne ar vārdiem. Draud briesmas “sajūsmināties par cilvēkiem” peļņas dēļ, bet, to darot, tiek apdraudētas viņu mūžīgās intereses. Sludinātājs var tikt sevišķi ievērots no kāda bagāta cilvēka, un tas pret viņu var būt ļoti devīgs; sludinātājam tas patīk, un viņš savukārt šķiež uzslavas par sava labvēļa devību. Viņa vārdu var izcelt, rakstot par to presē, tomēr šis devīgais labvēlis var būt viņam dāvātās uzticības pilnīgi necienīgs. Viņa devību nerada dziļa pārliecība darīt labu ar saviem līdzekļiem, lai sekmētu Dieva darbu, tāpēc ka viņš to vērtē, bet gan savtīgi motīvi un vēlēšanās, lai citi viņu uzskata par devīgu. Varbūt viņš ir devis jūtu uzplūduma brīdi, un viņa devībai nav pamatlikuma dziļuma. Varbūt viņu uz devību ierosināja dzirdētās aizkustinošās patiesības, kas uz laiku atraisīja viņa maka saites, bet bez tā viņa devībai nav nekāda dziļāka pamatojuma. Viņš dod lēkmjveidīgi; viņa maks atveras lēkmjveidīgi un aizveras, bez šaubām, arī lēkmjveidīgi. Viņš nepelna uzslavu, jo vārda pilnā nozīmē viņš ir skops vīrs; un, ja viņš pilnībā neatgriezīsies, tad viņa maks un viņš pats dzirdēs iznīcinošo spriedumu: “Nu tad, bagātie, raudiet un vaimanājies par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes kodes saēdušas.”(Jēk. 5:1,2) Tādi cilvēki beidzot pamodīsies no briesmīgās sevis pievilšanas. Tie, kas slavēja viņu lēkmjveidīgo dievību, [476] palīdzēja sātanam viņus pievilt, liekot viņiem domāt, ka viņi ir ļoti devīgi, ļoti uzupurīgi, kad viņi nepazina pat pirmos devības un pašuzupurēšanās principus.
Daži vīri un sievas liek sev domāt, ka viņi uz šīs pasaules lietām neraugās kā uz sevišķi vērtīgām, bet vairāk par pasaulīgajiem ieguvumiem vērtē patiesību un tām tālāko attīstību. Daudzi beidzot atmodīsies, lai redzētu, ka ir pievilti. Viņi varbūt kādreiz ir vērtējuši patiesību, un pasaulīgās vērtības, salīdzinot ar patiesību, viņiem varbūt ir šķitušas bezvērtīgas, bet ar laiku, viņu pasaulīgiem īpašumiem palielinoties, viņu dievbijība arvien vairāk samazinājās. Kaut arī viņiem visa kā pietiek, lai varētu ērti dzīvot, viņu rīcība rāda, ka viņi nav apmierināti. Viņu darbi liecina, ka viņu sirds piesieta viņu pasaulīgajiem īpašumiem. Viņu parole ir: peļņa, peļņa. Šim mērķim strādā katrs ģimenes loceklis. Viņi reti atļaujas ziedot laiku garīgām vajadzībām vai lūgšanām. Viņi strādā agri un vēlu. Vājas, slimīgas sievietes un tādi pat bērni neļauj atslābt savai godkārei un izlieto visus savus dzīvības spēkus mērķa sasniegšanai, lai mazliet vēl kaut ko nopelnītu, lai vēl vairāk iegūtu naudas. Viņi sev glaimo, ka to dara, lai palīdzētu Dieva darbā. Briesmīga piekrāpšanās! Sātans to redz un smejas, jo viņš zina, ka šie ļaudis savā peļņas kārē pārdod dvēseli un miesu. Viņi pastāvīgi atrod nepamatotus atvainojumus šādai sevis pārdošanai mantkāres dēļ. Šīs pasaules dievs viņus ir apstulbojis. Kristus viņus ir atpircis ar Savām asinīm, bet viņi aplaupa Kristu, aplaupa Dievu, iznīcina sevi un sabiedrībai ir gandrīz nederīgi.
