Pavisam maz laika viņi veltī prāta un gara tālākai attīstīšanai, sabiedriskiem un mājas priekiem. Citiem no viņiem pavisam maz labuma. Viņu dzīve ir briesmīga kļūda. Kas tā dara sev pāri, tie domā, ka viņu nepārtrauktā strādāšana ir uzslavas vērta. Pārgalvīgi, pašpaļāvīgi strādājot, viņi sevi iznīcina. [477] Ar pārmērīgu darbu, pastāvīgi pārkāpjot savas būtnes likumus, viņi aptraipa Dieva templi, tomēr viņi domā, ka šāds darbs ir tikums. Kad Dievs viņus aicinās uz norēķināšanos, kad Viņš atprasīs aizdotos podus, lai tos atdotu ar augļiem, ko tad viņi sacīs? Kā viņi aizbildināsies? Ja viņi būtu bijuši pagāni, kas neko nezina par Dzīvo Dievu, un savā aklajā elkus pielūdzošajā dedzībā būtu metušies zem Džagernauta ratiem, tad viņu stāvoklis būtu daudz ciešamāks. Bet viņiem ir bijusi gaisma, viņi saņēmuši brīdinājumu uz brīdinājuma saglabāt savas miesas, kuras Dievs sauc par Savu templi, iespējami vislabākajā veselības stāvoklī, lai varētu pagodināt Dievu miesā un garā, kas pieder Viņam. Viņi nav ņēmuši vērā Kristus mācības: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”(Mat. 6:19–21) Viņi ļauj sevi sasaistīt pasaulīgām rūpēm. “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.”(1. Tim. 6:9) Viņi kalpo savai pasaulīgai mantai kā nezinošie pagāni saviem elkiem.
Daudzi sev glaimo, ka viņi vēlas nopelnīt, lai varētu palīdzēt Dieva darbā. Daži dod solījumu, ka tad, kad nopelnīs tādu un tādu summu, viņi ar to darīs labu un ar to atbalstīs tagadējās patiesības lietu. Bet, kad viņi cerēto ir sasnieguši, viņi nav kļuvuši labprātīgāki palīdzēt Dieva lietai, nekā bija agrāk. Tad atkal viņi apņemas, ka pēc kādas mājas vai zemes gabala, ko viņi kāro, nopirkšanas un samaksāšanas, lielu daļu savu līdzekļu veltīs Dieva darba sekmēšanai. Bet, sasnieguši savu sirds ilgu piepildījumu, viņu vēlēšanās palīdzēt Dieva darba uz priekšu virzīšanā ir daudz mazāka nekā viņu trūkuma dienās. “Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, [478] un šis pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.”(Mat. 13:22) Bagātības viltība vada viņus soli pa solim, līdz viņi pazaudē visu mīlestību uz patiesību, tomēr viņi, glaimojot sev, saka, ka tic patiesībai. Viņi mīl pasauli un pasaules lietas, bet viņos nav mīlestības uz Dievu un patiesību.
Lai iegūtu nedaudz naudas, daudzi ar nodomu darbus vada tā, ka ir nepieciešams smagi strādāt gan strādniekiem uz lauka, gan viņu pašu ģimenēm mājās. Visam organismam – kauliem, muskuļiem un smadzenēm – tiek uzlikta iespējami vislielākā slodze un jāpaveic ļoti daudz darba, un tāpēc viņiem jāpadara tieši tik daudz, cik viņi spēj, vai arī būs jācieš zaudējums, kaut kas netiks iegūts. Vienmēr jākrāj, lai arī kādas būtu sekas. Ko tādi ir ieguvuši? Varbūt viņi ir spējuši noturēt galvenās vērtības un tās arī pavairot. Bet uz otru pusi, ko viņi ir zaudējuši? Viņu veselības pamatkapitāls, kurš ir nenovērtējami dārgs kā nabagam, tā bagātajam, pastāvīgi ir samazinājies. Māte un bērni atkārtoti ir smēluši no spēka un veselības pamatkapitāla, domādami, ka ar šādu neprātīgu rīcību nekad to neizsmels, līdz beidzot viņi pārsteigti ierauga, ka viņu dzīvības spēki ir izsīkuši. Ārkārtējas vajadzības gadījumam nekas nav atlicis. Dzīves skaistumu un laimi sarūgtina mokošās sāpes un bezmiega naktis. Ir zuduši kā fiziskie, tā garīgie spēki. Vīrs un tēvs, kas peļņas dēļ negudri vadīja savus darbus, varbūt ar pilnīgu sievas un mātes piekrišanu, rezultātā var apguldīt kapā māti un vienu vai vairākus bērnus. Mīlestībā uz naudu tika upurēta veselība un dzīvība. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.”(1. Tim. 6:10)
Sabata turētājiem jāpadara liels darbs. [479] Viņu acīm jābūt atvērtām, viņiem jāredz savs patiesais stāvoklis, jābūt dedzīgiem un jāatgriežas, vai arī viņi zaudēs mūžīgo dzīvību. Viņus pārņēmis pasaules gars, un tumsības spēki viņus ir sagūstījuši. Viņi neņem vērā apustuļa Pāvila pamācību: “Nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.”(Rom. 12:2) Pār daudziem virsroku ņēmis pasaules gars ar iekārēm un savtīgumu. Kam ir šis gars, tie rūpējas par savām īpašām interesēm. Savtīgs bagāts cilvēks neinteresējas par tuvāko, vienīgi tad, lai varētu iegūt sev labumu uz otra zaudējumu rēķina. Cēlais un dievišķais cilvēkā ir pazudis, tas ir upurēts savtīgām interesēm. Mīlestība uz naudu ir visa ļaunuma sakne. Tā aptumšo skatu un neļauj cilvēkam izprast savu pienākumu pret Dievu un savu tuvāko.
Daži sev glaimo, ka ir devīgi, jo reizēm bagātīgi ziedo sludinātājiem un patiesības uz priekšu virzīšanai. Tomēr šie tā saucamie devīgi cilvēki ir skopi un sīkumaini savos darījumos un veikalos un gatavi otru apkrāpt. Viņiem ir šīs pasaules lietu pārpilnība, un tā viņiem kā Dieva namturiem uzliek lielu atbildību. Bet attiecībās ar trūcīgu brāli, kas smagi strādā, viņi ir stingri un prasoši līdz pēdējam centam. Vienojoties nolemtā nelielā daļa likumīgi pieder nabadzīgajam vīram. Tā vietā, lai šādu trūcīgu brāli atbalstītu, ass, prasošs bagātnieks ņem sev visu iespējamo labumu un uz otra nelaimes rēķina vairo jau sakrāto bagātību. Viņš lepojas ar savu gudrību un viltību, bet ar savu bagātību viņš sev uzkrauj smagu lāstu un kļūst par piedauzīšanās akmeni sava brāļa ceļā. Būdams negodīgs un sīkumains aprēķinos, viņš zaudē iespēju darīt labu savam brālim arī reliģiskā iespaida plāksnē. Viss tas paliek šī trūcīgā brāļa atmiņā, un visnopietnākās lūgšanas un visdedzīgākās liecības no bagātā brāļa lūpām izsauks tikai skumjas un riebumu. [480] Viņš uz to skatās kā uz liekuli; uzaug rūgta sakne, kas aptraipa daudzus. Trūcīgais nevar aizmirst viņam atņemtās priekšrocības, viņš nevar aizmirst arī grūtības, kādās viņš bija nonācis, būdams labprātīgs nest nastas, kamēr bagātais brālis vienmēr atradis kādu aizbildināšanos, lai zem smaguma nebūtu jāliek savi pleci. Tomēr trūcīgais brālis var sevī uzņemt tik daudz Kristus Gara, lai piedotu sava bagātā brāļa nepareizo izturēšanos pret viņu.
Starp bagātajiem pārāk reti sastopama patiesa, cēla un nesavtīga labdarība. Tiecoties pēc bagātības, viņi aizmirst cilvēcības prasības. Viņi nespēj redzēt un izprast, ka viņu nabadzīgajiem brāļiem, kas strādājuši varbūt tikpat smagi kā viņi, apstākļi ir stipri ierobežoti un nepatīkami. Līdzīgi Kainam viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”(1. Moz. 4:9) “Es smagi esmu strādājis, lai iegūtu to, kas man ir; man tas jāpatur.” Kad viņiem vajadzētu lūgt: “Palīdzi man izprast mana brāļa sāpes un ciešanas,” viņi pastāvīgi domā, kā varētu aizmirst, ka brālim ir kādas bēdas, kādas prasības pēc viņu līdzjūtības vai devības.
Daudzie bagātie Sabata turētāji ir vainojami, trūkumcietēju nomāktā sejā. Vai viņi domā, ka Dievs neredz viņu sīko zemiskumu un skopumu? Ja viņu acis varētu tikt atvērtas, tad viņi ieraudzītu eņģeli, kas seko viņiem visur, kur viņi iet, un uzticīgi pieraksta visu viņu rīcību ģimenē un darba vietā. Uzticīgais Liecinieks seko viņiem un saka: “Es zinu tavus darbus!”(Atkl. 3:15) Redzot šo krāpšanas, viltības un skopuma garu pat dažos, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, es esmu kliegusi, izjūtot dziļas garīgas sāpes un mokas. Šis milzīgais ļaunums, šis briesmīgais lāsts šinīs pēdējās dienās ir apņēmis dažus cilvēkus Dieva Izraēlā, izsaucot nepatiku un pretīgumu pat augstsirdīgajos neticīgajos. Šie ir ļaudis, kas saka, ka gaida Kunga atnākšanu.
Ir tāda trūcīgo brāļu šķira, kas nav atbrīvojušies no kārdināšanām. Saimnieciskās spējas viņiem pavisam sliktas; viņiem trūkst gudra sprieduma; viņi vēlas iegūt līdzekļus bez ilgstoša, grūta un neatlaidīga darba. [481] Daži tā steidzas uzlabot savu stāvokli, ka iesaistās dažādos pasākumos, neprasot padomu no saprātīgi domājošiem un piedzīvojušiem cilvēkiem. Šīs viņu cerības reti piepildās, peļņas vietā viņi cieš zaudējumus, un tad nāk kārdināšanas un skaudība pret bagātajiem. Viņi tiešām vēlas saņemt atbalstu no saviem bagātajiem brāļiem, un, ja tā nenotiek, tad jūtas smagi pārbaudīti. Tomēr viņi nav sevišķas palīdzības cienīgi. Ar savu rīcību viņi rāda, ka visas viņu pūles ir saraustītas, izklaidētas. Darbā viņi ir nepastāvīgi, svārstīgi, vienmēr noraizējušies un norūpējušies, sasniedzot tā tikai maz labuma. Šādiem cilvēkiem vajadzētu uzklausīt piedzīvojušo ļaužu padomu. Tomēr padoma meklēšanā viņi bieži vien ir paši pēdējie. Viņi domā, ka viņu spriedums ir pārāks, un negrib, ka citi viņus pamāca.
Šie cilvēki bieži ir tieši tie, kurus piekrāpj izveicīgie un viltīgie patentu tiesību pārdēvēji, kuru panākumi atkarīgi no viņu krāpšanas mākslas. Šiem cilvēkiem vajadzētu reiz saprast, ka šādiem patentu tiesību pārdevējiem nemaz nevar uzticēties. Bet šie brāļi tic tieši tam, ko vajadzētu apšaubītu un no kā jācenšas izvairīties. Viņi rūpīgi nepārdomā Pāvila norādījumu Timotejam: “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, (..) bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.”(1.Tim. 6:6,8) Lai trūcīgie nedomā, ka tikai bagātie ir mantkārīgi. Kamēr bagātie cenšas saglabāt to, ko viņi mantas kārē ir sarausuši, un iegūt vēl vairāk, trūcīgajam draud lielas briesmas iekārot bagātā bagātību. Mūsu pārpilnības zemē ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri tiešām ir tik trūcīgi, ka viņiem vajadzīga palīdzība. Ja viņi rīkotos pareizi, tad gandrīz katrā gadījumā viņi varētu novērst trūkumu. Aicinājums bagātiem ir: esiet devīgi pret saviem trūcīgajiem brāļiem un izlietojiet savus līdzekļus Dieva darba uz priekšu virzīšanai. Cienīgie nabagi, kas tādi kļuvuši nelaimes vai slimības dēļ, pelna jūsu sevišķu aizgādību un palīdzību. “Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.”(1. Pēt. 3:8)
