Pēc tam br. Bols teica, ka, ja mums ir taisnība, tad viņa stāvoklis ir ļoti slikts. Viņš teica, ka zinot, ka jau vairākus gadus dzīvojot bez Dieva un esot stāvējis ceļā jauniešiem. Par šo atzīšanos mēs slavējām Dievu. Mēs bijām nodomājuši aizceļot agri pirmdienas rītā, un mums bija norunāta satikšanās ar /Braintes Vt./ Sabata ievērotājiem, apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Bet bija pārāk auksts, nepatīkams un vējains laiks, lai pēc pastāvīgā darbā pavadītām dienām ratos brauktu divdesmit piecas jūdzes, un mēs beidzot nolēmām palikt uz vietas un turpināt darbu Vašingtonā, līdz br. Bols izšķiras vai nu par vai pret patiesību, lai viņš draudzei vairs nesagādātu grūtības.
Sapulce sākās pirmdien pulksten 10 – os no rīta. Tajā dalību ņēma brāļi /Rodman/ un Hauards. Uz sapulci atveda arī brāli /Newell Mead/, kurš bija ļoti vājš un nervozs, gandrīz kā Tavs tēvs pēdējās slimības laikā. Atkal runājām par draudzes stāvokli, un atskanēja [659] visstingrākie rājieni tiem, kas kavēja draudzes tālāko attīstību. Kopā ar viņiem nopietnos un sirsnīgos vārdos lūdzām Dievu, lai notiktu atgriešanās un pilnīga līdzšinējās rīcības izmaiņa. Kungs mums šai darbā palīdzēja; br. Bols to saprata, bet modās lēnām. Viņa sieva dziļā līdzjūtībā stāvēja viņam blakus. Mūsu rīta sapulces noslēdzās ap trim vai četriem pēcpusdienā. Visas šīs stundas mēs bijām aizņemti nopietnā darbā, strādājot neatgriezto jauniešu labā. Norunājām, ka nākošo sanāksmi iesāksim pulksten sešos vakarā.
Tieši pirms došanās uz sapulci man atausa dažas ļoti nozīmīgas ainas, kuras es agrāk biju redzējusi atklāsmē, un es par tām stāstīju brāļiem Endrūsam, /Rodman/, Hauardam, /Mead/ un citiem klātesošiem. Man likās, ka eņģelis pavēra mākoņos spraugu, ļaudams ieplūst gaismas stariem no Debesīm. Šādā apbrīnojamā veidā man rādīja Mozus gadījumu. Es izsaucos: “Ak, kaut es būtu māksliniece un spētu gleznā attēlot Mozus atrašanos uz kalna!” Viņš bija stiprs vīrs. Raksti joprojām runā patiesu valodu. Mozus redzes spējas nebija samazinājušās no vecuma, tomēr uz kalna viņam vajadzēja mirt. Eņģeļi Mozu apraka, bet drīz nāca Dieva Dēls, uzmodināja viņu no miroņiem un paņēma Sev līdzi uz Debesīm. Tomēr iepriekš Dievs ļāva viņam skatīt apsolīto zemi un svētības, kas tur sagaida. Tā bija it kā otra Ēdene. Kā kādā panorāmā viss slīdēja garām viņa skatam. Viņš redzēja Kristus pirmo atnākšanu, kā jūdu tauta Viņu atmeta un Viņu mirstam pie Krusta. Tālāk Mozus redzēja Kristus otro atnākšanu un taisno augšām celšanos. Es stāstīju arī par divu Ādamu sastapšanos, – pirmā Ādama un Kristus, kas ir otrais Ādams – kad atkal virs zemes ziedēs Ēdenes dārzs. Sīkāk par šiem svarīgajiem un interesantajiem jautājumiem esmu nolēmusi rakstīt liecībā Nr. 14. Brāļi vēlējās, lai es to pašu atkārtotu vakara sapulcē.
Mūsu dienas sapulces bija ļoti svinīgas. Svētdienas vakarā es jutos par visu tik atbildīga, ka apmēram [660] pusstundu skaļi raudāju. Pirmdien Dievam pienesām nopietnas aizlūgšanas, un Kungs tās uzklausīja. Otrdien es gāju uz sapulci ar zināmu atvieglojumu. Kādu stundu es ļoti brīvi runāju par jau pieminētajām lietām, ko biju redzējusi atklāsmē. Sapulcē valdīja dziļa sirsnība. Br. Hauards raudāja kā bērns un tāpat arī br. /Rodman/. Br. Endrūss runāja sirdi aizkustinošos nopietnos vārdos, pats raudādams. Br. Bols piecēlās un teica, ka viņam liekoties, ka šovakar par viņu cīnoties divi gari, no kuriem viens sakot: vai vari šaubīties par to, ka šī māsas Vaitas liecība ir no Debesīm? Otrs gars liekot atcerēties visus iebildumus, ko viņš izklāstījis mūsu ticības ienaidniekiem. Viņš sacīja: “Ak, kaut es varētu izprast visu šo iebildumu nepareizību, kaut tos visus varētu izskaidrot, tad es saprastu, ka pret māsu Vaitu esmu izturējies ļoti netaisni. Es nesen aizsūtīju kādu rakstu “Izraēla cerībai”. Ja tas vēl būtu pie manis tad es to vairs nesūtītu.” Viņš bija dziļi saviļņots un daudz raudāja. Sapulcē bija izjūtama Kunga Gara klātbūtne. Likās, ka mums tuvu, tuvu bija pienākuši Dieva eņģeļi, aizdzīdami prom ļaunos eņģeļus. Sludinātājs un ļaudis raudāja līdzīgi bērniem. Mēs jutām, ka esam panākuši uzvaru un atspieduši tumsības spēkus. Mūsu sapulce noslēdzās labi.
Mēs nolikām vēl vienu sapulci nākošajā dienā pulksten 10 – no rīta. Es runāju par Kristus pazemošanos un Viņa pagodināšanu. Br. Bols sēdēja netālu no manis un visu laiku, raudāja. Es runāju apmēram vienu stundu un tad es sāku strādāt priekš jauniešiem. Uz sapulci bija atnākuši vecāki ar bērniem, lai saņemtu svētības. Piecēlās br. Bols un pazemīgi teica, ka savā ģimenē nav izturējies pareizi. Sievai un bērniem viņš atzinās, ka ir atkāpies no Dieva un nav bijis viņiem par palīgu, bet gan drīzāk par kavēkli. Brīvi plūda asaras; viņa spēcīgais stāvs drebēja, un vārdus apslāpēja elsas (raudāšana).
Br. /Jas. Farrnsworth/ bija atradies br. Bola iespaidā un nevarēja pilnīgi saskaņoties ar Sabatu ievērojošajiem adventistiem. Savu vainu viņš atzina ar asarām acīs. [661] Tad mēs nopietnos vārdos griezāmies pie bērniem un lūdzām par viņiem, līdz trīspadsmit piecēlās un izteica savu vēlēšanos kļūt par kristiešiem. Starp viņiem bija arī br. Bola bērni. Daži atstāja sapulci, jo bija spiesti atgriezties mājās. Kāds jauns cilvēks, apmēram 20 gadus vecs, kājām gāja četrdesmit jūdžu, lai redzētu mūs un dzirdētu patiesību. Viņš nekad agrāk nebija pievērsies reliģijai, bet, pirms devās prom, nostājās Kunga pusē. Šī bija viena no vislabākajām sapulcēm. Tai noslēdzoties br. Bols pienāca pie Tava tēva un ar asarām acīs atzinās, ka pret viņu izturējies nepareizi, un lūdza piedošanu. Pēc tam viņš pienāca pie manis un atzinās, ka man darījis daudz ļauna. “Vai jūs varat man piedot un lūgt Dievu par mani?” Mēs apliecinājām, ka piedodam viņam tikpat labprātīgi, kā ceram saņemt piedošanu paši sev. Mēs šķīrāmies no visiem ar daudz asarām un jutām, ka Debesu svētība bija pār mums. Šinī vakarā mums nebija nevienas sapulces.
Ceturtdien mēs piecēlāmies ap 4 – rītā. Naktī bija lijis, un lietus vēl turpinājās, tomēr mēs uzdrošinājāmies braukt uz /Bellow Fall/, pārvarot divdesmit piecu jūdžu attālumu. Pirmās četras jūdzes laiks bija ļoti nepatīkams, un, lai izvairītos no stāvajiem pakalniem, mēs izvēlējāmies kādu maz iebrauktu ceļu. Mēs braucām pār akmeņiem un arumiem un gandrīz kritām ārā no kamanām. Ap saules lēktu vētra norima, un, kad aizsniedzām lielceļu, tad braukšana bija pavisam laba. Laiks kļuva mierīgs un patīkams. Vēl skaistākā dienā mēs nekad neesam ceļojuši. Aizsniedzot / Bellow Fall/, redzējām, ka esam iebraukuši stundu pēc ātrvilciena atiešanas. /St.Albans/ mēs nevarējām nokļūt ātrāk kā deviņos vakarā. Ieņēmām vietas kādā patīkamā vagonā un ar baudu paēdām mūsu vienkāršās pusdienas. Tad gatavojāmies gulēt, ja vien tas būtu iespējams.
Guļot es jutu, ka kāds spēcīgi purina manu plecu. Atvēru acis un redzēju pār sevi noliekušos patīkama izskata sievieti. Viņa sacīja: “Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu māsa Čeisa. Vilciens atrodas /White River/ un stāvēs tikai mazu brīdi. Es dzīvoju tepat tuvumā un šonedēļ [662] katru dienu esmu nākusi šurp un izstaigājusi vagonus, lai sastaptos ar jums.” Tad es atcerējos, ka reiz pusdienoju viņas mājā Ņūportā. Viņa ļoti priecājās, ka mūs atradusi. Viņas māte un viņa vienas pašas ievēro Sabatu. Viņas vīrs ir vilciena konduktors. Viņa runāja ātri un sacīja, ka ļoti vērtējot “Review”, jo neesot sapulču, kuras viņai būtu iespējams apmeklēt. Viņa vēlējās dabūt grāmatas, ko izdalīt kaimiņiem, bet visa nauda grāmatām un laikrakstiem viņai pašai jānopelna. Mūsu saruna bija interesanta un laba, kaut arī īsa, jo vilciens brauca tālāk un mums vajadzēja šķirties.
/St Albans/ mēs sastapām brāļus Gūldu un /A.C. Bourdean/. Br. … bija ērti segti rati un divi zirgi, tomēr viņš brauca ļoti lēnām un /Enosburgh/ mēs aizsniedzām tikai pēc pulksten vieniem rītā. Bijām noguruši un nosaluši. Pie miera devāmies mazliet pēc pulksten diviem un gulējām, līdz tas rādīja pāri septiņiem.
Sabata rīts. Te uz sapulci sanāk diezgan daudz ļaužu, kaut gan ceļi ir slikti, pašlaik nepiemēroti gan kamanām, gan ratiem. Es tikko kā biju sapulcē un mazu brīdi piedalījos sēdē (conference). Tavs tēvs runāja no rīta, es pēcpusdienā. Kaut Kungs mums palīdzētu – tā ir mūsu lūgšana. Tu redzi, cik garu vēstuli es Tev esmu uzrakstījusi. Lasi to priekšā tiem, kam interese dzirdēt, sevišķi Vaita tēvam un mātei. Redzi, Edson, ka darba mums ir daudz. Es ceru, ka Tu neaizmirsti par mums lūgt. Tavs tēvs strādā pārmērīgi, vairāk kā drīkstētu, nekaitējot veselībai. Reizēm tā bauda sevišķas Dieva svētības, un tas dod viņam jaunus spēkus un prieku strādāt. Kopš aizbraukšanas uz Austrumiem nemaz neesam atļāvušies atpūsties; darbā esam ielikuši visus savus spēkus. Kaut mūsu vājās pūles tiktu svētītas par labu Dieva mīļajai tautai.
Edson, es ceru, ka Tu savu ticības apliecību izrotāsi ar pareizi vadītu dzīvi un dievbijīgām sarunām. Ak, esi dedzīgs! Esi čakls un neatlaidīgs darbā! Neaizmirsti lūgt! Centies pēc pazemības un lēnprātības. To visu [663] vērtē Dievs. Paslēpies Jēzū; upurē pašmīlību un iedomību un kristīgos uzdevumos, mans dēls, sagatavojies katram uzdevumam, kādam Dievs Tevi varētu aicināt. Centies pēc pilnīgi pārveidotas sirds un, ko dari, to dari no visas sirds. Nepilnvērtīgs, virspusējs darbs neizturēs lielās tiesas dienas pārbaudi. Tiecies pēc pilnīgas pārveidošanās, lai Tu nelīdzinātos pasaulei. Lai tās samaitātība neaptraipītu ne Tavas rokas, ne Tavu sirdi, ne Tavu raksturu. Paliec atšķirts no tās. Dievs aicina: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu un jūs būsiet man par dēliem un meitām; to saka Kungs, Visuvaldītājs.” “Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no katra miesas un gara traipa un lai topam pilnīgi svēti Dieva bijāšanā.”
