Es jau ilgāku laiku esmu vēlējusies runāt ar savām māsām un tām paskaidrot, ka ņemot vērā to, ko Kungam ir paticis man laiku palaikam rādīt, viņu vidū tiek pielaistas lielas kļūdas. Viņas rūpīgi neizvairās no visa, kas liekās ļauns. Viņas nav sevišķi piesardzīgas savā izturēšanās veidā, kādām vajadzētu būt sievietēm, kas atzīst Dieva bijības vajadzību. Viņu vārdi nav tik rūpīgi izmeklēti, kādus vajadzētu lietot sievietēm, kas saņēmušas Dieva žēlastību. Viņas pārāk brīvi izturas pret brāļiem. Liekas, ka viņas vēlas būt viņu sabiedrībā, tiecās pēc viņiem un kavējas viņu tuvumā. Uzmanības parādīšana tām ļoti patīk.
Ņemot vērā gaismu, ko Kungs man ir devis, mūsu māsām vajadzētu izturēties pavisam savādāk. Viņām vajadzētu būt atturīgākām un ne tik ļoti drošām, izkopjot savu kautrību un apdomību. Kā brāļi, tā māsas, kad tie ir kopā, nododas pārāk vieglprātīgām sarunām. Sievietes, kas sevi sauc par Dievbijīgām, atļaujas daudz niekoties, jokoties un smieties. Tas nav labi un apbēdina Dieva Garu. Šāda izturēšanās atklāj kristīgās skaidrības un smalkjūtības trūkumu. Tā dvēseli nespēcina Dievā, bet gan izraisa lielu tumsu; tādā veidā tiek aizdzīti skaidrie, šķīstie (Dieva eņģeļi) Debesu eņģeļi, un cilvēki, kas ir šo nepareizību līdzdalībnieki, morāli ļoti pagrimst.
Mūsu māsām vajadzētu atbalstīt patiesu lēnprātību; (456) viņām nevajadzētu būt uzbāzīgām, pļāpīgām un pašapzinīgām, bet gan kautrīgām un pieticīgām, tādām, kas nesteidzas runāt. Viņas var būt laipnas un uzmanīgas. Laipna, saudzīga, līdzcietīga, žēlsirdīga un pazemīga izturēšanās būs piemērota un labi patiks Dievam. Ja tāda būs viņu nostāja, tad tās netiks apgrūtinātas ar nepiemērotu uzmanību no draudzē vai ārpus tās esošo vīriešu puses. Visi jutīs, ka šīs dievbijīgās sievietes apņem svēta skaidrība, kas tās aizsargā no visāda veida neattaisnojamas brīvības.
Dažas sievietes, kas sevi sauc par dievbijīgām, ir paviršas un nepieklājīgi brīvas izturēšanās veidā, kas vada uz nepareizībām un grēku. Bet tās dievbijīgās sievietes, kurām domas un sirds kavējas pie tematiem, kas dzīvi dara skaidrāku un paceļ dvēseli Dieva tuvumā, nebūs tik viegli nomaldināmas no tikumības un godīguma tekas. tās saņems spēku pretoties sātana viltībām; tās būs sagatavotas pretoties viņa pavedinošajiem vilinājumiem.
Šo nelaimīgo būtņu krišana ir saistīta ar iedomību, pasaules modi, acu kārību un miesas iekārēm. Tiek kopts tas, kas patīk dabīgai sirdij un miesīgam prātam. Ja no sirds būtu izsakņota miesas kārība, tad viņas nebūtu tik vājas. Ja mūsu māsas izprastu nepieciešamību šķīstīt savas domas un nemitīgi sargātos izturēties vieglprātīgi, kas izraisa tālākas nepareizības, tad tām ne mazākā mērā nevajadzētu aptraipīt savu skaidrību. Ja viņas redzētu lietas, kā Dievs man tās rādīja, tad pret neķītriem darbiem viņas izjustu tādu riebumu, ka tās nebūtu atrodamas starp ļaudīm, kuri krīt sātana kārdināšanu rezultātā, neskatoties uz to, ko viņš arī neizlietotu par savu starpnieku.
Sludinātājs var nodarboties ar augstām un svētām lietām un tomēr nebūt svēts savā sirdī. Viņš var atdoties sātanam, (457) lai darītu ļaunu un samaitātu sava ganāmpulka miesu un dvēseli. Tomēr, ja sievietes un jaunavas, kas sakās mīlam Dievu un To bīstamies, būtu Viņa Gara stiprinātas, ja viņas būtu radinājušās domāt tīras un skaidras domas, pastāvīgi izvairoties no visa, kas liekas ļauns, tad tās būtu nodrošinātas pret jebkādiem tuvošanās mēģinājumiem un būtu pasargātas no apkārtnē valdošās samaitātības. Apustulis Pāvils pats par sevi raksta: “Bet es savu miesu mērdēju un viņu kalpināju, lai citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.”(1.Kor.9:27)
Ja evaņģēlija sludinātājs nesavalda savas zemākās kaislības, ja viņš neseko apustuļa piemēram un, nododoties grēkam, apkauno savu ticību un tās apliecināšanu, tad mūsu māsām, kas cienī dievbijību, ne uz mirkli nevajadzētu sev glaimot, ka noziegums zaudē kaut cik no sava grēcīguma, ja to iedrošinās darīt sludinātājs. Neviena cilvēka acīs, pat ne vismazākā mērā, nevajadzētu samazināties grēka briesmīgajam grēcīgumam, tāpēc ka ar to ir sapinušies atbildīgās vietās stāvošie vīri. Ir jāsaprot, ka grēks ir tikpat grēcīgs un tikpat atbaidošs, kāds tas vienmēr ir bijis; šķīstām un skaidrām dvēselēm vajadzētu izjust riebumu pret katru, kas nododas grēkam, un no tā izvairīties tā, it kā viņi bēgtu no Čūskas, kuras kodiens ir nāvējošs.
Ja māsas būtu ieņēmušas augstāku stāvokli un ja viņu sirdis būtu tīrākas un skaidrākas, tad katra pavedinoša tuvošanās, pat no sludinātāja puses, tiktu noraidīta ar tādu noteiktību, ka līdzīgi mēģinājumi vairs nekad neatkārtotos. Prātam, kas klausās uz pavedēja balsi, tāpēc ka tas ir sludinātājs, un pārkāpj Dieva skaidrās un noteiktās pavēles, glaimojot sev, ka viņas negrēko, jābūt briesmīgi sātana aptumšotām. Vai mums nav vārdu ko teicis ap. Jānis: “Kas saka, es Viņu pazīstu un netur Viņa baušļus, tas ir melkulis un patiesības nav iekš tā?” (1.Jāņa 2:4) Ko saka bauslība?— “Tev nebūs laulību pārkāp.” Ja cilvēks, kas sakās ievērojam Dieva svētos likumus un kas kalpo svētās lietās, (458) izmanto sava uzticības amata priekšrocības un meklē izdevības nodoties zemām kaislībām, tad ar to pietiek, lai dievbijīgas sievietes ieraudzītu, ka, kaut arī viņa ticības apliecība būtu tik augsta kā debesis, šis neķītrais priekšlikums patiesībā nāk no sātana, kas ir maskējies kā gaismas eņģelis. Es nevaru ticēt, ka Dieva Vārds var palikt sirdī tiem, kas ir tik labprātīgi atteikties no savas nevainības un tikumības, noliekot to uz tumšu kārību altāra.
Manas māsas, izvairieties pat no tā, kas liekās ļauns. Šajā izlaidīgajā laikmetā, kur viss ož pēc samaitātības, jūs nevarat būt drošas, ja sevi modri nesargāsiet. Tikumība un kautrīga pieklājība ir reti sastopamas īpašības. Es jūs aicinu kā Kristus sekotājas, kas nododat augstu ticības apliecību, izkopiet, lūdzu, vienkāršības un kautrības nenovērtējami dārgo rotu. Tā aizsargās tikumību. Ja jūs kaut cik cerat, ka beidzot tiksiet paaugstinātas, lai pievienotos šķīsto un bezgrēcīgo eņģeļu sabiedrībai un dzīvotu atmosfērā, kur nav ne mazāko grēka pēdu, tad izkopiet atturīgu pieklājību un tikumību. Nekas cits kā tikai skaidrība, svēta skaidrība, izturēs lielo pārbaudi un pastāvēs Dieva dienā, lai tiktu uzņemta šķīstajās un svētajās Debesīs.
Visniecīgāko mājienu, vienalga, no kurienes tas nāktu, kas aicina jūs padoties grēkam, vai pieļaut neattaisnojamu, kaut tik tikko nojaušamu vaļību, vajadzētu atvairīt kā visļaunāko apvainojumu jūsu sievietes cieņai. Nepiemērotā vietā un laikā sniegtam skūpstam uz vaiga vajadzētu likt jums riebumā atgrūst šo sātana aģentu. Ja to dara augstā vietā stāvošs cilvēks, kas strādā pie svētām lietām, tad viņa grēks ir desmitkārt lielāks, un dievbijīgām sievietēm un jaunietēm to vajadzētu atgrūst ar šausmām, ne tikai grēka dēļ, uz kuru viņš jūs aicina, bet arī tāpēc, ka vīrs, kuru ļaudis ciena un godā kā Dieva kalpu, patiesībā ir liekulis un nelietis. Viņš rīkojas ar svētām lietām, slēpdams savu zemisko sirdi zem sludinātāja apsega. Bīstieties no visām tamlīdzīgām vaļībām. (459) Esiet drošas, ka šādi tuvošanās mēģinājumi ir pierādījumi netikumīgām domām un iekārojošām acīm. Ja tiek dots vismazākais pamudinājums šajā virzienā, ja tiek paciesta kāda šāda veida vaļība, tad nevar būt drošāka pierādījuma par to, ka jūsu sirds nav tik tīra un skaidra, kādai tai vajadzētu būt, un ka jūs vēl valdzina grēks un noziegums. jūs pazemojiet savu cienījamo un skaidro sievišķību un nododat neapšaubāmu liecību par to, ka jūsu sirdī vēl arvien tiek atļauts mājot zemām dzīvnieciskām kaislībām un ka tās vēl nekad nav sistas krustā.
Kad man rādīja tiem cilvēkiem draudošās briesmas, kuri apliecina ticību labākām lietām un viņu vidū valdošos grēkus — ļaudis, par kuriem nedomā , ka tiem draud briesmas no šiem aptraipošajiem grēkiem — es biju spiesta jautāt: “Kungs, kas pastāvēs, kad Tu parādīsies?” Viņa atnākšanas dienu panesīs tikai tie, kam tīras rokas un šķīstas sirdis.
Kunga Gars liek man spiedoši aicināt manas māsas, kas atzīstat dievbijību, izkopt vienkāršību uzvešanās veidā un pieklājīgu atturību līdz ar kautrību un apdomību. Vaļības, kādas atļaujas šinī samaitātajā laikmetā, nav priekšzīme Kristus sekotājam. Šī modernā familiaritāte nedrīkstētu pastāvēt starp Kristus sekotājām, kas sagatavojas nemirstībai. Ja baudkāre, morāla netīrība, laulības pārkāpšana, noziegumi un slepkavības ir uz dienas kārtības tiem, kas nepazīst patiesību un kas atsakās vadīties no Dieva Vārda pamatlikumiem, cik ļoti svarīgi tad ir, lai tie, kas sevi sauc par kristiešiem, par ļaudīm, kas cieši savienoti ar Dievu un eņģeļiem, šiem grēciniekiem parādītu labāku un cēlāku dzīves veidu. Cik svarīgi lai tie ar savu skaidrību un tikumību nostātos skaidrā pretstatā cilvēkiem, kurus pārvalda dzīvnieciskās kaislības.
Es esmu jautājusi: kad jaunās māsas sāks izturēties atbilstoši patiesas pieklājības normām? Es zinu, ka nenotiks nekāda izšķiroša pārmaiņa uz labo pusi, kamēr vecāki neizpratīs cik liela nozīme ir bērnu daudz rūpīgākai audzināšanai pareizā virzienā. Māciet bērnus izturēties atturīgi un pieklājīgi. Audziniet viņus derīgam darbam, (460) lai tie spētu palīdzēt citiem, kalpot citiem, nevis gaidīt, lai citi tos apkopj un apgādā.
Vispār pār jauniešu prātu valda sātans. Jūsu meitas netiek mācītas savaldīties un aizliegties. Tās tiek lutinātas un atbalstītas lepošanās kārē. Viņām atļauj rīkoties pēc sava prāta, līdz tās kļūst stūrgalvīgas un ietiepīgas, un jūs vairs nezināt, kā rīkoties, lai glābtu tās no bojā ejas. Viņu pārdrošības, viņu atturības un sievišķīgā kautrīguma trūkuma dēļ, sātans liek tām kļūt par palamu neticīgo mutē. Arī jaunekļiem tiek atļauts rīkoties pašiem pēc sava prāta. Viņi tikko ir pārsnieguši desmit gadu vecumu, bet jau iet blakus tikpat mazām meitenēm, pavadot tās uz mājām un ap tām lakstojoties. Un vecāki ir tik aizņemti ar savu iegribu apmierināšanu un rūpēm, kas saistīta ar nepareizi izprastu mīlestību uz bērniem, ka neuzdrošinās rīkoties izšķirīgi, lai šajā izlaidīgajā laikā veidotu un savaldītu savus pārāk straujos bērnus.
