Ja jāsastopas ar atkrišanu un atklātu sacelšanos, tad jūs nedzirdēsiet, ka viņi teiks iedrošinošus, mierīgus un iepriecinošus vārdus: Brāļi, nepagurstiet, esiet droši. “Bet stiprais Dieva pamats pastāv; tam ir šis zīmogs: Kungs savējos pazīst.” (2.Tim.2:19) Cilvēkiem, kurus tik ļoti ietekmē apstākļi, vajadzētu palikt savās mājās, savus fiziskos un garīgos spēkus nodarbināt mazāk svarīgā lietā, kur nav gaidāma tik stipra pretestība. Ja viss rit gludi, tad tos var noturēt par ļoti labiem, dievbijīgiem cilvēkiem. Tomēr šie ļaudis nav tie, kurus Meistars sūta Savā darbā; jo šim darbam pretosies cilvēki, kas ir sātana eņģeļi. Arī pats sātans ar savu ļauno eņģeļu pulkiem nostāsies pret tiem. Cilvēkiem, kurus Dievs aicinājis darīt Savu darbu, Viņš ir arī sagatavojis palīdzību, lai tie no katras cīņas var iziet kā uzvarētāji. Kas sekos Viņa norādījumiem, tie nekad nepiedzīvos sakāvi.
Efez.6:10-18 Kungs runā caur Pāvilu un mums stāsta, kā varam apbruņoties pret sātanu un viņa eņģeļiem: “Beidzot, mani brāļi, topiet spēcīgi Kungā un Viņa spēka varā. Apvelciet visas Dieva bruņas, lai varētu pretī stāvēt visām velna viltīgām uzmākšanām. Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābiet visus Dieva ieročus, ka jūs variet pretī stāvēt ļaunā dienā un, visu uzvarējuši, pastāvēt. [516] Tad nu stāviet savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas, un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties miera evaņģēlijam; par visām lietām sagrābuši ticības priekšturamās bruņas, ar ko jūs blēdnieka ugunīgās bultas visas varēsiet izdzēst; un ņemiet pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir Dieva Vārdu; ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu vienmēr garā un nomodā būdami visādā pastāvēšanā un aizlūgšanā par visiem svētajiem.”
Mēs esam iesaistījušies augstā un svētā darbā. Kas saka, ka ir aicināti mācīt patiesību ļaudīm, kas sēž tumsā, tie paši nedrīkst būt neticības un tumsas ķermeņi. Viņiem jādzīvo tuvu Dievam, kur tie visās lietās var būt gaisma iekš Kunga. Iemesls, kāpēc viņi nav tādi, ir tas, ka tie paši nepaklausa Dieva Vārdam; tāpēc tiek izteiktas šaubas un zaudēta drosme, kad vajadzētu atskanēt vienīgi ticības un svētas iepriecas vārdiem.
Tas, kas sludinātājiem nepieciešams, ir reliģija; atgriešanās pie Dieva ik dienas, nedalīta, nesavtīga interese par Viņa lietu un darbu. Ir jāpazemojas un jānoliek visa nenovīdība, ļaunas aizdomas, skaudība, naids, ļaunprātība un neticība. Ir nepieciešama pilnīga pārvēršanās. Daudzi no sava redzes loka pazaudējuši mūsu Priekšzīmi — Golgātas Sāpju Vīru. Kalpojos Viņam, mums šajā dzīvē nevajadzētu gaidīt ērtības, godu un lielus sasniegumus, jo arī Viņš, Debesu Majestāte, to nesaņēma. “Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:3,5) Vai raugoties uz šo Priekšzīmi, mēs vēlēsimies izvairīties no krusta un ļausim sevi ietekmēt apstākļiem? Vai mūsu centībai un dedzībai vajadzētu liesmot tikai tad, kad ap mums atrodas ļaudis, kuri ir modri un čakli Dieva darbā?
[517] Vai mēs nevaram palikt Dievā, kaut arī mūsu apkārtne būtu ļoti nepatīkama un drosmi atņemoša? “Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums? Jo viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir kas taisno. Kas pazudinās? Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs aizstāv. Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšanas, vai bads, vai plikums, vai likstas, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs tiekam nāvēti visu augošu dienu; mēs esam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur To, Kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klāt būdamas, ne nākamas lietas, ne augstums, ne dziļums ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom.8:31-39)
Daudzi sludinātāji nav nedalīti ieinteresēti Kunga darbā. Viņi tikai nedaudz ir ieguldījuši Dieva lietā un, tā kā viņu ieguldījums patiesības tālākai attīstībai ir tik mazs, tad viņi arī viegli padodas kārdinājumam novērsties no patiesības. Viņi nav nopamatojušies, nostiprinājušies un iesakņojušies. Kas labi pazīst savu raksturu, kas zina, kādam grēkam viņš vislabāk pieejams un kādas kārdināšanas viņu visvieglāk var pārvarēt, tas bez vajadzības sevi neatklās un neizraisīs kārdināšanas, pats nostājoties uz ienaidnieka zemes. Ja pienākums viņu sauc nelabvēlīgos apstākļos, tad viņš no Dieva saņems sevišķu palīdzību un izies pilnīgi sagatavots cīņai ar ienaidnieku. Sevis pazīšana daudzus paglābs no iekrišanas smagās kārdināšanās un pasargās no apkaunojošas sakāves. Lai pats sevi iepazītu, ļoti svarīgi ir pārbaudīt savas izturēšanās motīvus un principus, [518] salīdzinot savu rīcību ar pienākuma normām, kas atklātas Dieva Vārdā. Sludinātājiem vajadzētu izkopt labsirdību un devīgumu.
Man rādīja, ka daži, kas iesaistījušies mūsu darbā izdevniecībā, Veselības institūtā un sludināšanas darbā, ir strādājuši tikai algas dēļ. Ir arī izņēmumi; ne visi ir vainīgi šajā ziņā, tomēr, liekas, ka tikai nedaudzi izprot, ka par savu namturību visiem būs jādod norēķins. Līdzekļi, kas bija nodoti Dievam patiesības lietas izvēršanai, ir izšķiesti veltīgi. Trūcīgas ģimenes, kas izjutušas patiesības svētojošo iespaidu un, kas to tāpēc augstu vērtē un jūtas Dievam pateicīgi, ir nolēmušas, ka tās var un, ka tām arī vajag atteikties no dzīvē nepieciešamām lietām, lai dotu dāvanas Kunga mantu namā. Daži sev ir atrāvuši apģērbu, kas viņiem tiešām bija vajadzīgs, lai tie varētu justies labi. Citi pārdevuši savu vienīgo govi un tā iegūtos līdzekļus novēlējuši Dievam. Būdami sirsnīgi un godīgi, raudot pateicības asaras, par priekšrocībām kaut ko darīt Dieva lietas labā, viņi ar savu ziedojumu ir nometušies Kunga priekšā un to nosūtot ir saņēmuši Kunga svētības, lai šī dāvana kalpotu patiesības aiznešanai tumsā dzīvojošām dvēselēm. Šādā veidā novēlētie līdzekļi ne vienmēr ir izlietoti tā, kā pašuzupurīgie devēji ir vēlējušies. Ar līdzekļiem, kas tādā veidā nodoti mantu namā, ir rīkojušies mantkārīgi savtīgi cilvēki, kas paši nepazīst pašaizliegšanās un uzupurēšanās garu; viņi ir aplaupījuši Dieva mantu namu, saņemot līdzekļus, ko nebija taisnīgi nopelnījuši. Viņu nesvētā pārgalvīgā rīcība ir izšķiedusi un izputinājusi līdzekļus, kas Dievam tika nodoti ar lūgšanām un asarām.
Es redzēju, ka pierakstošais eņģelis uzticīgi atzīmē visus Dievam veltītos un mantu namā nodotos ziedojumus, (519) kā arī gala rezultātus, kas iegūts ar šādi ziedotiem līdzekļiem. Dieva skats redz katru Viņa lietai veltīto grasi. Kā arī devēja labprātību vai nepatiku. Arī došanas motīvi tiek pierakstīti. Pašuzupurīgie, Dievam nodevušies ļaudis, kas atdod Dievam to, kas Viņam pieder, kā Dievs to no viņiem prasa, saņems saviem darbiem atbilstošu atalgojumu. Pat, ja tā nodotie līdzekļi tiek izlietoti nepareizi, ne tam mērķim, kam tos deva — Dieva pagodināšanai un dvēseļu izglābšanai. Tomēr ļaudis, kas upuri pienesa ar atklātu un godīgu sirdi, domājot vienīgi par Dieva godu, savu atalgojumu nezaudēs.
No cilvēkiem, kas nepareizi izlietoja Dievam veltītos līdzekļus, tiks prasīts norēķins par viņu namtura darbu. Daži, būdami mantkārīgi, savtīgi ir sargājuši šos līdzekļus. Viņiem ir nejūtīga sirdsapziņa; ilgi piekopjot savtīgumu, tā ir notrulinājusies. Viņi uz svētām un mūžīgām lietām skatās no zema redzes viedokļa. Ilgi turpinātā nepareizā rīcība, liekas, paralizējusi viņu morālo iejūtību. Šķiet, nav iespējams pacelt to jūtas un skatu līdz augstajam standartam, kas skaidri parādīts Dieva Vārdā. Ja nenotiks pilnīga pārmaiņa, atjaunojoties prātam, tad šie ļaudis vietu sev Debesīs neatradīs. Kas rīkojušies savtīgi un nepareizi, neuzskatot par svētu pat Dieva mantu namu, tie nespēs vērtēt arī Debesu valstības šķīstumu un svētumu, ne arī bagātās godības krāšņumu, mūžīgo atalgojumu, kas tiek glabāts uzticīgajiem uzvarētājiem. Viņu prāts tik ilgi ir atradies zemiskā un savtīgā gultnē, ka tie vairs nespēj novērtēt mūžīgās lietas. Viņi neciena pestīšanu. Liekas, ka nav iespējams pacelt viņu prātu, lai tie pareizi spriestu par pestīšanas plānu, kā arī salīdzināšanas darba lielo nozīmi. Savtīgas intereses ir piepildījušas visu viņu būtni, iedarbojoties līdzīgi magnētam, [520] tās domas un jūtas tur zemā līmenī. Daži no šiem cilvēkiem nekad neaizsniegs kristīgā rakstura pilnību, tāpēc ka viņi neredz ne šāda rakstura vērtību, ne arī vajadzību to iegūt. Viņu domas nav paceļamas tik augstu, lai tos valdzinātu svētums. Pašmīlība un savtīgas intereses tā sabojājušas raksturu, ka viņi nevar atšķirt svēto un mūžīgo no parastā. Dieva lieta un Viņa manta tiem nav svētāka par parastajiem un veikalnieciskajiem darījumiem un līdzekļiem, kas veltīti laicīgiem mērķiem.
Pienākumi šai virzienā ir saistoši visiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem. Dieva likumi nosaka viņu pienākumus arī pret līdzcilvēkiem: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mat.22:39) Neizturoties taisnīgi pret savu tuvāko, neparādot viņam žēlastību un labvēlību, daži tā ir nocietinājuši savu sirdi, ka var iet vēl tālāk un pat aplaupīt Dievu, neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus. Vai šie cilvēki aizver acis un prātu, neņemot vērā patiesību, ka Dievs visu zina, ka Viņš redz to rīcību un lasa motīvus, kas viņus uz to skubina? Viņa alga ir pie Viņa un Viņa darbs gaida uz Viņu, lai katram dotu atbilstoši tā darbiem. Siržu Pārmeklētājs, Kuram visi noslēpumi ir atklāti, izseko katram labam un ļaunam darbam, kā arī šo darbu iespaidam uz citiem. Un atalgojums būs saskaņā ar motīviem, kas ierosināja rīcību.
