Daudzi jau no bērnības ir mācīti, ka nakts gaiss veselībai stipri kaitīgs un tāpēc tas telpās nav ielaižams. Sev pašiem par ļaunu viņi aizver savas guļamistabas logus un durvis, lai izsargātos no nakts gaisa, kas tiem liekas tik bīstams veselībai. Šai ziņā viņi ir piekrāpti. Lai vakara vēsumā nesaaukstētos, varbūt ir vajadzīgs papildus apģērbs, tomēr plaušām tiem vajadzētu dot svaigu gaisu.
Kādā rudens vakarā mēs reiz braucām pārpildītā vagonā, kur no daudzo cilvēku elpošanas gaiss bija kļuvis ļoti netīrs. Plaušu un visa organisma izelpotais, piesārņotais gaiss manī radīja sajūtu, ka ļoti ātri varu saslimt. [528] Es pabīdīju uz augšu savu logu un priecājos par svaigo gaisu, bet tad kāda cienījama sieviete nopietnā, lūdzošā tonī izsaucās: “Taisiet ciet logu. Jūs saaukstēsieties un saslimsiet, jo nakts gaiss ir tik neveselīgs.” Es atbildēju: “Kundze, mums šajā vagonā vai ārpus tā nav pieejams cits gaiss kā tikai nakts gaiss. Ja jūs atsakāties elpot nakts gaisu, tad jums jāpārtrauc elpošana. Dievs saviem radījumiem ir devis gaisu, ko elpot dienā, un tādu pašu, tikai mazliet vēsāku, naktī. Naktī jums nav iespējams elpot ko citu, kā tikai nakts gaisu. Jāizšķir tikai jautājums, vai nakts gaisam, ko mēs elpojam, jābūt tīram, vai varbūt tas ir kļuvis labāks, ja to esam atkārtoti izelpojuši un ieelpojuši? Vai tas nāks mūsu veselībai par labu, ja elposim šī vagona samaitāto nakts gaisu? Tabakas un alkohola piesātināto cilvēku plaušu un ķermeņa izelpojumi samaitā gaisu un apdraud veselību; un tomēr gandrīz visi pasažieri turpina sēdēt tik vienaldzīgi, it kā viņi ieelpotu vistīrāko atmosfēru. Dievs gudri ir iekārtojis, ka naktīs mums jāelpo nakts gaiss un dienā dienas gaiss. Ja mēs nesaskaņojamies ar Dieva plānu un asinis kļūst netīras, tad vainojami mūsu nepareizie ieradumi. Bet nakts gaiss, ieelpots naktī, pats par sevi nesaindēs cilvēka dzīvības plūsmu.” Daži cieš no slimībām, tāpēc ka atsakās naktīs ielaist telpās svaigo nakts gaisu. Bez maksas saņemamais tīrais nakts gaiss ir viens no vislielākajām svētībām, par kurām mēs varam priecāties.
Vēl viena dārga svētība ir fiziski vingrinājumi vai fizisks darbs. Daudz ir kūtru, bezdarbīgu cilvēku, kam nepatīk fiziska piepūle vai fiziski vingrinājumi, jo tie viņus nogurdina. Kāpēc viņi nogurst? Iemesls viņu nogurumam ir tas, ka viņi savus muskuļus nestiprina vingrinot, un tāpēc vismazāko piepūli tie izjūt. Slimām sievietēm un meitenēm labāk patīk nodarboties ar viegliem rokdarbiem, [529] kā tamborēšanu, izšūšanu vai drēbju pārveidošanu, nekā strādāt kādu fizisku darbu. Ja slimnieki grib izveseļoties, tad viņiem nevajadzētu pārtraukt fiziskas nodarbes, jo tādā veidā samazināsies muskuļu spēks un palielināsies vispārējs vājums. Ar saites palīdzību padariet savu roku nekustīgu kaut vai dažas nedēļas un to nelietojiet, pēc tam to no saites atbrīvojiet, un jūs redzēsiet, ka tā ir vājāka par otro roku, kuru jūs visā šajā laikā esat mēreni nodarbinājuši. Tādu pašu iespaidu bezdarbība atstāj uz visu muskuļu sistēmu. Asinis nespēj organismu tīrīt ar tādu spēku, kāds tām būtu, ja asinsriti paātrinātu fiziska piepūle.
Ja laika apstākļi to atļauj, tad visiem, kam tas iespējams, katru dienu vajadzētu pastaigāties svaigā gaisā, kā vasarā, tā ziemā. Bet apģērbam jābūt piemērotam kustībām un kājām labi aizsargātām. Pastaigāšanās, pat ziemā, dos veselībai vairāk labuma nekā visas zāles, kādas vien ārsts varētu izrakstīt. Tiem, kas var staigāt, staigāšana ir labāka par braukšanu. Tādā veidā muskuļiem un asinsvadiem tiek dota iespēja labāk veikt savus uzdevumus. Tad arvien vairāk palielināsies dzīvības spēki, kas veselībai tik ļoti nepieciešami. Plaušām būs tām nepieciešamais darbs; jo nav iespējams iziet ārā spirdzinošā ziemas rīta gaisā, nepiepildot plaušas ar šo gaisu.
Bagātību un dīkdienību daži uzskata par svētību. Bet, ja cilvēki iegūst mantu vai negaidot to manto, tad pārtrūkst viņu rosīgais dzīves gājums, laiks paiet bezdarbībā, viņi dzīvo ērtībās, un liekas, ka viņu lietderība ar to ir izbeigusies; viņi kļūst nemierīgi, norūpējušies un nelaimīgi un viņu dzīve drīz vien noslēdzas. Kas vienmēr ir aizņemti un priecīgi veic savus ikdienas pienākumus, tie arī ir vislaimīgākie un visveselīgākie ļaudis. Nakts atpūta un miers viņu nogurušajiem augumiem sniedz dziļu miegu. Dodot cilvēkam darbu, Dievs zināja, kas vajadzīgs viņu laimei. Spriedums, ka cilvēkam viņu maizes labad ir smagi jāstrādā, un nākošās laimes un godības apsolījums nāk no viena un tā paša troņa. Abas šīs lietas ir svētības. [530] Modei nodevušās sievietes ir nederīgas visiem cilvēka dzīves labajiem mērķiem. Raksturs tām ir pavisam vājš un tāda ir arī viņu morāliskā stāja un fiziskā enerģija. Viņu augstākais mērķis ir panākt, lai citi tās apbrīnotu. Viņas mirst priekšlaicīgi un viņu trūkums nav jūtams, jo tās nevienam nav bijušas par svētību.
Fiziskās kustības veicina gremošanu. Pastaiga pēc ēšanas, taisna galvas stāvokļa ievērošana, plecu atvilkšana atpakaļ un mēreni vingrinājumi dos lielu labumu. Domas tiks atrautas no sevis pie dabas skaistuma. Jo mazāk pēc ēšanas tiek domāts par kuņģi, jo labāk. Ja jūs pastāvīgi domāsiet, ka barība jums var kaitēt, tad noteikti var teikt, ka tā arī būs. Aizmirstiet sevi un domājiet par kaut ko priecīgu.
Daudzi rīkojas, vadoties no nepareiziem uzskatiem, it kā tad, kad tie ir saaukstējušies, tiem rūpīgi vajadzētu izsargāties no āra gaisa un palielināt istabas temperatūru līdz pārmērīgam karstumam. Organisma darbs var būt traucēts, poras noslēgtas ar izdalījumiem, un iekšējos orgānos var rasties lielāki vai mazāki iekaisumi, jo asinis aukstumā ir atrāvušās no organisma virspuses un pārplūdinājušas šos orgānus. Šajā laikā vairāk kā jebkad, plaušām nevajadzētu atraut tīru, svaigu gaisu. Ja svaigs gaiss tām vispār ir nepieciešams, tad sevišķi tas ir nepieciešams laikā, kad kāda organisma daļa, kā plaušas vai kuņģis ir saslimuši. Saprātīgi fiziski vingrinājumi liks asinīm izplūst virspusē, tādā veidā atvieglojot iekšējos orgānus. Straujas un tomēr ne pārāk spēcīgas kustības svaigā gaisā līdz ar priecīgu prātu veicinās asins riti, kas ādai piešķir veselīgu sārtumu un locekļiem pievadīs ar svaigu gaisu atdzīvinātas asinis. Fiziski vingrinājumi palīdzēs arī tiem, kam slims kuņģis. Ārsti bieži vien slimniekiem ieteic apmeklēt citas zemes, doties uz avotiem vai izbraukt jūrā, lai atkal kļūtu veseli; bet no desmit gadījumiem deviņos tie, ievērojot mērenību ēšanā, un priecīgā garā nododoties veselībai atbilstošiem fiziskiem vingrinājumiem, kļūtu tikpat veseli, bez laika un naudas izšķiešanas. [531] Fiziski vingrinājumi un neierobežota bagātīga svaiga gaisa un saules gaismas lietošana — to svētību lietošana, ko Debesis par velti dāvājušas visiem — atdotu šiem novājinātajiem slimniekiem dzīvību un spēku.
Liela sieviešu daļa apmierinās ar sildīšanos pie krāsns un netīra gaisa elpošanu pusi vai trīs ceturtdaļas no sava laika, līdz viņu smadzenes ir pārkarsētas un pa pusei paralizētas. Viņām vajadzētu iet ārā un katru dienu fiziski kaut ko strādāt, pat ja mājās kas paliktu nedarīts. Tām nepieciešams vēss gaiss, kas nomierinātu satrauktās smadzenes. Tām nav jāiet pie kaimiņiem pļāpāt, bet par mērķi vajag spraust kādu labu darbu, tā cenšoties palīdzēt citiem. Tad tās būs citiem par priekšzīmi, un arī pašas saņems patiesu labumu.
Laba veselība ir atkarīga no labas asinsrites. Sevišķa vērība jāpiegriež locekļiem, lai tie būtu tikpat labi apģērbti kā krūšu kurvis un sirds rajons, kuru temperatūra ir visaugstākā. Vecāki, kas bērnus ģērbjot atstāj viņu locekļus kailus vai gandrīz kailus, upurē modei savu bērnu veselību un dzīvību. Ja šīs ķermeņu daļas nav tikpat silti apģērbtas kā pārējās, tad asinsrite nevar būt vienmērīga. Ja locekļi, kas atrodas tālāk no vitāliem ķermeņa orgāniem, nav pietiekoši apģērbti, tad asinis tiek sadzītas galvā, izraisot galvas sāpes un deguna asiņošanu; var būt arī spiediens krūtīs, izraisot klepu vai sirds darbības paātrināšanos, kam cēlonis ir pārmērīgs asins daudzums šinī rajonā; arī kuņģim var pieplūst par daudz asiņu, izraisot gremošanas traucējumus.
Sekojot modei, mātes, ģērbjot bērnus, to locekļus atstāj gandrīz kailus; un asinis vēsuma ietekmē vairs neiet dabīgajā ceļā, bet pārplūdina iekšējos orgānus, traucējot visu asinsriti un izraisot slimības. Locekļus Radītājs nav veidojis tā, lai tie līdzīgi sejai varētu panest ārējās vides iedarbību. Kungs seju ir bagātīgi apgādājis ar asins plūsmu, jo tai ir jāpanes ārējā ietekme. Viņš arī locekļus ir apgādājis ar lieliem asinsvadiem un nerviem, [532] lai tur bagātīgi varētu ieplūst cilvēka dzīvības straume, un locekļi varētu būt tikpat silti kā pārējās ķermeņa daļas. Tos vajadzētu tā apģērbt, lai asinīm būtu iespējams aizplūst līdz tālākajām organisma daļām. Mode, kas locekļus atstāj pilnīgi neapģērbtus, izgudrojis sātans, liekot dzīvības plūsmai vēsuma ietekmē atstāt savu sākotnējo ceļu. Un vecāki klanās modes altāra priekšā un tērpj savus bērnus tā, ka asinsvadi sašaurinās un vairs neatbilst Radītāja sākotnējam nolūkam. Rezultātā rokas un kājas vienmēr ir aukstas. Šiem vecākiem, kas seko modei, bet ne saprātam, būs jādod norēķins Dievam par to, ka saviem bērniem ir laupījis veselību. Pat pati dzīvība bieži tiek upurēta modes elkam.
Pēc modes tērpti bērni nevar panest svaiga gaisa ietekmi, izņemot tās dienas, kad laiks ir silts un jauks. Tāpēc vecāki un bērni paliek slikti vēdinātās telpās, baidīdamies no āra gaisa; un viņi turpina ģērbties saskaņā ar modi. Ja viņi ģērbtos saprātīgi un ja tiem pietiktu morālās drosmes nostāties pareizā pusē, tad, izejot ārā viņu veselībai briesmas nedraudētu; to viņi varētu darīt kā vasarā, tā ziemā, brīvi nododoties fiziskiem vingrinājumiem svaigā gaisā. Bet netraucēti paliekot pie saviem uzskatiem, daudzi drīz vien noslēgs upuru pienešanu modei ar savu un savu bērnu dzīvības ziedošanu. Jācieš arī tiem, kas spiesti par viņiem rūpēties. Ir jābaidās no slimniekiem, kas vadās pēc savas fantāzijas. Visi, kas ar tādu slimnieku dzīvo vienā mājā, kļūst arvien nespēcīgāki. Vīrs zaudē savu nervu spēku un saslimst, jo ievērojamu laika daļu viņa sieva tam neļauj elpot dzīvinošo Debesu gaisu, bet visvairāk cieš nabaga bērni, kuri domā, ka māte vislabāk zina kā jārīkojas. Māte ar savu nepareizo rīcību pati sevi ir novājinājusi un, jūtot vēsumu, viņa vēl vairāk ietinas drēbēs un tādā pat veidā rūpējas par bērniem, domādama, ka arī tiem ir auksti. Tiek aizvērti logi un noslēgtas durvis, un vēl vairāk sakāpināta istabas temperatūra. [533] Bērni bieži nīkuļo un bieži ir vāji, un arī viņu tikumiskā vērtība ir zema. Uz visu ziemu vīrs un sieva tiek ieslēgti telpās, vergojot kādas sievietes iedomām, kura vadās no fantāzijas, un kurai reizēm ir nelokāma griba. Šādas ģimenes locekļi katru dienu dzīvo kā mocekļi. Veselību viņi upurē vienas kurnošas sievietes untumiem. Viņiem lielā mērā ir atņemts gaiss, kas tos stiprinātu, dotu viņiem enerģiju un dzīvības spēkus.
