Man norādīja uz sekojošiem inspirētiem vārdiem: “Kurš ir gudrs un prātīgs starp jums, tas lai rāda caur labo dzīvošanu savus labos darbus lēnā gudrībā?” “Bet tā gudrība, kas nāk no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanās un labu augļu, taisna un bez liekulības. Bet taisnības auglis top sēts mierā tiem, kas mieru dara.”(Jēk.3:13,17,18) Cilvēki, kurus Dievs ir aicinājis dvēseļu glābšanas darbā, jutīsies atbildīgi par ļaudīm. Savtīgās iegribas pazudīs dziļajā interesē par to dvēseļu glābšanu, kuru dēļ mira Kristus. Tas izjutīs apustuļa Pētera pamācības spēku: “Tos vecajus jūsu starpā pamācu es, arī būdams vecākais un liecinieks par Kristus ciešanām, un tās godības biedrs, kas taps redzams: Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas pie jums, un uzraugiet, ne piespiesti, bet ar labu prātu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, nedz kā valdīdami pār Kunga daļu, bet priekšzīmes būdami ganāmam pulkam. Un, kad Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet nesavīstamo godības kroni.”(1.Pēt.5:1-4)
[545] Pēc savas dabas tu esi stūrgalvīgs. Greizsirdība un stūrgalvība ir dabīgi savtības augļi. Tu kaut ko jau esi labojis; bet es redzēju, ka vēl darāms ir tik ļoti daudz; es tik skaidri redzēju tavas savtīgās, nesvētās dzīves postošo ietekmi un baidos, ka tu nekad nespēsi saskatīt, cik pretīgi Dievam šādi rakstura vilcieni. Es baidos, ka tu to pietiekoši neizpratīsi, lai šīs īpašības atstātu un kļūtu līdzīgs savam Pašaizliedzīgajam Glābējam, šķīsts un nesavtīgs, un būtu redzams, ka tavu dzīvi iezīmē par sevi nedomājoša labvēlība. Tavs iespaids un priekšzīme ir tāda rakstura, ka dažiem, kas mīl patiesību un Dieva darbu, kas augstu vērtē mūsu ticību, zūd pašuzupurēšanās gars un interese par tagadējās patiesības lietu. Tava savtīgā, mantkārīgā rīcība dzemdē viņos to pašu garu; un tava vēlēšanās ieraut un gūt labumu sev, tai pašā laikā saucoties par patiesības kalpu, ir aizvērusi sirdi ļoti daudziem, tā kā tie vairs negrib dot līdzekļus patiesības lietas atbalstīšanai. Ja sludinātāji ļaudīm rāda savtīgu priekšzīmi, tad šī priekšzīme atsauksies uz Dieva darbu ar desmitkārt lielāku spēku par to, ko var sniegt viņa uzrunas.
Tavs maziskums ir darījis kaunu Dievam. Tava rīcība ir odusi pēc negodīguma. Tavs ceļš aiz tevis nav tīrs, un, ja tavā dzīvē nenotiks pilnīga izmaiņa, tad tu būsi smags lāsts jebkurai draudzei, kurā tu uzturēsies. Tu strādā algas dēļ un, ja tev nemaksās, tu neiededzināsi uguni uz Dieva altāra, kā arī par velti neaizvērsi durvis. Ja tu ļaudīm rādītu priekšzīmi, uzupurējoties un nododoties Dieva lietai, darot patiesību un dvēseļu glābšanas jautājumu par pašu svarīgāko, tad tavs iespaids arī citus vadītu uz tādu pašu uzupurēšanos un nodošanos, pirmā vietā stādot Debesu valstību un Kristus taisnību. Tu jūties pilnvarots gūt peļņu no šīm lietām. Tavi brāļi, kuru dvēsele ir devīga, dažādos veidos dara tev labu un palīdz un visu to tu pieņem kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, [546] kā tev pienākošos. Un ja kādi nav pret tevi pilnīgi brīvi un tevi neatbalsta, tad tu kļūsti greizsirdīgs un nekautrējies likt viņiem saprast, ka tu netiec vērtēts un ka viņi rīkojas savtīgi. Tu bieži norādi uz citiem cilvēkiem, kas tā un tā ir izturējušies pret tevi, kā uz piemēru, kuru vajadzētu atdarināt. Kas tev parādījuši sevišķu labvēlību, tie ir darījuši vairāk par savu pienākumu. Tu neesi pelnījis ne viņu uzticību, ne viņu augstsirdīgo devību. Tev šajā darbā nebija jānes nekādas smagas nastas, bet uz citiem tu esi uzkrāvis daudz vairāk nastu, nekā tu pats esi cēlis uz saviem pleciem. Tavi īpašumi ir palielinājušies, un tu esi sagādājis šīs dzīves labās lietas un domā, ka tev uz to ir tiesības. Kaut arī ik nedēļas tu saņēmi savu algu, tomēr ne vienmēr tu esi juties apmierināts. Neskatoties uz saņemto atalgojumu, tu pastāvīgi esi centies vēl kaut ko nopelnīt. Par visām tavām lielākām vai mazākām pūlēm, kuras tev bija iespējams uzrādīt, maksājusi ir Dieva organizācija. Tu neesi nopelnījis tos līdzekļus, kurus tu esi saņēmis.
Tavu sievu ir lutinājuši vecāki un vīrs, līdz tās lietderība ir kļuvusi pavisam maza. Jūs abi redzējāt, kā citus nospiež rūpju nastas, bet jūs viņiem nepalīdzējāt tās nest. Tava sieva kā bezpalīdzīgs smagums ir uzgūlusies citu ģimenēm, lielā mērā kaitēdama sev un citiem, kaut gan viņa bija veselāka par vienu otru no tiem, kas nesa viņas un tavas nastas, un tāpēc arī spējīgāka veikt attiecīgos darbus. Bet viņa par to nedomāja. Neviens no jums nespēja redzēt šo īstenību un tāpēc just citiem līdzi. Daži, no kuriem jūs un jūsu bērns saņēma palīdzību, finansiālā ziņā darīja pāri pār saviem spēkiem, bet viņi domāja, ka tie kalpo pašuzupurīgiem Kristus vēsts sludinātājiem; tāpēc viņi aizliedzās un panesa neērtības un grūtības, ar kurām jūs paši būtu vieglāk tikuši galā nekā tie, kas pūlējās jūsu labā.
Tava sieva ar nepatiku ir raudzījusies uz savas dzīves nastām. Viņa ilgojas pēc augstāka aicinājuma un atstāj novārtā dotās dienas pienākumus. [547] Neviens no jums nepaklausa Dieva pavēlei mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Paša es un savtīgums neļauj jums redzēt savu līdzcilvēku vajadzības. Jūsu sīkumainais un peļņas kārais gars ir lipīgs. Tava priekšzīme vairāk ir darījusi pasauli mīloša un nenovīdīga, skopa gara atbalstīšanai, kā viss cits, kas ir noticis Viskonsinā un Ilinoisā. Ja tu neko nebūtu darījis un tikai nodevies savām laicīgajām interesēm, tad Dieva lieta šajos štatos atrastos daudz labākā stāvoklī nekā tagad. Panākumi, kādi tev ir bijuši, nespēj atsvērt ļaunumu, ko tu esi nodarījis. Dieva lieta ir sabojāta. Tavu pārmērīgo jūtīgumu un greizsirdību citi ir ņēmuši par priekšzīmi. Ar šo garu mēs sastapāmies Viskonsinā un Ilinoisā. Draudžu stāvoklis N un apkārtnē bija ļoti nožēlojams. Mīlestības un vienprātības trūkums, ļaunas aizdomas, greizsirdība, stūrgalvība, ko redzam šais draudzēs, lielā mērā ir tava rakstura īpašību auglis. Stāvoklis, kādu tu ieņēmi pēc fanātisma N, kad tu nostājies par savu cieņu, neko nedarīji, bet tikai runāji kā ar fanātiķiem, tā ar tiem, kurus Dievs bija sūtījis ar sevišķu vēsti, traucēja citiem ieraudzīt un labot savas kļūdas. Tava rīcība šajā laikā, tas ir, neķeršanās pie darba un nenostāšanās pareizajā pusē, lai labotu postošo fanātismu, veidoja šo neko labu nesološo lietu stāvokli, kāds te radās pēc fanātisma tumšā valdīšanas laika. Pareizā stāvoklī netika nostādīti ne brālis C, ne brālis D, ne arī draudze N un ļaudis no NN, kas viss bija iespējams, ja tu būtu bijis pazemīgs un būtu ļāvies pamācīties, strādājot kopā ar Dieva kalpiem. Cilvēkam, kas saucas par skolotāju un vadītāju, ja tas savā stūrgalvībā iedrošinās rīkoties tā, kā tu to darīji, grūti būs atbildēt par dvēselēm, kas, piedauzoties pie viņa, ir aizgājušas pazušanā. Sava iespaida ziņā sludinātājs nevar būt par daudz uzmanīgs. Viņā nedrīkst būt nekas no stūrgalvības, greizsirdības un savtīguma, [548] jo, ja viņš piekopj šīs īpašības, tad tas vairāk dvēseļu iznīcina, nekā spēj izglābt. Ja viņš nevar pārvarēt šīs rakstura īpašības, kas viņam pašam varbūt neizliekas tik pārāk sliktas, nostādīs dvēseli tur, kur ne viņš pats, ne cits kāds nevarēs aizsniegt. Ja šādi sludinātāji pilnīgi atteiktos no darba, tad Dieva Gara iespaidam pieejamās dvēseles aizsniegtu tie, kas tām varētu rādīt priekšzīmi, kuru būtu vērts atdarināt, kas saskanētu ar viņa mācītajām patiesībām. Ar mācībai atbilstošu dzīvi sludinātājs iemantos patiesību meklējošu cilvēku uzticību un varēs tiem palīdzēt sirsnīgi pieķerties Visu Laikmetu Klintij, un vēlāk, tiem tiekot kārdinātiem, šis iespaids sludinātājam dos iespēju sekmīgi brīdināt, aicināt, norāt un dot padomu.
Kristus kalpiem, kas nes svinīgo patiesību šīm pēdējām dienām, jābūt brīviem no savtīguma vairāk par visiem citiem cilvēkiem. Devībai jābūt viņu dabīgai īpašībai. Viņiem vajadzētu kaunēties no tādas rīcības pret brāļiem, kam būtu savtīguma iezīmes. Tiem vajadzētu būt priekšzīmei dievbijībā, dzīvām vēstulēm, zināmām un lasāmām visiem cilvēkiem. Viņu augļiem jābūt svētiem. Viņu garam jābūt pretējam tam, kādu atklāj pasaules cilvēki. Pieņemot dievišķo patiesību, viņi kļūst par Dieva kalpiem un nedrīkst vairs būt tumsas bērni un pasaules kalpi. Kristus viņus ir izraudzījis no pasaules. Pasaules cilvēks neizprot dievbijības noslēpumu; tāpēc viņš nepazīst motīvus, kas noteic Kristus kalpa rīcību. Tomēr viņos esošais gars un dzīvība, kas atklājas Debesīm patīkamās sarunās, sevis aizliegšanā un nevainojamā dzīvē, ar savu pārliecinošo spēku neticīgos vadīs visā patiesībā un tos ierosinās paklausīt Kristum. Viņi atstāj dzīvu un iespaidīgu priekšzīmi, tāpēc ka viņi līdzinās Kristum. Viņi ir pasaules gaisma, zemes sāls, un viņu iespaids uz citiem ir glābjošs. Viņi ir Kristus pārstāvji virs zemes. Zemes lietas neiedvesmo to mērķus un gribu; [549] viņi arī nevar strādāt peļņas dēļ, ne arī savtīgā mīlestībā par to priecāties. Mūžības apsvērumi viņiem ir pietiekoši svarīgi, lai paceltos pāri visam tam, kas ir pievilcīgs virs zemes. Īsts kristietis strādās tikai ar vienu mērķi, lai patiktu Dievam, domādams vienīgi par Viņa godu, un prieks darīt Dieva prātu būs viņa atalgojums.
Sludinātājiem sevišķi vajadzētu iepazīties ar Kristus raksturu un Viņa darbiem, lai varētu Viņu atdarināt; Jo īsta kristieša raksturs un darbi līdzināsies Kristus raksturam un darbiem. Viņš atstāja Savu godību, Savu varu, Savas bagātības un meklēja tos, kas gāja bojā grēkā. Viņš pazemojās līdz mūsu nospiedošajam stāvoklim, lai mūs paaugstinātu līdz Debesīm. Viņa dzīvi iezīmēja upuris, sevis aizliegšana un nesavtīga labdarība. Viņš ir mūsu Paraugs. Vai tu, brāli A, esi atdarinājis šo paraugu? Es atbildu: Nē. Viņš ir pilnīgs un svēts Paraugs, kas mums dots atdarināšanai. Mēs nespējam līdzināties šim Paraugam; tomēr Dievs mūs neatzīs, ja mēs To neatdarināsim un tam nelīdzināsimies atbilstoši spējām, kādas Dievs mums ir devis. Mīlestība uz dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus, vadīs mūs uz sevis aizliegšanu un darīs mūs gatavus pienest jebkuru upuri, lai būtu Kristus līdzstrādnieki dvēseļu glābšanas darbā.
