Mīļais brāli B! Es divas reizes esmu sākusi rakstīt tev liecību, bet laika trūkuma dēļ nespēju to pabeigt. Ilgāk vairs nedrīkstu atlikt, jo tava lieta mani stipri apbēdina un nospiež. Es esmu rakstījusi liecību vairākiem sludinātājiem, un, atceroties viņu gadījumus, es pilnīgi apzinos, ka viņu stāvoklis ir nožēlojams. Tavs gadījums nav izņēmums. Daudziem mūsu sludinātājiem, kas sevi sauc par Kristus pārstāvjiem, par galveno lietu dzīvē ir izvirzījusies mantkārība un mīlestība uz naudu. [620] Priekšzīme, ko rāda daži no viņiem, ir tāda, ka ļaudīm pagurst rokas.
Daži mūsu sludinātāji stāv tieši ceļā Dieva darba tālākai attīstībai, un ļaudis, kas raugās uz viņiem kā uz priekšzīmi, atkrīt no Dieva. Apmēram pirms diviem gadiem man rādīja mūsu sludinātājiem draudošās briesmas un viņu rīcības ietekmi uz Dieva darbu. Es esmu par šīm lietām runājusi vispārējos vilcienos, tomēr visvairāk vainīgi ir pēdējie, kas šīs liecības negrib attiecināt uz sevi. Dažus to savtība ir padarījusi tik aklus, ka viņi ir pazaudējuši izpratni par Dieva darba augsto raksturu.
Brāli B, tavu dzīvi gandrīz var nosaukt par kļūdu. Tev ir ietekmīgas spējas, bet tu tās neesi izlietojis vislabākā veidā. Arī savā ģimenē tu esi rīkojies nepareizi; tur tu atļauj visam ritēt pašplūsmā, un tādi paši trūkumi jūtami draudzē. Kungs tev ir devis gaismu par nepildītajiem pienākumiem ģimenē un par vēlamo rīcību, ar kādu tu varētu izpirkt pagātni. Tev ir parādīti tavi trūkumi, tomēr tu neatzini, ka bērnu laišana pasaulē bez tālāks pienācīgas audzināšanas ir grēks. Tu atvainoji viņu kļūdas, viņu grēkus un viņu untumaino, bezatbildīgo rīcību un glaimoji sev, ka ar laiku viņi paši labosies.
Elus ir pilnīgs tava gadījuma pārstāvis. Reizēm tu, rājot bērnus, centies viņus pārliecināt, sacīdams: kāpēc jūs rīkojaties tik bezdievīgi? Bet tu neesi izlietojis savu tēva un mājas priestera autoritāti, lai pavēlētu un lai tavs vārds ģimenē būtu likums. Nepareizi izprasta mīlestība uz bērniem tev pašam un arī tavai sievai ir likusi atstāt novārtā svinīgos pienākumus, kas gulstas uz jums kā uz vecākiem.
Uz tevi kā uz Dieva kalpu, brāli B, gūlās divkārša atbildība, labi pārvaldīt savu namu un panākt, lai tavi bērni būtu paklausīgi. Bet tu tikai priecājies par viņu spējām un atvainoji viņu kļūdas. Grēks viņos tev nelikās [621] grēcīgs. Nepildot savu pienākumu, tu pār sevi esi izsaucis Dieva nepatiku un gandrīz iznīcinājis savus bērnus; un tu turpināji palikt tikpat nolaidīgs arī tad, kad Kungs tevi bija norājis un pamācījis. Ļaunums, kas Dieva lietai nodarīts ar jūsu kā atsevišķas ģimenes iespaidu dažādajās vietās, kur jūs dzīvojāt, ir lielāks nekā labums, ko jūs esat snieguši. Sātans tevi ir padarījis aklu un piekrāpis tā, ka tu neredzi savas ģimenes patieso stāvokli. Jūs abi ar sievu savus bērnus esat padarījuši sev līdzīgus. Viņi ir rīkojušies, kā tiem ir paticis. Tas tavā kā Kristus kalpa darbā ir bijis briesmīgs šķērslis, un novārtā pamestais pienākums pakļaut savus bērnus ir vedis pie vēl lielāka ļaunuma, kas draud iznīcināt tavu derīgumu. Tu šķietami esi kalpojis Dievam, bet patiesībā vairāk esi kalpojis pats sev. Dieva lieta ir nīkuļojusi, bet tu esi dedzīgi rēķinājis un plānojis, ka pats sev varētu gūt kādu labumu, un pienākuma nepildīšanas dēļ bojā ir aizgājušas dvēseles. Ja tu savas kalpošanas laikā būtu nostājies par šī darba tālāku izvēršanu, ja tu, kalpojot Dieva lietai, būtu parādījis priekšzīmi, kā jāaizmirst paša personīgās intereses un būtu noguris, nododoties darbam, tad tava rīcība būtu atvainojamāka, kaut gan Dievs to arī tad neatzītu par labu. Bet ja tavi trūkumi dažās lietās jau tā tik ļoti iezīmējās un tu, nepildot savus pienākumus ģimenē, ar savu priekšzīmi jau stipri esi kaitējis Dieva lietai, tad ārējā kalpošana, pirmā vietā tomēr stādot savas intereses, Dieva skatījumā ir smags noziegums.
Tu ar savu darbu bieži esi pamodinājis interesi, un tieši tad, kad tev darbā bija iespējams gūt vislabākās sekmes, tu pieļāvi, ka mājas intereses tevi atrauj no Dieva darba. Daudzos gadījumos tu neesi turpinājis neatlaidīgi pūlēties, līdz tu redzētu, ka visi ir izšķīrušies par vai pret patiesību. Tā nav gudra kara māksla, ja uzsākam cīņu [622] pret sātana spēkiem, bet cīņas kulminācijas punktā apkaunojoši atstājam kaujas lauku, dodot ienaidniekam izdevību vēl stiprāk saistīt tos, kas jau gandrīz bija gatavi atstāt viņa rindas un ieņemt vietu Kristus pusē. Tā interese, kas reiz zaudēta, vairs neparādīsies nekad. Varbūt nedaudzus izdosies aizsniegt, bet lielākā daļa paliks neietekmējami, un patiesības pasludināšana vairs nekad nemīkstinās to sirdi.
Vecākais C, piedalīdamies spekulācijās, pie tam vēl brāļu starpā, pazaudēja savu iespaidu un atņēma patiesībai spēku. Tāda rīcība no Kristus kalpa puses sevišķā kārtā apvainoja Dievu. Un tu esi darījis to pašu. Tu ar vecākā C rīcību aizbildināji savu nodošanos tirdzniecībai. Savu savtīgo, personīgo labumu meklējošo rīcību tu attaisnoji ar to, ka tāpat ir rīkojušies arī citi sludinātāji. Tu nedrīksti mērīt sevi pie citiem sludinātājiem. Ja viņi kaitē savam iespaidam un ar savu rīcību zaudē savu Dieva labpatiku un brāļu uzticību, tad no šī ceļa vajadzētu izvairīties. Tava priekšzīme ir Kristus; un tu ne ar ko nevari aizbildināties, ja sev par priekšzīmi ņem kļūdainu cilvēku rīcību, kuru dzīve nesaskan ar Kristus dzīvi. Uz Dieva lietu tavs iespaids būs nāvējošs, ja tu turpināsi rīkoties tā, kā esi rīkojies šajos nedaudzajos pēdējos gados. Tavi lielie un mazie tirdzniecības pasākumi un nepelnīto līdzekļu vākšana no brāļiem Dieva acīs ir liels grēks.
Lai tev palīdzētu, daži tiešām ir atdevuši līdzekļus, kas bija nepieciešami viņu ģimeņu ērtībai, un daži ir pat atteikušies no dzīvei visvajadzīgākajām lietām, un tomēr tu šos līdzekļus esi pieņēmis. Saviem brāļiem Filipos Pāvils raksta: “Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis” (Fil.2:5). “Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas der pašam, bet ikviens lai raugās arī uz to, kas der citiem” (Fil.2:4). Arī saviem brāļiem Korintā viņš rakstīja: “Nevienam nebūs meklēt, kas pašam, bet kas citam par labu”(1.Kor.10:24). Noskumis viņš vēl piebilst: “Jo tie visi meklē, kas pašiem un ne kas Jēzum Kristum der” (Fil.2:21).
[623[ Gars, kuram tu nododies, domājot par savām personīgajām interesēm, kļūst tevī arvien stiprāks, un tavas sarunas ir bijušas alkatīgas. Savus ebreju brāļus Pāvils pamāca: “Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu”(Ebr.13:5). Savu reputāciju un savu iespaidu tu upurē mantrausības garam. Skaistais Dieva darbs tiek apkaunots šī gara dēļ, kas ir nostiprinājies Viņa kalpos. Tu esi padarīts akls un neredzi, cik ārkārtīgi pretīgas šīs lietas ir Dievam. Ja tu esi nolēmis iet un iemantot visu pasauli, tad tu to vari darīt, tikai nedari to zem Kristus sludinātāja apsega. Ir tikai divas iespējas — tavs laiks vai nu ir vai nav nodots Dievam. Personīgās intereses tev ir stāvējušas pirmā vietā. Laiks, ko vajadzēja atdot Dieva lietai, pārāk lielā mērā ir ziedots tavām personīgām interesēm, un no Dieva mantu nama tu saņem līdzekļus, kurus neesi pelnījis. Tu esi labprātīgs pieņemt līdzekļus no ļaudīm, kuri nedzīvo tik ērti kā tu pats. Tu nedomā par viņiem, par tiem neinteresējies un nejūti tiem līdzi. Tu necenties dziļāk izpētīt, lai redzētu, vai tie, kas tev palīdz, var to atļauties. Bieži būtu bijis vietā, ka tu palīdzētu viņiem, tiem, no kuriem tu saņem palīdzību. Tev jākļūst citam cilvēkam, pirms Dieva darbs tavās rokās var plaukt un zelt. Tava māja un tava ferma ir aizņēmusi tavas domas. Lai attaisnotu, kāpēc tu tik daudz laika pavadi mājās, tu paskaidroji, ka taviem bērniem ir vajadzīga tēva klātbūtne un gādība un ka tev jābūt kopā ar viņiem, lai dzīvē īstenotu gaismu, kas tev dota atklāsmē. Tomēr, brāli B, vai tu tā arī darīji? Vēl tu attaisnojies, sakot, ka tavi bērni stāv ārpus tavām iespējām viņus uzraudzīt, ka viņi ir jau izauguši, lai tiem pavēlētu. Te tu kļūdies. Neviens no taviem bērniem nav par vecu, lai [624] cienītu tavu autoritāti un paklausītu tavām pavēlēm, kamēr tiem patvērums ir zem tava jumta. Cik veci bija Elus dēli? Viņi jau bija apprecējušies; un no Elus kā tēva un Dieva priestera tika prasīts, lai viņš tos savalda.
Pat pieņemot, ka divus vecākos dēlus tu vairs tagad nevari uzraudzīt, jāievēro, ka tad, kad Dievs tev sūtīja gaismu, ka tava lutināšana viņus ved pretī bojā ejai, ka tev viņi ir stingri jāaudzina, viņiem vēl nebija tik daudz gadu. Bet tev vēl ir trīs jaunākie bērni, kuri staigā grēcinieku ceļos, nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, kas vairāk mīļo izpriecas nekā Dievu. Tavs jaunākais dēls iet sava brāļa pēdās. Kā tu izturies pret viņu? Vai tu viņu radini darbam un lietderībai? Vai tu dari tik briesmīgi novārtā atstāto darbu, izpirkdams pagātni? Vai tu nodrebi Dieva Vārda priekšā?
Tava nolaidība mājās ir jāapbrīno, jo tev taču ir Dieva rakstītais Vārds un arī liecības, kas sniegtas īpaši tev, uzrādot tavus nepildītos pienākumus. Tavs zēns dara to, kas viņam patīk. Tu viņu neierobežo. Tu viņu neesi audzinājis un radinājis uzņemties savu daļu nastu. Viņš ir slikts zēns tieši tavas nolaidības dēļ. Viņa dzīve dara kaunu tēvam. Tu zināji savu pienākumu, bet to nepildīji. Patiesība viņu nemaz nav pārliecinājusi. Viņš saprot, ka var darīt, ko pats vēlas, un tālāk viņu vada sātans. Tu aizbildinies, ka bērni spiež tevi palikt mājās, tomēr, brāli B, pirmā vietā tu stādi šīs pasaules lietas.
