Man rādīja, ka Kristus mācekļi ir Viņa pārstāvji virs zemes; un Dievs vēlas, lai tie būtu gaismas ķermeņi šīs pasaules tikumiskajā tumsā, izvietoti pa visu zemi — lielās un mazās pilsētās un ciemos, “skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem” (1.Kor.4:9). Ja viņi paklausa Kristus Kalna svētrunā sniegtajām mācībām, tad tie pastāvīgi tieksies pēc kristīga rakstura pilnības un tiešām būs gaisma pasaulei — kanāli, caur kuriem Dievs ļaudīm, kas sēž tumsībā un kam nav nekādu zināšanu par dzīvības ceļu un pestīšanu, darīs zināmu Savu prātu — Debesu izcelsmes patiesības.
Ja Dievam nav pa visu zemi izkaisītu liecinieku, tad Viņš nevar neticīgajai pasaulei atklāt Savu gribu un Savus žēlastības brīnumdarbus. Viņa plāns ir, lai ļaudis, kas ir šīs lielās, caur Jēzu Kristu sagādātās pestīšanas līdzdalībnieki, būtu Viņa misionāri, gaismas ķermeņi visā pasaulē, lai tie kalpotu ļaudīm kā ceļa rādītāji, dzīvas vēstules, [632] zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem, ar savu ticību un darbiem liecinot par Pestītāja atnākšanas tuvumu un rādot, ka Dieva žēlastību viņi nav velti saņēmuši. Ļaudis jābrīdina, lai tie sagatavotos uz tuvojošos lielo tiesas dienu. Tiem, kas klausījušies vienīgi uz pasakām, Dievs piešķir izdevību dzirdēt drošo praviešu Vārdu, un viņi darītu labi, ja to ņemtu vērā kā gaismu, kas spīd tumšā vietā. Viņš grib pasniegt drošo patiesības Vārdu viņu pārspriešanai, kas tikai to ņem vērā; visiem tiks ļauts redzēt patiesības atšķiršanu no pasakām, kuras liek priekšā cilvēki, kas prasa, lai citi atzīst, ka tie izprot Dieva Vārdu un spēj pamācīt tumsā esošos.
Lai palielinātu locekļu skaitu Bordovilē, brāļi devās turp, un vietās, no kurām tie nāca, nepalika ne spēka, ne iespaida sapulču noturēšanai. Tas patika patiesības un Dieva ienaidniekiem. Šiem brāļiem kā uzticīgiem lieciniekiem vajadzēja palikt uz vietas, lai viņu labie darbi varētu liecināt par ticības patiesīgumu, un priekšzīmīgā dzīve stāstītu par patiesības skaidrību un spēku. Viņu iespaids pārliecinātu un atgrieztu vai arī nosodītu.
Katram Jēzus sekotājam kā Kristus misionāram jādara savs darbs tur, kur viņš dzīvo, savā ģimenē, pie kaimiņiem, ciemā vai pilsētā. Visi, kas sevi atdevuši Dievam, ir gaismas kanāli. Dievs tos dara par taisnības darba rīkiem, lai citiem atklātu patiesības gaismu un Savas žēlastības bagātības. Neticīgie var izlikties vienaldzīgi un bezrūpīgi, tomēr Dievs darbojas, ietekmējot un pārliecinot to sirdis, ka patiesība ir tiešām patiesība. Bet, ja mūsu brāļi atstāj darba lauku, atsakās no cīņas un ļauj Dieva lietai nīkuļot, pirms Dievs ir sacījis: “atstāj to”, tad tie būs tikai par apgrūtinājumu ikvienai draudzei, vienalga kurp arī viņi neietu. Ļaudis, kurus viņi atstāj, kas jau bija pārliecināti, [633] bieži nomierina savu sirdsapziņu ar domu, ka galu galā tie ir nevajadzīgi uztraukušies un baidījušies; viņi nolemj, ka Septītās dienas adventistu liecībai nav reāla pamata. Sātans priecājas, ka Dieva stādītais vīna koks vai nu tiek pilnīgi izsakņots vai arī pamests nīkuļošanai. Tas nesaskan ar Dieva nodomu, ja viņa ļaudis cenšas dzīvot kopā, atdodot savu iespaidu vienai īpašai vietai.
Brāļi D, skubinot ticīgos pārcelties uz viņu dzīves vietu, ir rīkojušies ticībā, tomēr viņu pūles nesaskan ar Dieva prātu. Dieva ceļi nav mūsu ceļi. Viņš redz ne tā kā cilvēki. Viņu nolūks bija labs; tomēr, tā rīkojoties nevarēja piepildīties Dieva nodoms attiecībā uz citu cilvēku glābšanu. Dievs grib, lai Viņa ļaudis būtu pasaules gaisma, zemes sāls. Liela ticīgo skaita sapulcēšanas plāns, lai izveidotu plašu draudzi, ir samazinājis viņu iespaidu un sašaurinājis viņu lietderības sfēru, un burtiski tas nozīmē viņu gaismas nolikšanu zem pūra. Dievs vēlas, lai patiesības atziņas aizsniegtu visus cilvēkus, lai neviens nepaliktu tumsā, neko nezinot par tās pamatlikumiem; bet lai visi tiktu pārbaudīti un izšķirtos par vai pret patiesību, lai visi tiktu brīdināti un neviens nevarētu aizbildināties. Koloniju dibināšanas plāns, tas ir, aiziešana no vietām, kur ir pavisam maz spēka vai maz iespaida, un šī iespaida koncentrēšana vienā vietā atņem gaismu tām vietām, kur tai, pēc Dieva prāta vajadzētu spīdēt.
Kristus sekotājiem, kas izkaisīti visā pasaulē, trūkst augstas atbildības sajūtas un izpratnes par pienākumu ļaut savai gaismai spīdēt uz citiem. Ja kādā vietā ir tikai viens vai divi cilvēki, viņi, kaut skaita ziņā nedaudzi, var dzīvot pasaules priekšā tā, lai viņu iespaids neticīgiem stāstītu par viņu ticības patieso godīgumu. Jēzus sekotāji neatbilst Dieva prātam un nepilda Viņa prātu, [634] ja tie jūtas apmierināti, nezinot Viņa Vārdu. Visiem vajadzētu kļūt par Bībeles pētniekiem. Kristus Saviem sekotājiem pavēlēja: “Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani”(Jāņa 5:39). Pēteris paskubina: “Bet svētījiet Dievu Kungu savā sirdī. Un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildi prasa par cerību, kas ir jūsos”(1.Pēt.3:15).
Daudzi, kas sakās ticam šo pēdējo dienu patiesībai, tiks atrasti par viegliem. Svarīgākās lietas tie nav ņēmuši vērā. Viņu atgriešanās ir pavirša, tai trūkst dziļuma, nopietnības un pamatīguma. Viņi nezina, kāpēc tie tic patiesībai, un tic tai tikai tāpēc, ka arī citi tai ir ticējuši, un bez pētīšanas tie pieņem, ka tā ir patiesība. Tie nespēj dot savai ticībai saprātīgu pamatojumu. Daudzi ļauj savām domām kavēties pie mazsvarīgām lietām, un mūžīgās intereses viņi stāda otrā vietā. Garīgās izaugsmes ziņā viņu pašu dvēsele ir kropla un nepilnīga. Viņu dzīve nesniedz gaismu, neiepriecina un nepamāca citus, un to nedara arī viņu zināšanas, kuras iegūt bija viņu pienākums un priekšrocība. Spēks un nesvārstīga nostāja redzama ticības apliecinātājos, kas savā sirdī ir godīgi.
Kristum un Viņa krusta nāvei jākļūst par mūsu pārdomu tematu; tam jāsatrauc mūsu dvēseles dziļumi. Patiesie Kristus sekotāji augstu novērtē lielo pestīšanas darbu, kuru Kungs ir darījis viņu labā; tie sekos Viņam, kurp Viņš tos vedīs. Viņi uzskatīs par priekšrocību nest nastas, kādas Kristus tiem uzliek. Vienīgi caur Krustu mēs varam novērtēt cilvēka dvēseles vērtību. Cilvēki, kuru dēļ mira Kristus, ir tik ļoti vērtīgi, ka Tēvs piekrīt bezgalīgajai maksai, kuru Dēls maksā par cilvēka pestīšanu, un ļauj Jēzum mirt par viņiem. Kāda gudrība, kāda žēlastība, kāda mīlestības pilnība te atklājas! [635] Cilvēka vērtību iespējams izprast , tikai ejot uz Golgātu. Kristus krusta noslēpumā mēs varam ieraudzīt cilvēka vērtību.
Kāds atbildīgs darbs ir savienoties ar pasaules Pestītāju, lai glābtu citus cilvēkus! Šis darbs prasa sevis aizliegšanu, uzupurēšanos, labdarību, neatlaidību, drosmi un ticību. Tomēr cilvēki, kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, savā sirdī nenes Dieva žēlojošo laipnības augli; viņiem nav ticības. Tāpēc viņu pūlēm ir tik mazi panākumi. Daudzos, kas sevi sauc par Kristus kalpiem, redzama apbrīnojama samierināšanās ar to, ka ap viņiem esošie neatgrieztie cilvēki iet pretī bojā ejai. Redzot, ka patiesība ir bezspēcīga un tās sludināšana ļaudis neaizsniedz un neaizkustina, Kristus kalpam nav tiesības neko nedarīt un , samierinoties ar notikušo, mierīgi apsēsties. Patvērums jāmeklē lūgšanās; nepārtraukti jālūdz un jāstrādā. Kas apmierinās ar to, ka nesaņem garīgas svētības, nopietni un dedzīgi necīnoties pēc šīm svētībām, tas piekrīt sātana uzvarai. Ir vajadzīga neatlaidība, visu pārvaroša ticība. Dieva kalpiem jāstājas ciešākā sadraudzībā ar Kristu un jāatdarina Viņa priekšzīme visās lietās — dzīves skaidrībā, sevis aizliegšanā, labdarībā, čaklumā un izturībā. Tiem jāatceras, ka pienāks diena, kad kļūs redzams pārskats, kas uzrādīs katru viņu neizpildīto pat vismazāko pienākumu.
Brāļi D. nesaprata, ka līdz ar citu brāļu paskubināšanu pārnākt uz dzīvi viņu tuvumā, viņš pats sev un draudzei uzkrāva jaunas nastas; viņš nesaskatīja, ka būs vajadzīgs daudz laika un darba, lai uzturētu tos tādā stāvoklī, ka tie varētu būt palīgi un ne kavēkļi. Viņš domāja, ka ģimeņu sakopošana šajā vietā palīdzēs izveidot draudzi un atvieglos viņu rūpju un grūtību nastu. Tomēr Bordovilē un Batl-Krīkā ir pierādījies, ka, jo vairāk brāļu tur sabrauca, jo smagāka kļuva nasta, ko vajadzēja nest tiem darbiniekiem, [636] kam Dieva lieta bija tuva sirdij. Dažādi veidoti ļaudis ar dažādiem uzskatiem un atšķirīgu uzbūvi var spiesties kopā atsevišķos pulciņos un dzīvot visjaukākā saskaņā, ja viņi citus vērtē augstāk par sevi, ja savu tuvāko mīlē kā sevi pašu, kā Kristus mums to ir pavēlējis.
Tomēr ļoti grūti ir vadīt cilvēkus, ka neatrodas sevišķā Dieva Gara vadībā un ir pakļauti sātana pārraudzībai. Vīru un sievu sirdis tā pārvalda savtīgums, un pat daži no tiem, kas sevi sauc par dievbijīgiem, tik ļoti nododas netaisnībai, ka no daudzu ģimeņu apmešanās vienā vietā vajadzētu izvairīties; jo tā tiem nebūs vislabāk.
Ļaudis, kurus brālis D patiešām vēlējās redzēt atnākam uz Bordovile, bija tādi, kurus viņš uzskatīja par sabiedrības vislabākajiem pārstāvjiem, kas var atstāt uz citiem labu iespaidu. Tieši tādi cilvēki kā uzticīgi sargkareivji ir vajadzīgi visā pasaulē, lai ļaudis, kas nepazīst Dievu, pārliecinātos, ka Kristus reliģijai ir spēks. Šādi iespaidīgi ļaudis tiešām ir zemes sāls. Dievam nepatīk, ja tie dzīvotu vienkopus un sašaurinātu savas lietderības sfēru. Ļoti reti atrodami cilvēki, uz kuriem var paļauties, jo ļaužu sirdis tā nodevušās savām personīgajām interesēm, ka par kaut ko citu tie nemaz neinteresējas.
Dievam patiktu, ja svarīgajās vietās Batl-Krīkā atrastos zināms skaits izlasītu ļaužu; un, ja viņi savas personīgās intereses upurētu Dieva lietas neatliekamo vajadzību dēļ, tā ejot Sava Glābēja pēdās, kas atstāja Savu godību, Savu majestātisko augstākā Pavēlnieka stāvokli un mūsu dēļ kļuva nabags, lai mūs caur Savu nabadzību darītu bagātus. Kristus upurējās cilvēku labā; bet cilvēks, savukārt, negrib priecīgi uzupurēties Kristus dēļ. Ja uz Batl-Krīku pārceltos zināms skaits apzinīgu, patiesi godīgu un nastas nesošu cilvēku, kuri vienmēr būtu gatavi pildīt savu pienākumu, kas nekavējoši atsauktos uz saucienu pēc palīdzības, kad [637] palīdzība vajadzīga, tad ar to tiktu pagodināts Dievs. Dievs vēlas, lai Batl-Krīkā atrastos ļaudis, uz kuriem var paļauties, kas briesmu brīžos vienmēr nostātos pareizajā pusē; ka uzticīgi cīnītos pret ienaidnieku, nenostājoties ar tiem, kas Dieva Izraēlim vienmēr ir sagādājuši grūtības, kas aizstāv ļaudis, kuri nogurdina Dieva kalpu rokas un kas savus ieročus griež tieši pret tiem, kurus Dievs viņiem pavēl atbalstīt. Ikkatrai draudzei, lai tā zeltu, ir vajadzīgi ļaudis, uz kuriem tā briesmu brīžos var paļauties — ļaudis, kurus uzticības ziņā var pielīdzināt tērauda bruņām — nesavtīgi ļaudis, kuriem Dieva darba intereses sirdij ir tuvākas par visiem viņu personīgajiem uzskatiem un laicīgajām interesēm.
