[678] Mīļai brāli N! Kopš mēs satikāmies Tiptonas telts sanāksmē, es tavas lietas dēļ esmu jutusies ļoti nospiesta. Tik tikko varēju atturēties neuzrunājot tevi personīgi, tad kad es ļaudīm teicu Kristus vārdus: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog; bet krājiet sev mantu Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa to nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Mat.6:19-21).
Es atcerējos, ka tavu seju esmu redzējusi jau kādu laiku atpakaļ man dotajā atklāsmē. Tu domāji, ka tev pienākas sludināt vārdu citiem; tomēr tava priekšzīme, kāda tā tagad ir, vairāk kavēs pieņemt patiesību, nekā tava sludināšana liks tai ticēt. Tu apliecini, ka tici vissvinīgākajai, vispārbaudošākajai vēstij, bet darbi tavu ticību neatbalsta. Tev ir patiesības teorija, bet tā tevi nav atgriezusi. Patiesība pilnībā nav pārvarējusi tavu sirdi, un tā netiek īstenota tavā ikdienas dzīvē.
Tev jāatgriežas un jāpārvēršas, atjaunojoties savā prātā. Kad patiesība pārvarēs tavu sirdi, tad tā izdarīs reformu arī dzīvē. Tad neuzticīgā pasaule pārliecināsies, ka patiesībā ir spēks, kas izdarījis tik lielu pārmaiņu tādā pasauli mīlošā cilvēkā, kāds biji tu. Tu mīli šo pasauli. Tava manta ir šeit, un tava sirds ir pie tavas mantas. Un, ja patiesība tevi nepiespiedīs pārtraukt mīlēt savu dievu, kas ir šī pasaule, tad tu ar savu mantu iesi bojā. [679]
Tev ir pavisam maza izpratne par šo pēdējo dienu darba augsto raksturu. Tu patiesības dēļ neesi pienesis upurus. Tev ir skopa aprēķinātāja gars, un tu esi aizvēris savas acis pret apbēdināto un trūcīgo ļaužu vajadzībām. Tevī nav pamodusies līdzjūtība, lai atvieglotu apspiesto vajadzības un tev nav arī sirds, kas ar saviem līdzekļiem palīdzētu Dieva lietai vai izdalītu cietēju vajadzībām. Tava sirds ir pie tavām laicīgajām bagātībām. Ja tu nepārvarēsi savu pieķeršanos šīs pasaules lietām, tad Debesu valstībā tev nebūs vietas.
Kāds likumu pazinējs jautāja Jēzum, ko viņam vajadzētu darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Jēzus viņam norādīja uz Sava Tēva baušļiem, paskaidrojot, ka paklausība tiem ir nepieciešama, lai varētu tikt izglābts. Kristus viņam teica, ka viņš zina baušļus un, ka paklausot tiem, viņš dzīvos. Ņem vērā viņa atbildi: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības.” Jēzus līdzjūtībā un mīlestībā uzlūko šo piekrāpto jaunekli. Viņš gatavojas tam pasacīt, ka viņam tomēr nav izdevies no sirds ievērot tos baušļus, par kuriem viņš pārliecinoši apgalvoja, ka ir tiem paklausījis. Jēzus viņam saka: “Vienas lietas tev trūkst: ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem, tad tev būs manta Debesīs un nāc un staigā Man pakaļ, krustu uz sevis ņēmis” (Marka 10:21).
Jēzus jaunekļa uzmanību vērš tieši uz viņa rakstura trūkumu. Viņš atsaucas uz Savu pašaizliedzīgo krustu nesošo dzīvi. Cilvēku glābšanas labā Viņš bija atstājis visu un tagad uzaicināja šo jaunekli nākt un atdarināt Viņa priekšzīmi, apgalvojot, ka tad būs manta Debesīs. Vai jaunekļa sirds kļuva līksma par šo apliecinājumu, ka viņam tiešām būs manta Debesīs? Ak, nē! Laicīgā manta bija viņa elks; tā aptumšoja mūžīgā mantojuma vērtību. Viņš novērsās no krusta, novērsās no Pestītāja pašaizliedzīgās dzīves un pievērsās šai pasaulei. Viņš turpina ilgoties pēc Debesu mantojuma, tomēr nepakļaujoties nosacījumiem, no tā atsakās. Viņš cīnās, lai izšķirtos, ko izvēlēties, tomēr beidzot apņemas arī tālāk atdot [680] savu mīlestību laicīgajai mantai.
Šim jauneklim piederēja lieli īpašumi, un viņa sirds bija tiem pieķērusies. Viņš nebija ar mieru pārvietot savu mantu uz Debesīm, atraujot tai savu mīlestību un darot ar to labu - aplaimojot atraitnes un bāreņus un tādā veidā kļūstot bagātam labos darbos. Šī jaunekļa mīlestība uz laicīgo mantu bija lielāka par viņa mīlestību uz līdzcilvēkiem un neiznīkstošo mantojumu. Viņš bija izšķīries. Kristus izteiktais paskubinājums nodrošināt sev mantu Debesīs, tika noraidīts, jo viņš nebija ar mieru pildīt nosacījumus. Uzvarēja mīlestība uz laicīgo mantu, un šīs pasaules bagātības dēļ tika upurētas Debesis ar visu to valdzinošo godību. Jauneklis ļoti noskuma, jo viņš vēlējās iegūt abas pasaules; tomēr laicīgās pasaules labā viņš upurēja Debesu pasauli.
Tikai nedaudzi saprot, kāds spēks ir viņu mīlestībai uz bagātību, kamēr pār tiem nav nācis attiecīgs pārbaudījums. Daudzi, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tad ierauga, ka bagātību mīl vairāk par savu tuvāko un vairāk par savu Dievu. Līdzīgi bagātajam jauneklim viņi meklēja dzīvības ceļu, bet, kad ceļš ir parādīts un arī aprēķināts, ko maksās iešana pa to, un viņi tiek pārliecināti, ka tiem jāupurē savas laicīgās bagātības un jākļūst bagātiem labos darbos, tad tie nolemj, ka Debesis maksā pārāk dārgi. Jo lielāka ir virs zemes uzkrātā manta, jo grūtāk tās īpašniekam saprast, ka manta nepieder viņam, bet ir aizdota, lai to izlietotu Dievam par godu.
Jēzus šeit izmantoja gadījumu, lai pasniegtu mācekļiem iespaidīgu mācību: “Bet Jēzus sacīja saviem mācekļiem: patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā. Vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Debesu valstībā” (Mat,19:23,24). [681]
Šeit parādīts bagātības spēks. Bagātības mīlestības vara uz cilvēku prātu iedarbojas gandrīz paralizējoši. Bagātība savaldzina daudzus un liek tiem rīkoties it kā bez saprašanas. Jo vairāk šīs pasaules mantu tiem pieder, jo vairāk tie tās kāro. Līdz ar bagātības vairošanos pieaug viņu bailes nonākt trūkumā. Viņi tiecas uzkrāt naudu nākotnei. Viņi ir skopi un savtīgi, baidīdamies, ka nākotnē Dievs par viņu vajadzībām negādās. Šādi cilvēki tiešām ir nabagi Dieva priekšā. Kad bagātība ir vairojusies, tad viņi paļaujas uz to un pazaudē ticību Dievam un Viņa apsolījumiem.
Nabadzīgs cilvēks, kas tic Dievam un paļaujas uz Viņu, kas uzticas Viņa mīlestībai un Viņa gādībai un ir bagāts labos darbos, saprātīgi izlietodams mazumu, kas viņam pieder, lai aplaimotu citus, ir bagāts Dieva priekšā. Viņš saprot, ka tuvākam ir prasības pret viņu un ka viņš nevar tās neievērot un tomēr uzskatīt, ka paklausa Dieva pavēlei: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mat.22:39). Trūcīgs cilvēks, kas ir bagāts Dieva priekšā, līdzcilvēku glābšanai, piešķir daudz lielāku nozīmi nekā visam zeltam un sudrabam, kas atrodas pasaulē.
Kristus norāda ceļu, kā ļaudis, kam pieder laicīgas bagātības, bet kas nav bagāti Dieva priekšā, var iegūt patiesu bagātību. Viņš saka: Pārdodiet, kas jums ir, dodiet dāvanas, un krājiet sev mantu Debesīs. Dziedināšanas līdzeklis ko Viņš ieteic pasaules bagātniekiem, ir viņu mīlestības novēršana no laicīgās bagātības, tā vietā iemīlot mūžīgo mantojumu. Ieguldot savus līdzekļus Dieva lietā, lai palīdzētu glābt līdzcilvēkus, un ar saviem līdzekļiem aplaimojot trūcīgos, tie kļūst bagāti labos darbos un “sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabūtu mūžīgo dzīvošanu” (1.Tim.6:19). Tāds noguldījums būs drošs. Tomēr daudzi ar saviem darbiem rāda, ka viņi neuzticas Debesu bankai. Viņi labāk izvēlas uzticēt savus līdzekļus zemei, nekā aizsūtīt tos sev pa priekšu uz Debesīm, lai viņu sirds varētu būt pie viņu Debesu mantas.
Mans brāli, tevi gaida darbs; tev jācenšas pārvarēt [682] mantkārība un mīlestība uz laicīgo bagātību, kā arī sevišķa uzmanība jāpievērš cīņai ar pašpaļāvību, kas tevī radusies sakarā ar taviem šķietamajiem panākumiem šīs pasaules lietu iegūšanā. Nabaga bagātnieki, kas sakās kalpojam Dievam, pelna līdzjūtību. Ar vārdiem apliecinot, ka pazīst Dievu, darbos tie Viņu aizliedz. Cik liela ir tādu cilvēku tumsa! Viņi apliecina ticību patiesībai, bet darbi neatbilst viņu ticības apliecībai. Bagātības mīlestība cilvēkus padara savtīgus, prasošus un valdonīgus. Bagātība ir vara; un bieži mīlestība uz to samaitā visu, kas cilvēkā ir cēls un līdzīgs Dievam. Bagātība uzliek lielas atbildības. Tās iegūšana ar netaisnu rīcību, ar viltu tirdzniecībā, ar atraitņu un bāreņu apspiešanu vai ar mantas uzkrāšanu, neņemot vērā trūkumcietēju vajadzības, beidzot izsauks taisnu atmaksu, kuru Svētā Gara iedvesmā aprakstījis apustulis: “Tad nu jūs, bagātie, raudiet un kauciet par tām bēdām, kas pār jums nāk. Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes kožu saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis; un viņu rūsa būs jums par liecību un aprīs jūsu miesas it kā ugunis. Jūs esat mantas krājuši pēdējās dienās. Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs esat atrāvuši, brēc, un pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Kunga Cebaota ausīm” (Jēk.5:1-4).
Vienkāršākais un nabadzīgākais no patiesajiem Kristus mācekļiem, kas ir bagāts labos darbos, Dieva skatījumā ir vērtīgāks un dārgāks par ļaudīm, kuri lepojas ar savu lielo bagātību. viņi Debesu pagalmos tiek vairāk godāti nekā vislielākie ķēniņi un augstmaņi, kas nav bagāti dieva priekšā.
Apustulis Pāvils pamācīja Timoteju teikt bagātajiem: “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz cer uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu, lai tie dara labu, bagāti top labos darbos, labprāt izdala, ir [683] devīgi. Lai sev mantu krāj par labu pamatu nākamam laikam, ka tie dabū mūžīgu dzīvošanu” (1.Tim.6:17-19). Šie pamācošie vārdi ir attiecināmi uz tevi, brāli N, un uz ļoti daudziem citiem, kas sakās ticam šo pēdējo dienu patiesībai.
Kas krāj naudu vai iegulda to lielos zemes īpašumos, tanī pašā laikā atraujot savām ģimenēm dzīves ērtības, rīkojas līdzīgi bezprātīgiem ļaudīm. Viņi neatļauj savām ģimenēm baudīt tās lietas, kuras Dievs tām ir bagātīgi pasniedzis. Neskatoties uz to, ka viņiem pieder lieli īpašumi, viņu ģimenes locekļi bieži ir spiesti strādāt pāri saviem spēkiem, lai ietaupītu uzkrāšanai vēl vairāk naudas. Līdz pēdējam tiek piepūlētas smadzenes, kauli un muskuļi, lai tikai būtu ko krāt, bet kristieša reliģiskie pienākumi tiek pamesti novārtā. To mērķis no rīta līdz vakaram ir darbs, darbs un atkal darbs.
