Pieaugšanai žēlastībā un patiesības atzīšanā darbiniekam vajag dažādu piedzīvojumu. Tos vislabāk iegūst ar darba paplašināšanu jaunos laukos, dažādās vietās, kur tie sastopas ar visādu šķiru ļaudīm, kuru uzskati savstarpēji atšķiras, un kur jāstrādā dažādos veidos, kas atbilstu daudzo un dažādi noskaņoto cilvēku vajadzībām. Tas patiesu Dieva strādnieku pamudina steigties pie Dieva un meklēt Bībelē gaismu, spēku un atzīšanu, lai viņš spētu pilnīgi apmierināt ļaužu vajadzības. Viņam jāņem vērā Timotejam dotā pamācība: “Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības Vārdu pareizi izdala”(2.Tim.2:15). “Kurš nu ir gudrais un uzticīgais kalps, ko Kungs iecēlis pār Savu saimi tiem maizi dot īstā laikā?”(Mat.24:45) Ir vajadzīga gudrība, lai izšķirtu, ko katrā laikā runāt.
Brālis D nav izaudzis par sekmīgu strādnieku. Viņa augšana ir aizkavējusies; viņa prāta spējas ir sašaurinājušās, un garīgi viņš ir kļuvis vājāks. Tagad jau viņam vajadzētu būt panākumiem bagātam darbiniekam, pilnvērtīgam strādniekam. Viņš nav pilnīgi nodevies darbam, bet gan “kalpojis pie galda.” Pāvils pamācīja Timoteju: “Topi ticīgiem par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. Pastāvi lasīšanā, mācīšanā, tiekams es nāku. Kopi dāvanu, [643] kas tev ir, kas tev caur praviešu vārdiem ir dota, kad vecaji tev rokas uzlika. Par to gādā, pie tā palieci, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās. Ņem vērā sevi pašu un mācību, pastāvi šinīs lietās, jo, to darīdams, ir sevi pašu izglābsi, ir tos, kas tevi klausa” (1.Tim.4:12-16).
Brālis D ir rosīgs, labprātīgs strādāt, labprātīgs nest nastas, kas nesaistās ar viņa aicinājumu; savu prātu un laiku viņš par daudz ir atdevis laicīgām lietām. Daži sludinātāji rūpējas par savu cieņu ne tā kā māca Kristus dzīve, un viņi negrib iesaistīties derīgā fiziskā darbā, kad gadījums to prasa, lai atvieglotu rūpes ļaudīm, kuru viesmīlību viņi bauda. Fiziskais darbs viņiem nāktu par labu, bet ne par ļaunu. Turpretī citi noiet pretējā galējībā. Kad viss viņu spēks un laiks ir vajadzīgs Dieva darbam un Viņa lietai, tie labprāt atdodas citam darbam un kļūst visiem par kalpiem, pat laicīgās lietās; viņi tiešām nolaupa Dievam to kalpošanu, kādu Viņš no tiem prasa. Tādā kārtā mazsvarīgas lietas paņem dārgo laiku, kuru vajadzēja veltīt Dieva darba interesēm.
Brālis J.N.Andrews šeit ir kļūdījies. Laiku un spēku, ko viņš atdeva korespondencei, sarakstoties ar brāļiem, atbildot uz viņu personīgām jautājošām vēstulēm, vajadzēja veltīt Dieva darba īpašajām vajadzībām. Tikai nedaudzi saprot vajadzības, kas gulstas uz atsevišķiem sludinātājiem, kas nes nastas šai darbā. Bieži vien brāļi šos vīrus atsauc no darba, lai tie kārtotu viņu sīkās lietas vai kādas grūtības draudzē, kuras viņi var un kuras arī vajag pašiem nokārtot. “Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdz no Dieva, Kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet — tad tā viņam taps dota. Bet lai lūdz ticībā, nešaubīdamies” (Jēk.1:5,6). [644] Viņam jābūt dedzīgam un neatlaidīgam. Bet, ja viņš svārstās, pastāvīgi šauboties par to, vai Kungs tiešām darīs tā, kā Viņš ir apsolījis, tad viņš nesaņems.
Daudzi raugās uz saviem sludinātājiem, lai tie viņiem sniegtu gaismu no Dieva; viņiem liekas, ka šādā veidā var izvairīties no grūtībām, ar kurām vajadzētu sastapties pašiem ejot pie Dieva. Šie cilvēki daudz zaudē. Ja viņi ikdienas sekotu Kristum un izvēlētos Viņu par savu Vadoni un Padomdevēju, tad tie iegūtu skaidru izpratni par Viņa prātu, un tas viņiem būtu dārgs piedzīvojums. Trūkstot tieši šim piedzīvojumam, brāļi, kas apliecina ticību patiesībai, staigā citu cilvēku iedegtās uguns dzirksteļu gaismā; tie nav iepazinušies ar Dieva Garu un neizprot Viņa gribu un tāpēc ir viegli izkustināmi no savas ticības. Viņi ir svārstīgi, jo ir uzticējušies citiem, lai tie iegūst viņiem vajadzīgos piedzīvojumus. Katram Ādama bērnam ir sagādātas plašas iespējas personīgi iegūt dievišķās dabas izpratni, lai pilnveidotu kristīgo raksturu un kļūtu šķīsts caur patiesību. Ļaudis, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un kam tomēr nav praktiskas dievišķās gribas vai dievbijības noslēpuma izpratnes, apkauno Dievu.
Brālim D ir ļoti daudz mājas rūpju. Draudzes locekļu skaita palielināšanās nav samazinājusi viņa rūpes un nastas. Ģimenes pieaugums ir pārāk smagi nospiedis viņu pašu un visu ģimeni, un šie apstākļi ir viņu kavējuši kļūt par panākumiem bagātu darbinieku. Dieva darbā viņš aprūsējis un viņam nepieciešams jauns spodrinājums. Viņa liecība jāatdzīvina Dieva Garam un Viņa spēkam. Brāļiem Bordovillē, kam nav īpašu uzdevumu darbā ar Vārdu un priekšrakstiem, vajadzētu būt nomodā, lai redzētu, kur citiem nepieciešama palīdzība, un viņiem arī vajadzētu tiem palīdzēt. Daudzi aizver acis pret izdevībām darīt citiem labu, un ar savu nevīžību viņi pazaudē svētības, kuras tie varētu iegūt. Brālis D ir atstāts, lai nestu nastas, kuru nešanu brāļiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu un priekštiesību.
[645] Mūsu darbs šai pasaulē ir dzīvot citu labā, citus svētīt un aplaimot un būt viesmīlīgiem; bieži vien citu cilvēku uzņemšana, kuriem tiešām vajadzīga mūsu gādība un labums, ko var sniegt mūsu sabiedrība un māja, varbūt prasīs no mums tikai dažas neērtības. Daži izvairās no šīm nepieciešamajām nastām. Tomēr kādam tās ir jānes; un tāpēc, ka brāļi visā visumā nav viesmīlīgi un vienlīdzīgi nedalās šajos kristiešu pienākumos, nedaudzi cilvēki, kuriem ir labprātīga sirds un kas vajadzībās nonākušo stāvokli uzskata par savējo, tiek ļoti apgrūtināti. Draudzei sevišķā kārtā vajadzētu rūpēties, lai savus sludinātājus atbrīvotu no šāda veida nastām. Sludinātājiem, kas čakli strādā Dieva darbā, pūloties glābt cilvēkus, pastāvīgi kaut kas ir jāupurē.
Brāļa D liecībai Dieva žēlastības spēkā jākļūst dzīvākai. Viņam nepieciešams jauns svaidījums, lai viņš spētu izprast darba lielumu un sevi visu atdotu Dieva lietas uzcelšanai. Kungam ir pietiekoši daudz darba, kur nodarbināt visus savus sekotājus. Visi var atstarot tālāk Viņa godību, ja tikai viņi to vēlas. Tomēr vairākums atsakās to darīt. Viņi sevi atzīst par ticīgajiem, bet darbu viņiem nav. Viņu ticība ir nedzīva, jo tai trūkst darbu. Viņi izvairās no atbildībām un nastām, un arī algu viņi saņems pēc saviem darbiem. Tāpēc, ka daži negrib pacelt nastas, kuras viņi varētu pacelt un darīt darbu, ko tie spētu darīt, tad uz nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir labprātīgi strādāt, gulstas pārāk liels darbs. Viņi redz tik daudz darāmā darba, ka pārslogo savus spēkus un tos gandrīz pilnīgi izsmeļ.
Šim nolūkam Dievs aicina strādniekus, kuri savas intereses pilnīgi savienojušas ar Viņa darbu un Viņa lietu. Sludinātājiem, kas iesaistīti šai darbā, enerģija jāsaņem no viņu pasludinātās patiesības gara un spēka, tad tie atstās iespaidu arī uz citiem. Reti būs gadījumi, kad ļaudis pacelsies augstāk par savu sludinātāju. Pasauli mīlošs gars viņā atstāj briesmīgu iespaidu uz citiem. Ar viņa trūkumiem [646] ļaudis aizbildina savu pieķeršanos pasaulei. Viņi nomierina savu sirdsapziņu ar domu, ka viņiem atļauts mīlēt šīs pasaules lietas un būt vienaldzīgiem pret garīgām lietām, jo tāpat rīkojas viņu sludinātājs. Viņi piekrāpj savas dvēseles un paliek draugos ar pasauli, ko apustulis izskaidro kā ienaidu pret Dievu.
Sludinātājam jābūt par priekšzīmi ganāmpulkam. Viņam jāparāda neizgaistoša mīlestība uz dvēselēm un tāda pat nodošanās Dieva lietai, kādu viņi vēlas redzēt pie ļaudīm. Sludinātāji Vermontā ir rīkojušies nepareizi. Viņi atkal un atkal ir runājuši par vienu un to pašu lietu, lai palīdzētu draudzēm, kad bieži bija nepieciešams strādāt priekš viņiem pašiem, lai tos nostādītu tādā stāvoklī, ka Dievs varētu svētīt viņu darbu un darīt tos auglīgus. Tur nav bijis pat viena iespaidīga un laba strādnieka, kas Vermontā būtu varējis uzturēt pilnīgā kārtībā visas darba nozares.
Brālis un māsa I ir invalīdi. Dievs neliek uz viņu pleciem ļoti smagas atbildības. Viņiem rūpīgi jāuzmanās, lai paši nesamazinātu savu iespaidu. Viņiem pašiem nav bērnu, kas prasītu viņu kā vecāku gādību un mīlestību, un tādēļ tiem draud briesmas kļūt savos uzskatos un jūtās arvien šaursirdīgākiem un savtīgākiem, visu aplūkojot tikai no teorētiskās puses. Tas viss uz Dieva lietu atstāj sliktu iespaidu. Tiem domas un garu vajadzētu pacelt sev pāri un nedarīt sevi par kritēriju citiem. Kam pašiem nav bērnu, ar ko jādalās domās un darbā un kas prasa iecietību, pacietību un mīlestību, tiem jāsargās, lai viņu domas un pūles nevītos ap viņiem pašiem. Viņi ir pavisam slikti vecāku pamācītāji attiecībā uz audzināšanu, jo šajā darbā tiem nav bijis piedzīvojumu. Tomēr, ļoti daudzos gadījumos tie, kuriem nav bērnu, visvairāk cenšas pamācīt tos, kuriem tie ir, kamēr paši tai laikā daudzējādi izturas kā bērni. Viņus [647] nevar novērst no viņu pieņemtajiem uzskatiem, un viņi prasa pat vēl lielāku pacietību kā bērni. Turēties pie kādiem pieņemtiem uzskatiem un rīkoties saskaņā ar tiem, kaut arī tādā veidā citiem tiek sagādātas neērtības, ir savtīgi.
Mazās lietas ir tās, kas pārbauda raksturu. Neuzkrītošā ikdienas sevis aizliegšana, kas iezīmējas ar prieku un saudzīgu laipnību, ir tā, kam uzsmaida Dievs. Mums nevajadzētu dzīvot sev, bet citiem. Mums vajadzētu kļūt par svētību, aizmirstot sevi un domājot par citiem. Mums vajadzētu mācīties mīlēt, panest un izturēt.
Ļoti maz ir to, kas izprot labumu, ko bērni ienes ģimenē ar attiecīgām rūpju un atbildības nastām un īpatnējiem piedzīvojumiem. Daudziem ir lielas ģimenes, kurās bērni uzaug bez vajadzīgās disciplīnas; vecāki izturas nolaidīgi pret tiem uzticēto dārgo mantu un svēto pienākumu, kura godīga un dievbijīga izpildīšana darītu derīgus Dieva valstībai ne tikai viņu bērnus, bet arī viņus pašus. Māja bez bērniem ir tuksnesim līdzīga vieta. Tās iemītniekiem draud briesmas kļūt savtīgiem, nododoties savu ērtību meklēšanai un prasot padomu savām iegribām un interesēm. Līdzjūtības parādīšanu viņi prasa sev, bet citiem to dāvā ļoti maz. Rūpes par nevarīgajiem bērniem un pieķeršanās viņiem nolīdzina mūsu rakstura asās šķautnes, dara mūs maigus un līdzjūtīgus un atstāj iespaidu uz mūsu rakstura tālāko cēlo īpašību izveidošanos. Daudzi ir fiziski, garīgi un morāli slimi, jo tie savu uzmanību pievērš gandrīz vienīgi sev. No šī sastinguma stāvokļa tos varētu glābt jaunāku prātu veselīgā rosme ar savu daudzējādo dažādību un bērnu nemierīgā enerģija.
