Daudzi savu sirdi tā piesaistījuši šīs zemes mantai, ka vairs neaptver tās priekšrocības, ko tiem dod mantas sakrāšana Debesīs. Viņi nesaprot, ka labprātīgie ziedojumi Dievam nedara Dievu bagātāku, bet gan pašus devējus. Kristus dod mums padomu krāt mantu Debesīs. Priekš kā? Vai priekš Dieva, lai Tas kļūtu bagātāks? Ak, nē! Viņam pieder visas pasaules bagātības un neaprakstāma godība, un arī nenovērtējamās Debesu bagātības pieder Viņam, lai dotu tam, kam Viņš tā vēlēsies dot. “Krājiet mantu Debesīs”(Mat.6:20). Ļaudis, kurus Dievs ir darījis par savu bagātību pārvaldniekiem, tā aizraujas ar šīs pasaules mantām, līdz vairs nespēj saprast, ka ar savu savtību un mantkārību tie ne tikai nolaupa Kungam desmitos un ziedojumus, bet arī paši sev nolaupa mūžīgās bagātības. Katru dienu tie varētu vairot savas Debesu mantas, darot tieši to darbu, ko Kungs tiem ir uzdevis un kura veikšanai Kungs tiem ir uzticējis līdzekļus. Meistars vēlas, lai tie modri vērotu izdevības darīt labu un visā savas dzīves laikā paši izlietotu līdzekļus savu līdzcilvēku glābšanai un Dieva darba dažādo nozaru tālākai attīstībai. Tādā veidā viņi darītu tikai to, ko Dievs no viņiem prasa: Viņi atdotu Dievam to, kas Tam pieder. Daudzi labprāt aizver acis un sirdi, lai neredzētu un nesaprastu Kunga darba vajadzības un, lai to atbalstot, nesamazinātu savus ienākumus, savu peļņu [654] vai pamatkapitālu. Daži domā, ka līdzekļi, ko viņi atdod Dieva lietas attīstībai, tiešām pazūd. Viņi redz aizplūstam tik daudz dolāru un jūtas neapmierināti, ja tūlīt tos nevar atgūt, lai viņu laicīgā manta nesamazinātos. Darījumos ar brāļiem un pasaules cilvēkiem viņi ir skopi un pat viltīgi. Sirdsapziņa viņiem nepārmet par krāpjošiem paņēmieniem, kurus tie pielieto, lai sev gūtu labumu, lai nopelnītu dažus dolārus.
Daži, baidoties zaudēt laicīgo mantu, atstāj novārtā lūgšanas un kopējās Dievu pagodinošās sanāksmes, jo vēlas iegūt vairāk laika, ko veltīt savām fermām un veikala lietām. Ar saviem draugiem, kuru pasauli tie vērtē augstāk. Reliģiskās priekštiesības, kas tik svarīgas viņu izaugsmei, tie upurē šīs zemes lietu dēļ un neiegūst Dieva prāta izpratni. Viņi nepanāk kristīga rakstura izpratni un neatbilst Dieva mēram. Laicīgās, pasaulīgās intereses viņi stāda pirmā vietā un laupa Dievam laiku, kuru vajadzēja veltīt kalpošanai Viņam. Dievs ievēro šos ļaudis, un tie drīzāk gan saņems lāstu nekā svētības. Daži savus līdzekļus nogulda ārpus savām pārraudzības spējām, ieliekot tos savu bērnu rokās. Šādas nostājas apslēptais motīvs ir cenšanās izvairīties no atbildības par sava īpašuma nenodošanu patiesības izplatīšanai. Šādi ļaudis mīl ar vārdiem, bet ne ar darbiem un patiesību. Viņi neatzīst, ka nauda, ar kuru tie rīkojas, ir Kunga nauda, bet ne viņu pašu.
Daudzi priecātos, redzot dvēseles atgriežoties, ja to būtu iespējams panākt bez upuriem no viņu puses; bet, ja tiek aizskarts viņu īpašums, tad tie atraujas, jo to viņi vērtē vairāk nekā vīru un sievu dvēseles, kuru dēļ mira Kristus. Ja ļaudis, kam Dievs ir uzticējis līdzekļus, izprastu savu kā Dieva īpašumu pārvaldnieku atbildību, tad Viņa aizdotos līdzekļus tie paturētu savās rokās, lai [655] varētu uzticīgi pildīt viņiem pienākošos pienākumu, darot savu daļu Dieva darba uz priekšu virzīšanā. Ja visi izprastu pestīšanas plānu un kaut vienas Kristus asinīm atpirktas dvēseles vērtību, tad visas citas intereses viņiem kļūtu maznozīmīgas.
Vecākiem vajadzētu ļoti baidīties saviem bērniem uzticēt līdzekļu podus, kurus Dievs ir ielicis viņu rokās, ja nav visdrošāko pierādījumu, ka viņu bērni par Dieva lietu interesējas vairāk, mīl to un nododas tai vairāk nekā viņi paši, un ka bērni būs čaklāki un dedzīgāki Dieva lietas uz priekšu virzīšanā un devīgāki dažādo ar to saistīto nozarojumu atbalstīšanā, kas prasa līdzekļus. Tomēr daudzi savus līdzekļus ieliek bērnu rokās, novirzot uz tiem savu pārvaldnieka atbildību, jo to darīt viņus skubina sātans. Tādā veidā viņi savu naudu droši nodod ienaidnieka rindām. Šeit strādā sātans, lai panāktu savus nodomus un atturētu Dieva lietai līdzekļus, kas vajadzīgi tās bagātīgai atbalstīšanai. Ļaužu iepazīstināšanai ar patiesību veltītās pūles pamatīguma un plašuma ziņā neatbilst pat pusei no tām, kādas ir vajadzīgas. Nav padarīta pat piecpadsmitā daļa no patiesības izplatīšanas darba, ko varēja veikt, izplatot Rakstus un vadot visus, kurus iespējams ieinteresēt, tur, kur viņi dzirdētu patiesību.
Daudziem pārbaudes laiks jau noslēdzas. Sātans ik dienas ievāc savu dvēseļu pļauju. Daži izšķirīgi nostājas pret patiesību, un daudzi mirst, neiepazīstoties ar to. Viņu prāts paliek neapgaismots, un viņu grēki nenožēloti; bet ļaudis, kas sevi sauc par dievbijīgiem, tikai krāj savas laicīgās bagātības un savus spēkus atdod lielākas peļņas iegūšanai. Viņi ir pilnīgi nejūtīgi attiecībā uz vīru un sievu stāvokli, kuri nonāk viņu iespaida sfērā un kas iet bojā atzīšanas trūkuma dēļ. Ar pareizi vadītu darbu, veiktu mīlestībā [656] un pazemībā, daudz varētu panākt citu cilvēku apgaismošanā un atgriešanā; tomēr daudzu cilvēku priekšzīme, kas varētu veikt daudz laba, iespaidīgi saka: jūsu dvēseles es vērtēju zemāk par savām laicīgajām interesēm.
Daudzi patiesību mīl tikai nedaudz, bet vairāk mīl šo pasauli. “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt”(Mat.7:16). Garīgas lietas tiek upurētas laicīgo labā. Augļi, ko nes šie cilvēki, nestāsta par svētumu, un viņu priekšzīme nav tāda, kas pārliecinātu grēciniekus un tos atgrieztu no viņu maldu ceļiem patiesībā. Viņi ļauj dvēselēm iet pazušanā, kaut gan būtu varējuši tās glābt, ja to labā būtu pūlējušies tik pat dedzīgi, kā šīs dzīves bagātību nodrošināšanā. Lai iegūtu vairāk šīs pasaules lietu, kas īstenībā viņiem nemaz nav vajadzīgas un kas tikai palielina viņu atbildību un notiesāšanas iespēju, daudzi darbā iegulda visus spēkus, apdraud savu veselību, garīgo prieku, mieru un savas ģimenes laimi. Viņi ļauj dvēselēm iet bojā savā tuvumā, jo baidās, ka to glābšana var prasīt mazliet no viņu laika un līdzekļiem. Viņu Dievs ir nauda. Viņi nolemj, ka neatmaksājas upurēt līdzekļus, lai glābtu dvēseles.
Kam ir uzticēts viens pods, tas nav atbildīgs par pieciem vai par diviem, bet tikai par šo vienu. Daudzi nekrāj sev mantu Debesīs, darot labu ar līdzekļiem, kurus Dievs tiem ir aizdevis. Viņi neuzticas Dievam, bet nākotne viņus biedē ar tūkstoš briesmām. Līdzīgi Izraēla bērniem viņiem ir ļaunas, neticīgas sirdis. Dievs bagātīgi apgādāja šos ļaudis, kā to prasīja viņu vajadzības; bet viņi aizņēmās nākotnes bēdas. Ceļojumā viņi sūdzējās un kurnēja, bet Mozus tos ir izvedis, lai tie un viņu bērni aizietu bojā bada nāvē. Iedomātas grūtības aizvēra viņu acis un sirdi, ka tie nespēja savos ceļojumos saskatīt Dieva laipnību un žēlastību, un par visām viņa labdarības dāvanām atmaksāja ar nepateicību. Tādi paši [657] ir šie neuzticīgie, Dievu atzīstošie ļaudis šajā neticības un izvirtības laikmetā. Viņi baidās, ka var nonākt trūkumā, vai ka viņu bērni var kļūt nabagi, vai mazbērni palikt bez līdzekļiem. Viņi neuzdrošinās uzticēties Dievam. Tiem nav īstas ticības Viņam, kas tiem ir uzticējis svētības un šīs dzīves labās lietas, un kas viņiem ir devis podus, lai tos izlietotu Viņam par godu un Viņa lietas uzcelšanai. Daudzi vienmēr tā rūpējas par sevi, ka Dievam nedod izdevību rūpēties par viņiem. Viņu ticībai būtu labāk, ja tiem reizēm neveiktos un tie nonāktu grūtībās. Ja viņi mierīgi uzticētos Dievam, lai Tas kaut ko darītu viņu labā, tad viņu spiedošā vajadzība kļūtu par Dieva izdevību; un Dieva svētības viņu kritiskajā stāvoklī palielinātu Viņu mīlestību uz To un liktu tiem augstākā izpratnē nekā jebkad agrāk vērtēt savas laicīgās svētības. Viņu ticība kļūtu stiprāka, viņu cerība spožāka, un prieks stātos drūmo domu, šaubu un kurnēšanas vietā. Daudziem ticība nepieaug, jo tā netiek vingrināta.
Mīlestība uz naudu un draudzība ar pasauli ir tās lietas, kas iznīcina Dieva ļaužu dzīvības spēkus. Dieva ļaudīm dota priekštiesība būt pasaulē kā spožai un mirdzošai gaismai, palielināt savas zināšanas par Dievu un iegūt skaidru izpratni par Viņa gribu. Bet šīs dzīves rūpes un bagātības pieviļošā vara nomāc viņu sirdīs iesēto sēklu, un tie nenes augļus Dievam par godu. Viņi apliecina ticību, bet tā nav dzīva ticība, jo to neatbalsta darbi. Ticība bez darbiem, viena pati ir nedzīva. Kas runā par lielu ticību, bet kuriem nav darbu, caur šo savu ticību netiks izglābti. Sātans tic patiesībai un dreb; tomēr šādai ticībai nav nekādas vērtības. Daudzi, kas augsti apliecina savu ticību, ir trūcīgi labos darbos. Ja savu ticību viņi parādītu darbos, tad tie atstātu varenu iespaidu par labu patiesībai. Viņi tomēr neizlieto tiem no Dieva aizdotos līdzekļu podus. Kas cenšas nomierināt savu sirdsapziņu ar savu īpašumu novēlēšanu bērniem vai ar savu līdzekļu atraušanu no Dieva lietas, atļaujot tiem nonākt neticīgu, neapdomīgu bērnu rokās, lai tie tos izšķiestu, vai krātu un dievinātu, tiem par visu būs jādod norēķins Dievam; viņi ir neuzticīgi Kunga naudas pārvaldnieki. Viņi ļauj sātanam sevi pārvarēt caur šiem bērniem, kuru prātu viņš kontrolē. Sātans savus nodomus īsteno dažādos ceļos, tomēr tajā pat laikā Dieva namturi, liekas, ir apstulbuši un paralizēti; viņi neizprot savu lielo atbildību un to, ka drīz būs jādod norēķins.
Ļaudis, kuriem ir īpašums, un kuru prātu ir apstulbojis šīs pasaules dievs, liekas, ļauj, lai sātans tos māca, kā rīkoties ar īpašumu. Ja viņiem ir godīgi, ticīgi bērni un arī tādi bērni, kas pieķērušies pasaules lietām, tad, norakstot savus līdzekļus bērniem, tie parasti lielāko daļu atdod tiem, kuri nemīl Dievu un kalpo visas taisnības ienaidniekam, un mazāko — tiem, kas kalpo Dievam.
